Pateicības asaras birdinot, Jārvi tad atzvēlās pret aizmugurē esošo airi un vēroja, kā bura piepūšas un nostiepjas virs galvas, un ieelpoja pavisam tuvu sēdošo sviedrus, izmisumā un ciešanās mirkstošo līdzbiedru smārdu.
- Kad varēsim nomazgāties? - Jārvi nočukstēja kādā no svētlaimes brīžiem.
- Kad Jūras māte par to gādās, - norūca Ralfs.
Un tā gadījās nebūt ne reti. Ledainie viļņi, kas triecās pret kuģa sāniem, regulāri šļakstījās, smidzināja un izmērcēja viņus līdz ādai. Jūras māte turpināja mazgāt klāju un plūst zem kāju paliktņiem, līdz bija visu noklājusi ar cietu, sālu garozu.
- Viens-div!
Katrs trijnieks bija saķēdēts kopā un ar vienu atslēgu pieslēgts pie sola; atslēga bija tikai Trigam un kapteinei. Katru vakaru airu vergi notiesāja nožēlojamās porcijas, joprojām pieķēdēti pie sēdekļiem. Katru rītu viņi tupās virs sadauzīta spaiņa, arī tas bija pieķēdēts pie sola. Tie gulēja pieķēdēti, apsegušies ar smirdīgām segām un plikām ādām; gaisu piepildīja vaidi un krākšana, kurnēšana un smakojoša elpa. Reizi nedēļā tie sēdēja, pieķēdēti pie sēdekļa, kamēr kāds ar neasu nazi cirpa tiem matus un bārdu, lai pasargātu no utīm, kas nemaz nesmādēja izdēdējušos jūrasbraucējus.
Trigs vienīgo reizi negribīgi izvilka atslēgu un atslēdza slēdzeni kādā stindzinošā rītā, kad klepojošo vensterieti atrada beigtu. Nelaiķis tika izvilkts no emocijas zaudējošo bēdubrāļu vidus un pārvelts pār bortu.
Vienīgais, kurš pieminēja šī vīra nāvi, bija Ankrans, kurš, kasīdams šķidro bārdeli, piebilda: - Būs jāmeklē aizstājējs.
Acumirkli Jārvi bažījās, ka atlikušajiem nāksies smagāk strādāt aizgājēja vietā. Pēc tam viņš sevi mierināja ar cerību, ka pārējiem atliks mazliet vairāk ēdiena. Vēl vēlāk puisis mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka ļāvies šādām domām.
Tomēr brīžos, kad sirdsapziņa pieklusa, viņš nebūtu ar mieru uzņemties vensterieša likteni, ja kāds piedāvātu.
- Viens-div!
Jārvi bija zaudējis skaitu, cik nakšu pagāja ļenganā pārgurumā; cik rītu viņš bija pamodies, vaidot aiz sāpēm un iepriekšējās dienas pārpūles radītā stīvuma, lai tikai saņemtu jaunus pātagas cirtienus; cik dienu pagājis, domājot tikai par nākamo aira vēzienu. Galu galā kādu vakaru viņš uzreiz neiegrima nemaņā, kas nesolīja pat sapņus. Puiša muskuļi sāka nobriest, pirmās jēlās tulznas bija pārsprāgušas, un pātaga jau retāk atsitās pret viņa muguru.
Dienvidvējš tika noenkurots un liegi šūpojās kādā līcītī. Smagi lija, un buras tika nolaistas un pārvilktas pār klāju, veidojot lielu telti, kas skaļi grabēja, lāsēm triecoties pret brezentu. Tiem vīriem, kas pieprata šo arodu, izdalīja makšķeres - arī Ralfs bija to vidū -, un viņi tumsā satupās gar dulliem, maigi uzrunādami zivis.
- Ņemot vērā, ka tev ir tikai viena roka, — Džods ierunājās, kad nožvadzēja ķēde, viņam uzceļot kāju uz aira, — tu šodien airēji itin labi.
- Aha! - Ralfs nospļāvās caur airu dulli, un Mēness tēva sirpja mestajā gaismā viņa platajā sejā atplauka smaids. - Laikam tomēr izdosies no tevis iztaisīt pusai-rētāju.
Lai gan viens no šiem vīriem bija dzimis tālās zemēs, bet otrs - tālā laikā, lai gan Jārvi maz ko zināja par viņiem, izņemot to, kas bija lasāms abu sejās, lai gan vēzēt airi pieķēdētam pie beņķa uz vergu kuģa Getlan-des ķēniņa Ūtrika dēlam nebija nekāds lielais gods, Jārvi juta sevī uzbangojam lepnumu tik spēji, ka acīs gandrīz sakāpa asaras. Starp viena aira vēzētājiem nudien izveidojas savāda spēcīga saikne.
Kad esi pieķēdēts blakus citam vīram un dalies ar viņu ēdienā un nelaimē, kad abi kopā saņemat pārrauga sitienus un Jūras mātes pļaukas, kad pielāgojaties viens otra ritmam, lai kustinātu vienu un to pašu milzu baļķi un kopīgi airētu pretī ledainai naktij un vienaldzīgam aukstumam, tad tu pa īstam iepazīsti cilvēku. Lai gan tikai nedēļa bija pagājusi, kopš Jārvi tika pieķēdēts solam starp Ralfu un Džodu, puisis bija spiests secināt, ka diez vai jebkad viņam bijuši labāki draugi.
Lai gan šī atziņa, iespējams, pateica vairāk par viņa līdzšinējo dzīvi nekā par šībrīža komandas biedriem.
Nākamajā dienā Dienvidvējš iebrauca Torlbijā.
Iekams Sūmaela smaidot nebija nostājusies uz pūpes jumta, vadījusi, stūrējusi un izlodājusi ar plato galeru starp trokšņainajām piestātnēm, Jārvi vairs tik tikko ticēja, ka viņš varētu atgriezties tajā pasaulē, kur savulaik bija ķēniņš. Un tomēr tas bija noticis. Viņš bija mājās.
Cita aiz citas rindojās pazīstamās pelēkās mājas; tās drūzmējās uz stāvajām nogāzēm vecākas un lielākas, nekā Jārvi tās bija paturējis prātā. Viņa skatiens slīdēja pār klintī izcirsto tuneli, kas melnēja uz baltās debess fona; viņš ieraudzīja citadeli, kur bija uzaudzis. Puiša acīm pavērās sešstūrainais tornis, kur atradās Mātes Gundrin-gas telpas, kurās viņa bija to mācījusi, kur Jārvi minēja mīklas un kala laimīgas nākotnes plānus maģistra ādā. Jārvi ieraudzīja vizošo Dievzāles vara kupolu, zem kura viņš tika saderināts ar savu māsīcu Isriunu, kur viņi turēja viens otra roku un viņas lūpas skāra viņējās. Jārvi vēroja pakalnu un senču kuģu atliekas, pie kurām, dieviem un cilvēkiem dzirdot, viņš bija zvērējis atriebties sava tēva slepkavām.
Vai tagad ķēniņš Odems jau ērti sēdēja Melnajā tronī un bija mīlēts un atzīts valdnieks savu pavalstnieku vidū, kas beidzot bija dabūjuši tādu ķēniņu, kuru varētu apbrīnot? Skaidrs, ka tā.
Vai Māte Gundringa kalpoja viņam par maģistri un deva viedus padomus? Visticamāk, jā.
Vai kāds cits māceklis bija ieņēmis Jārvi vietu un kļuvis par viņa sekotāju, sēdēja uz viņa sola, baroja viņa dūjas un katru vakaru pasniedza kūpošu tēju? Kā gan citādi.
Vai Isriuna lēja rūgtas asaras tāpēc, ka viņas kroplais saderinātais tā ari nav atgriezies? Visticamāk, viņa bija aizmirsusi Jārvi tāpat kā viņa brāli.
Iespējams, māte vienīgā skumst pēc dēla. Un varbūt arī tāpēc, ka, par spīti alkatībai un tieksmei pēc varas, viņai noteikti pietrūkst dēla marionetes, kam būtu jāsēž rotaļu krēslā.
>
Vai viņi sadedzināja kuģi un uzcēla tukšu piemiņas kapliču, lai godinātu Jārvi tāpat kā viņa noslīkušo tēvoci Ūtilu? Nez kāpēc viņš nebija par to pārliecināts.
Jārvi pamanīja, ka sakaltusī delna pārvērtusies trīsošā, bet mezglā sasietā dūrē.
- Kas tevi nomāc? - vaicāja Džods.
- Te bija manas mājas.
Ralfs nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Pagātni vislabāk aizmirst.
- Es devu zvērestu, - Jārvi skaidroja. - Zvērestu, ko nevar aizmirst.
Ralfs vēlreiz nopūtās. - Mācies no gudrajiem, pavāra zelli. Nekādā gadījumā nezvēri.
- Bet, ja reiz esi zvērējis, ko tad? - Džods neatstājās.
Jārvi drūmi pavērās uz citadeli kalna galā, un žokļi
saspringa sāpīgi cieši. Bet ja nu dievi viņam bija sūtījuši šo smago pārbaudījumu kā sodu? Par to, ka tas bijis pārlieku paļāvīgs, pārlieku iedomīgs un vājš? Toties dievi bija saglabājuši viņa dzīvību. Dievi bija devuši iespēju īstenot zvērestu, iespēju liet nodevīgā tēvoča asinis. Iespēju atgūt Melno troni.
Bet dievi nebūs ar mieru gaidīt mūžīgi. Līdz ar katru jauno rītausmu bālēs atmiņas par tēvu, ar katru pēcpusdienu panīks viņa mātes spēki, ar katru nokrēslu stiprāka taps viņa tēvoča vara pār Getlandi. Līdz ar katru jaunu saulrietu Jārvi iespējas gaisis nebūtībā.