- Bet vai manai meitai tik tiešām jāņem par vīru vārgulis ar vienu roku? Vai Getlandei tiešām būs pusķēniņš? Kropla marionete, kas karājas mātes novilktā diegā? Nē, krustdēl, tam... es... nevaru piekrist.
Keimdāls sagrāba Jārvi aiz rokas un vilka atpakaļ; nošķindēja metāls, kad tas izvilka zobenu. — Aiz manis, mans...
Asinis šķīda pār Jārvi seju, viņš vairs neredzēja gandrīz neko. Keimdāls noslīga ceļos, spļāva asinis, gārdza un ķēra pie rīkles, starp viņa pirkstiem šļācās melna asins. Jārvi pavērās sānis un saskatījās ar Hūriku, kura rokā atradās duncis, Keimdāla asins klāts. Viņš ļāva Jārvi bruņām nokrist zemē.
- Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Getlandei, - sacīja Odems. - Nogaliniet viņu!
Jārvi kāpās atpakaļ pavērtu muti, un Hūriks sagrāba zēna apmetni.
Ar krakšķi tēva smagā, zeltītā sakta atsprāga vaļā. Pēkšņi brīvs, Jārvi metās apkārt.
Parapeta mala sāpīgi atsitās pret ceļiem, un viņš aizrautu elpu pārvēlās pār to.
Acu priekšā sagriezās klints siena, ūdens un debesis, tur aizvien ātrāk lejup lidoja Getlandes ķēniņš, līdz sastapās ar ūdeni, kas to sagaidīja tā, kā veseris triecas pret dzelzi.
Un Jūras māte ledaini apskāva Jārvi miesu.
IENAIDNIEKS
Jārvi atguvās tumsā, kuru gaišāku darīja gaisa burbu-llši, un viņš sāka grozīties, šaudīties un dīdīties, lai tikai paliktu dzīvs.
Acīmredzot dievi nosprieda, ka Jārvi vēl varētu noderēt, jo brīdī, kad šķita, ka ribas salūzīs un izšķirsies, ko zēns ieelpos - ūdeni vai gaisu —, viņa galva iznira virs ūdens. Viļņi piešļāca acis, puisis klepoja un spirinājās, straume to vilka zem ūdens, mētāja un svaidīja.
Spējš vilnis izsvieda Jārvi krastā uz klints. Viņš ķērās pie glumajām, zaļajām jūraszālēm, kas bija pilnas ar sa-driskātiem vēzīšiem, un turējās tieši tik ilgi, lai vēlreiz ievilktu plaušās gaisu. Puisis atbrīvojās no zobena siksnas nāvējošā tvēriena, kas vilka zem ūdens, un aizspēra svina smagos zābakus, līdz pēdas sāka svilt nežēlīgi aukstajā jūras ūdenī.
Jārvi saņēma visus atlikušos spēkus un brīdī, kad uznāca nākamais vilnis, trīcot no piepūles, metās augšup uz šauru, sāļu šļakatu apskalotu akmens dzegu, kur mētājās medūzas un moluski ar asām čaulām.
Jārvi nešaubīgi bija paveicies: viņš bija palicis dzīvs, liet nemaz nejutās laimīgs.
Viņš atradās mazajā līcītī uz ziemeļiem no zemesraga, ko ieskāva izrobota klinšu siena, kurā nikni grauzās un akmeni drupināja putojoši viļņi. Tie plīkšķēja, sašķīda un uzlidoja gaisā kā mirdzošas strūklakas. Jārvi atglauda 110 acīm slapjos matus un izspļāva sāli. Rīkle bija jēla kā izskrāpēta, svilinoši sāpēja savainotā veselā un arī kroplā roka.
Pārdrošais lēmums novilkt bruņas bija glābis viņam dzīvību, tomēr jūras ūdens bija izmērcējis polsterēto jaku. Jārvi parāva saites, līdz beidzot atbrīvojās no bruņām. Puisis drebēdams sarāvās čokurā.
>
- Vai redzējāt viņu? - Balss atskanēja tik tuvu, ka Jārvi pieplaka pie slidenās klints un iekoda mēlē.
- Skaidrs, ka būs beigts. — Vēl viena balss. - Sašķīdis pret klinti. Jūras māte viņu noteikti jau paņēmusi.
- Odems lika atnest līki.
>
- Lai tad pats Odems arī nirst tam pakaļ.
Nu jau trešā balss. — Vai arī Hūriks. Viņš ļāva tam kroplim nokrist.
- Un kuram tu liksi nirt vispirms — Odemam vai Hūrikam?
Atskanēja smiekli. - Gorms jau ir ceļā. Mums nav laika krāmēties ar beigtiem vienročiem.
- Atpakaļ uz kuģiem! Un sakiet ķēniņam Odemam, ka viņa krustdēls nogrimis dzīlēs... - Balsis attālinājās un izdzisa.
Ķēniņš Odems. Jārvi miesīgais tēvocis, kuru viņš bija mīlējis kā tēvu, kurš vienmēr bija blakus ar mierinošu vārdu, saprotošu smaidu un tēvišķu roku uz pleca. Viņa paša asins! Ar veselo roku zēns turējās pie klints, bet kroplā savilkās drebošā dūrē. No tēva mantotais niknums brieda tik spēcīgs, ka Jārvi tik tikko spēja paelpot. Māte gan vienmēr tika atkārtojusi: - Nekad nesatraucies par to, kas izdarīts, domā par to, ko vēl darīsi.
Vina māte.
t
Jārvi vāri iešņukstējās, iedomājies par viņu. Zelta ķēniņiene vienmēr zināja, kas jādara. Bet kā lai tiek pie viņas? Getlandiešu kuģi jau devās prom. Pavisam drīz būs klāt vensterieši. Jārvi atlika vien gaidīt, līdz satumsīs, un tad atrast ceļu, kā tikt pāri dienvidu robežai uz Torlbiju.
Izeja ir vienmēr.
Ja būs jānoiet simts jūdzes pa mežu basām kājām, viņš to izdarīs. Viņš atriebsies nelietīgajam tēvocim un nodevējam Hūrikam, viņš atgūs Melno troni. Jārvi to apzvērēja vēl un vēlreiz, līdz Saules māte noslēpa savu vaigu aiz klintīm un ēnas stiepās aizvien garākas.
Tomēr viņš nebija rēķinājies ar nežēlīgāko no atriebējiem - paisumu. Jau pavisam drīz ledaini viļņi skalojās pār klinšu pārkari, kur puisis bija pieķēries. Aukstais ūdens cēlās aizvien augstāk, apklājot basās kājas. Tas jau sniedzās pāri potītēm, virs ceļiem, un pēc īsa mirkļa jūra plosījās šaurajā līcītī vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Jārvi labprāt būtu izvērtējis iespējas, bet šim nolūkam būtu nepieciešamas vismaz divas.
Tāpēc viņš rāpās augšup. Drebot no pārguruma, sāpēm un aukstuma, viņš raudāja un lāstiem piesauca Odema vārdu pie katra soļa vai tvēriena, cīnoties augšup pa slideno klinti. Risks bija baiss, tomēr labāk tā, nekā paļauties uz Jūras mātes žēlastību, jo ikvienam jūrniekam ir zināms, ka rādu viņa nepazīst.
Pēdējiem spēkiem Jārvi pārmetās pār kraujas malu un kādu brīdi atvilka elpu tur augošajos brikšņos, tad vaidēdams pārvēlās uz sāniem un sāka slieties kājās.
Galvā kaut kas nokrakšķēja, zēns iekliedzās, tad acu priekšā uzliesmoja. Zeme visapkārt sagriezās, un kaut kas trāpīja pa deniņiem. Jārvi rāpās uz priekšu kā piedzēries, rijot mutē sakrājušās asinis.
- Spriežot pēc matiem, getlandiešu suns. - Jārvi iekaucās, kad kāds to pierāva kājās.
- Drīzāk kucēns. - Zābaks atsitās pret zēna dibenu, un viņš nokrita uz sejas. Jārvi parāpās uz priekšu pāris soļu, bet jau atkal tika nogrūsts zemē. Viņu dzenāja divi vīri. Divi bruņukreklos tērpušies kareivji ar šķēpiem. Nebija šaubu, ka tie ir vensterieši, lai gan, ja neņemtu vērā garās bizes, kas ieskāva skarbās sejas, viņi mazliet atšķīrās no tiem kareivjiem, kuri bija apsmējuši Jārvi mācību laukumā.
Neapbruņotajam visi bruņotie vīri izskatās vienādi.
- Celies! - teica viens, ar kārtējo spērienu nogāzis Jārvi zemē.
- Tad beidziet mani spert zemē, - viņš novaidēja.
Par to zēns saņēma ar šķēpu pa otru vaigu un nolēma
vairs nejokot. Viens no svešiniekiem aiz saplēstā krekla apkakles pierāva viņu kājās un tā kā vilka tupus rāpus, tā kā veda uz priekšu.
Karavīri bija visapkārt, daži zirga mugurā. Tur atradās arī zemnieki, iespējams, pilsētnieki, kas bija aizmukuši, ieraugot kuģus. Tie, nosmērējušies ar sodrējiem un izmirkuši asarās, atgriezās savu māju krāsmatās, lai sāktu savest kārtībā postažu. Kritušo miesas tika saliktas vienuviet, lai sadedzinātu, jūras vējš pluinīja un raustīja mirušo līķautus.
>
Bet Jārvi bija visa sava līdzjūtība nepieciešama pašam.
- Meties ceļos, suns! - Viņš vēlreiz izstiepās uz zemes visā garumā un šoreiz vairs neredzēja īpašu vajadzību slieties kājās, katram elpas vilcienam sekoja vaids, sasistās lūpas bija pārvērtušās vienā lielā vātī.