- Vai atceries mani? - Dzelksne jautāja.
- Tādu sievieti kā tu grūti aizmirst. - Dženers pārlaida acis meitenes kaklā pakarinātajai atslēgai. - Apsveicu sievas kārtā.
Dzelksne nosprauslojās. — Tikai nemēģini šai ziņā apsveikt manu vīru. Viņš joprojām sēro par šo laulību.
- Princese, jūs mani saucāt?
- Saucu gan. - Skara norija kaklā sakāpušās asaras un izslēja muguru. — Kādi ir tavi plāni?
- Nevarētu teikt, ka man jebkad paticis kalt plānus. Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja godīgu samaksu par to, lai es karotu par Getlandi, bet jāsaka, kā ir: karš ir jaunu viru padarīšana. Varbūt iešu ar Melno suni atkal lejup pa Dievišķo... - Dženers uzmeta acis Skarai un sarāvās. - Es apsolīju Mātei Kīrai nogādāt jūs līdz jūsu māsīcai...
- Un tu turēji doto vārdu par spīti briesmām. Es neuzdrošinātos lūgt ko vairāk.
Dženers sarāvās vēl sīkāks. - Tad jau tomēr lūgsiet...
- Es cerēju, ka paliksi pie manis.
- Princese... Es esmu vecs kara zirgs, un mans labākais laiks pagājis jau pirms gadiem divdesmit, un tie laiki nemaz nebija tik saulaini.
- Šaubu nav. Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, man šķita, ka tu esi nodeldēts kā veca kuģa rastrs.
Dženers pakasīja grumbaino žokli. - Taisnīgi teikts.
- Muļķīgi teikts. - Skarai aizkrita balss, bet viņa nokremšļojās, ievilka elpu un turpināja: - Tagad es to redzu. Tas vēja appūstais rastrs ir stājies pretī visnejaukākajiem laikapstākļiem un, par spīti visam, pārvedis kuģi uz dzimto ostu. Man nevajag skaistumu, man vajag uzticību.
Dženera seja savilkās vēl sāpīgākā grimasē. - Princese, visu mūžu es esmu bijis brīvs. Neesmu vadījies ne pēc viena... tikai pēc tālākā apvāršņa, neesmu liecis galvu neviena, tikai vēja priekšā...
- Vai apvārsnis ir pateicis tev paldies? Vai esi saņēmis atlīdzību no vēja?
- Jāatzīst, ne īpaši.
- Es gan tev pateikšos. — Skara saņēma raupjo roku
savās plaukstās. - Lai būtu brīvs, cilvēkam nepieciešams
mērķis.
>
Zilais Dženers pavērās uz savu delnu meitenes plaukstās, tad palūkojās uz Dzelksni.
Tā paraustīja plecus. - Kareivis, kuram nav nekā cita, par ko cīnīties, kā tikai viņš pats, nav nekas vairāk kā slepkava.
- Es tevi redzēju pārbaudījumos un zinu, ka varu tev uzticēties. - Skara atkal pievērsa vecā sirotāja skatienu sev. — Paliec pie manis. Lūdzu!
- Augstie dievi! - Raupjā āda ap Dženera acīm savilkās krunciņās, un viņš pasmaidīja. - Kā gan es tagad varētu pateikt nē...
- Tad nesaki. Saki, ka palīdzēsi man!
- Esmu jūsu rīcībā, princese. Es dodu zvērestu. Es zvēru pie Saules un pie Mēness. - Viņš uz mirkli apklusa. - Tomēr kādā ziņā man jums jāpalīdz?
Skara ievilka plaušās saraustītu elpu. - Vai atceries, es jau teicu, ka gribētu redzēt Trovenlandi brīvu, mana vectēva svēto zāli uzbūvētu no jauna un Gudrā Jillinga līķi pamestu vārnām par barību.
Zilā Dženera uzacis izbrīnā uzskrēja pavisam augstu.
- Aiz Gudrā Jillinga stāv viss Augstā karaļa karaspēks. Tā runā, ka piecdesmit tūkstoši zobenu.
- Ar zobeniem izcīna tikai pusi kara. — Skara piespieda pirkstu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.
- Otru pusi izcīna šeit.
- Tad jau jums kaut kas ir padomā?
— Es kaut ko izdomāšu. — Skara palaida vaļā Zilā Dženera roku un uzmeta acis Dzelksnei. - Kopā ar Tēvu Jārvi tu aizkuģoji līdz Galvenajai pilsētai?
Dzelksne gar daudzu lūzumu kropļoto degunu pavērās uz princesi un centās saprast, kas slēpjas aiz šī jautājuma. - Nūjā, es kuģoju kopā ar Tēvu Jārvi.
- Tu izcīnīji divkauju pret Gromgilgormu.
— Tas arī tiesa.
— Tu esi ķēniņienes Leitlinas izraudzītā vairogncse.
- Jūs taču zināt, ka tāda esmu.
— Tad jau, stāvot viņai pie pleca, tu esi gana bieži redzējusi arī ķēniņu Ūtilu.
- Vairāk nekā citi.
Skara notrausa no skropstām pēdējo miklumu. Viņa nedrīkstēja raudāt. Viņai jābūt drosmīgai un gudrai, un stiprai, lai cik vāja un pārbiedēta viņa justos. Skarai jācīnās par Trovenlandi, jo vairs nav neviena cita, kurš to darītu, un vārdiem jākalpo par viņas ieročiem.
- Pastāsti man par viņiem.
— Ko jūs vēlaties uzzināt?
Zināšanas ir spēks, Māte Ķīra mēdza teikt, kad Skara žēlojās par nebeidzamajām mācību stundām. - Es gribu zināt visu.
Reitu pamodināja neprātīga vēlme dabūt ciet to, kas grābstās viņa tuvumā.
Viņš satvēra nelieti aiz rīkles un trieca pret sienu, tad šņākdams izvilka nazi.
- Augstie dievi! Reit! Tas esmu es!
Tikai brīdī, kad atspīdēja lāpas trīsošā gaisma no gaiteņa gala, Reits ieraudzīja, ka tas, ko pienaglojis pie sienas, ir paša brālis un ka viņš tam grasās pārgriezt rīkli.
Sirds neprātīgi auļoja. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš aptvēra, ka atrodas Torlbijas citadelē, gaitenī pie Gorma istabas durvīm, sapinies pats savā segā. Pieši tur, kur viņam jābūt.
- Neuzdrošinies mani tā modināt! - Reits nošnāca
>
un piespieda kreisās rokas pirkstus palaist brāli vaļā. Parasti tie izrādījās visstīvākie uzreiz pēc pamošanās.
- Tevi modināt? - Raki čukstus jautāja. —Tu tik skaļi kliedzi, ka pats būtu pamodinājis visu Torlbiju. Jau atkal murgoji?
- Nē, - Reits norūca, apsēdās, atslējis muguru pret sienu, un pakasīja galvu. - Varbūt. - Šajos murgos netrūka liesmu, tāpat arī dūmu un postījumu smārda. Viņš murgoja par neprātīgi liesmojošām karavīru acīm, kādas mēdz būt suņiem. Par nevaldāmo degsmi tās sievietes sejā. Viņš dzirdēja tās balsi, kliedzot par saviem bērniem.
Raki pasniedza brālim blašķi, Reits to paķēra un izskaloja muti, kas svila no Gorma pļaukām, bet tas nebija nekas jauns. Viņš ielēja ūdeni saujā un noskaloja seju. Auksti sviedri klāja Reitu no galvas līdz kājām.
- Reit, man tas nepatīk. Es uztraucos par tevi.
- Tu uztraucies par mani? Gorma zobens brāļu ķīviņā izrādījās nokritis zemē, un Reits to pacēla un piekļāva sev
pie krūtīm. Ja karalis redzētu, ka viņš ļāvis tam mētāties aukstumā, viņš saņemtu vēl kādu pļauku un, iespējams, pat ko ļaunāku. - Tas ir kas jauns.
- Nē, nav vis. Es jau sen par tevi uztraucos. - Raki uzmeta karaļa apartamentu durvīm bažīgu skatienu, pieklusināja balsi un, pieliecies tuvāk brālim, aizrautīgi turpināja: - Mēs varētu vienkārši doties prom. Atrastu vietu uz kāda kuģa, kas mūs aizvestu lejup pa Dievišķo un Aizliegto, par ko tu nebeidz runāt. Par ko tu agrāk vienmēr runāji, kāda starpība.
Reits pamāja uz durvīm. — Tu domā, ka viņš ļaus mums iet? Vai tu domā, ka Māte Skēra mums smaidīdama pamās atvadas? - Reits nosprauslojās. — Man tā šķita, ka tu esi tas gudrais. Sapnis ir skaists, bet mums nav iespēju atgriezties. Vai tu esi aizmirsis, kā mums klājās agrāk? Kā mēs visu laiku bijām izbadējušies, nosaluši un baiļu pārņemti?
- Vai tad tu visu laiku nebaidies? - Raki balss skanēja tik klusu, ka Reits aizsvilās un padzina murgu atnestās šausmas. Ja reiz tik tālu esam, dusmas ir atbilde gandrīz uz visām problēmām.
- Nē, nebaidos! - viņš šņāca un sapurināja Gorma zobenu. Brālis parāvās nostāk. — Es esmu karavīrs, un šajā karā es sev nopelnīšu labu slavu un tik daudz maiņas riņķu, ka mēs nekad vairs necietīsim badu. Te ir mana īstā vieta. Es taču esmu to izcīnījis, vai ne?
- Tā ir, tu esi to izcīnījis.
- Mēs kalpojam karalim! - Reits centās sajust sevī agrāko lepnumu. - Diženākajam karotājam Sašķeltās jūras krastos. Nesakautam ne divkaujās, ne kaujas laukā.