Kols notvēra vienu no piekarinātajām virvēm un šļūca lejā. — Būs melni suņi!
- Kāpēc es neapprecēju zemnieku, nolāpīts! - Rīna murmināja, spēcīgos pirkstus iecirzdama galvā.
Kols veica dažus pēdējos metrus un vieglā solī atgriezās pie lejā stāvošajiem. - Varbūt nevarēji atrast nevienu,
kurš tevi ņemtu?
>
- Cik tādu mums vajadzēs? - jautāja Māte Ouda un, galvu atgāzusi, paraudzījās uz stiprinājumiem.
- Ar piecpadsmit pietiks karkasam, - Kols izmeta, pavērās uz baļķiem un ar saraustītām slaido pirkstu kustībām gaisā kaut ko uzskicēja. Dieviem vien zināms, kā Kolam tas izdevās, tomēr viņš radīja priekšstatu par to, kā izskatīsies pabeigtā celtne, kā augšā izvietosies milzīgās brusas un cik plašu telpu tās ieskaus. Skara pamanīja, ka smaida, garā skatot, kāda pustumsa valdīs zālē, kā tur atbalsosies dziesminieku melodijas, kā plašā ugunskura atblāzmā mirdzēs dāmu ieeļļotie mati un kungu nospodrinātās saktas, — viss būs tieši tāpat kā viņas vectēva laikā.
Māte Ouda klusi iesvilpās, iztēlojoties augsto domu. - Kāds bridis vēl paies, līdz mēs varēsim tur ieiet.
- Meža zāli uzbūvēja divdesmit astoņu gadu laikā, -Skara sacīja.
- Es plānoju visu pabeigt maķenīt ātrāk, manu karaļiem - Kols nopūtās ar kuplu dvašu un lepni uzmeta acis jau padarītajam. — Tomēr nekas, ko bija vērts celt, nav uzbūvēts ātri.
- Ātri kā zibens ir Kara mātes triecieni, — Māte Ouda piebilda. - Miera tēvs uzplaukst kā jauns koks, un viņam nepieciešamas tikpat lielas rūpes.
- Jeiltoftā gan mājas aug ātri kā sēnes. — Zilais Dže-ners no pakāpieniem palūkojās uz zemāk izpletušos pilsētu. - Tu no rīta pamosties pēc lietus, un tur jau tās ir. - Dženeram bija taisnība: jaunā pilsēta dzima uz vecās pelniem, tikko uzceltu glītu māju kontūras pamazām ieskāva platās, taisnās ielas, kuras Māte Ouda izplānoja zemes gabalā starp Dievzāles būvlaukumu un jūru; zāģi zviedza, āmuri klaudzēja, un mūrnieki skaļi sasaucās no ausmas līdz tumsai.
Ar katru dienu Jeiltoftā iebrauca aizvien vairāk cilvēku. Daži no viņiem pilsētā dzīvoja jau agrāk, bet aizbēga no dedzināšanas, taču tagad turp plūda arī get-landieši un jutmārki, inglieši un zemmalieši. Tie bija ļaudis no visiem Sašķeltās jūras krastiem, kuriem karš bija atņēmis veco dzīvi. Viņi meklēja vietu, kur visu sākt no jauna, un bija dzirdējuši, ka par godīgi padarītu darbu karaliene Skara sola taisnīgu samaksu.
- Daudz no tā, ko Gudrais Jillings nopostīja, nekad vairs nevarēs atjaunot, - Māte Ouda norūca.
- Tādā gadījumā mums tas jāpatur gaišā piemiņā un jātiecas uz jaunu triumfu. Ir tik smagi kaut ko zaudēt. -Skara pagriezās ar seju pret augsto stiprinājuma konstrukciju. -Tomēr šādi rodas iespēja radīt kaut ko vēl labāku.
Kols joprojām klāstīja savus plānus, sparīgi vicinoties, bet Rīna noskatījās, uz krūtīm sakrustojusi rokas un skeptiski saraukusi uzaci.
- Ceru, ka līdz ziemas sākumam visi pieci būs uzslieti augšā un sastiprināti kopā. Pārējam nāksies gaidīt līdz pavasarim. Lai gan vispirms būs jādodas uz kalniem un jāizvēlas piemēroti koki. - Kols, ak svētā nevainība, pakasīja pakausi un lēnītēm tuvojās Rīnai. - Varbūt sieva nāks man līdzi un sasildīs, kad uzkritīs sniegs?
- Tur sniegs sasnieg trīs vīru augumā! Mēs tiksim iepurināti līdz pavasarim.
- Tieši tā, - Kols attrauca, pacēla elfu zelta aproci līdz delnas locītavai un maigi atkabināja sievas sakrustotās rokas.
- Tu esi prātu zaudējis.
- Es tikai cenšos būt tik labs, cik labs varu būt. -Viņš satvēra ķēdi un palīda zem tās tā, ka ķēde apvijās abiem ap kaklu. - Es tikai cenšos palikt gaismas pusē.
Kols pacēla sievu uz rokām un cieši sev piekļāva, tad sāka šūpoties. Rlna smējās. Drīz vien, acis pievēruši, viņi jau bezkaunīgi skūpstījās. Kola pirksti ievijās Rīnas matos, viņa pieturēja vīra zodu, kurš ne mirkli nepalika mierā. Tas nekas, ka to kāds redzēja, viņu bučošanās bija arī dzirdama no vairāku soļu attāluma, un daži amatnieki, velti gaidījuši, nometa zemē savus darbarīkus un, galvas grozīdami, aizgāja prom.
Māte Ouda izvalbīja acis. - Vienīgais tieši šīs kalējas un tieši šī kokgriezēja netikums.
- Ikvienam no mums ir savi trūkumi. - Skara priecājās par jauniešiem, tomēr, skatoties uz viņiem, karalieni māca skumjas par pašas likteni. Viņa novērsa skatienu un paraudzījās uz jūru. Pašai nemanot, domas aizvirzījās pie Reita.
Ja Dienvidvējam izdevās salauzt aizsalušās Dievišķās ledu, tagad viņi, visticamāk, jau dodas lejup pa garo Aizliegto upi. Skara cerēja, ka Reits ir laimīgs, tomēr jau sen bija pamanījusi, ka šim puisim laime nenāk viegli. Viņiem vienmēr bijis tik daudz kopīgā, tāds bija gandrīz viss. Skara atsauca atmiņā Reita seju, pieri ar dziļajām grumbām un cieši sakniebtās lūpas, atcerējās abu kopā būšanu. Skara domāja par to, cik Reitam blakus bija silti. Nez vai Reits maz iedomājas par viņu? Nez vai...
- Atlidojis Veckunga Jārvi sūtīts ērglis, - Māte Ouda pavēstīja.
Skara sapurinājās. Viņa nedrīkstēja izšķiest laiku fantāzijām. - Vai labas vēstis?
- Vensteriešiem ir jauns karalis. Māte Skēra sarīkoja sacensību dueli, un šis vīrs pieveica visus pārējos. Viņu sauc Jurngilrams.
Dženers pakasīja ar retajiem matiem klāto pakausi. — Man tas neko neizsaka.
- Viņš ir virsaitis no tālajiem ziemeļiem, kur sniegi nekad neizkūst, un viņu sauc par Rāmu, kas nozīmē Auns, — tāpēc ka viņš mēdz pieveikt pretinieku, iebadot ar galvu.
Skara no vaigiem izpūta gaisu. — Cik jauki.
- Viņš ir nācis klajā ar paziņojumu par to, ka esot visdiženākais karotājs, kāds vien jebkad redzēts Sašķeltās jūras apvidū, un gatavs nogalināt ikvienu, kurš to apstrīdēs.
- Man ir tikai astoņpadsmit gadu, bet es esmu dzirdējusi karavīru plātīšanos tik daudz, ka pietiks visam mūžam.
- Tā runā, ka alum viņš piejaucot asinis un ver ķēdē savu ienaidnieku pirkstu kauliņus.
Zilais Dženers piemiedza Skarai ar aci. — Izklausās pēc laba izejmateriāla vīra amatam, manu karalien.
Skara nosprauslājās. - Aizsūtiet pie viņa putnu ar ziņu, ka Zilais Dženers ar lielāko prieku piekrīt nēsāt ap kaklu viņa atslēgas.
- Laulības viņam nemaz nav prātā, - Māte Ouda piebilda un cieši saņēma delnas. — Veckungs Jārvi bažījas, vai viņš jau nekaļ jaunus plānus par iebrukumu Get-landē.
Dženers riebumā nogrozīja galvu. — Vai tiešām ven-sterieši jau atkal ir izslāpuši pēc karošanas? Vai viņi nebaidās no elfu burvestībām?
- Gluži kā stopā ir tik vien šautru, cik to ir, - Ouda skaidroja, - šķiet, ka arī elfu ieroči savu Nāves devu jau atdevuši. Turklāt, kopš Skifra devusies uz dienvidiem, Strokoma jau atkal ir aizliegtā pilsēta.
Zilais Dženers noslēpa vēja appūsto seju nejutīgajās plaukstās un novaidējās. — Šķiet, pasaule nav mainījusies tik lielā mērā, kā mēs domājām.
- Ikviena kara pelnos dzen asnus jauna kara iedīgļi, -Skara nomurmināja. Nervi jau atkal saspringa, rīkle izkalta, viņa pielika plaukstu pie vēdera un mēģināja norīt nejauko kamolu. - Aizsūtiet putnu pie Mātes Skēras ar mūsu apsveikumiem un otru - pie ķēniņienes Leitlinas ar mūsu sveicieniem.
- Un pēc tam? - Māte Ouda painteresējās.
- Rūpīgi vērojiet un uzmanīgi runājiet, saldi smaidiet un sapulciniet tuvumā mūsu draugus, dedzīgi lūdziet Miera tēvam klusumu un turiet gatavībā zobenus.