Piesiets pie aira un piekalts pie sola, viņš nevarēs atriebties un atgūt savu karalisti, tas nu bija skaidrs.
Jārvi jākļūst brīvam.
MAĢISTRA INSTRUMENTI
>
Vēzienu pēc vēziena Torlbija, mājas un Jārvi vecā dzīve ieslīdēja pagātnē. Dienvidu vējš pūta Dienvidvēju uz priekšu, lai gan rets bija brīdis, kad tas kaut mazliet palīdzēja airētājiem. Viņi virzījās lejup gar klinšainajiem Getlandes krastiem, saliņām un līcīšiem, mūriem apjoztajiem ciematiem un liedagā zvilnošajām zvejnieku laivām, žogiem norobežotajām lauku sētām un aitu ganāmpulkiem uzkalnos.
Turpinājās arī Jārvi nežēlīgā, spēkus deldējošā cīņa
ar airi, cīna sakostiem zobiem. Nevarētu teikt, ka viņš
7 > 7 )
to uzvarēja. Uzvarētāju nebija. Tomēr Jārvi zaudējumi nemaz nebija tik viennozīmīgi.
Ejot garām Helmas upes ietekai, Sūmaela virzīja kuģi pavisam tuvu krastam, un uz klāja sāka zumēt pieklusinātas lūgšanas. Airētāji meta bažīgus skatienus uz jūru, kur vērpās un debesis pušu plēsa melna mākoņu spirāle. Aiz tās nebija saskatāmi smailie elfu torņi uz atšķeltajām saliņām, bet visi zināja, ka tie slejas virs apvāršņa.
- Strokoma, - Jārvi nočukstēja, sasprindzinot skatienu un vienlaikus baidoties to acumirklī ieraudzīt. Ilgus gadsimtus ļaudis bija veduši svētlietas no šīm nolādētajām elfu laiku drupām, bet to panākumi drīz vien pārvērtās slimībā un nāvē, līdz beidzot Maģistrāts aizliedza tur spert kāju.
- Lai Miera tēvs mūs pasargā! - Ralfs noburkšķēja zem deguna, ar pirkstiem zīmēdams pie sirds maģisku simbolu virtenes; nebija vajadzīga pat pātaga, lai vergi airētu ar divkāršu spēku un šī ēna ātrāk paliktu aiz muguras.
“Tā bija likteņa ironija,” Jārvi nodomāja. Viņš pa šo maršrutu būtu devies, lai nokārtotu maģistra pārbaudījumu. Tajā ceļā princis Jārvi ar grezni rotātu segu pār pleciem un grāmatām klēpī pat neiedomātos par vergu ciešanām. Tagad, piekalts pie sola, viņš izmantoja Dienvidvēju kā mācību vielu. Kuģis un ļaudis uz tā noderēja, lai kaltu plānus, kā to izmantot savā labā un izlauzties brīvībā.
Jo cilvēki ir maģistra labākie instrumenti, mēdza atkārtot Māte Gundringa.
Ebdela Ārika Sadikširama, pašpasludinātā tirgotāja, mīlniece un jūras kapteine, laiku vadīja lielākoties dzērumā un atpūtās, izguļot dzērumu. Dažbrīd viņas krākšana bija dzirdama aiz pūpē izbūvētās kajītes durvīm, tā netieši mērot laiku, kas aizritēja airējot. Reizēm viņa nostājās uz pakaļgala virsbūves jumta un melanholiskā noskaņā, vienu roku iestutējusi sānā un otrā turot pustukšu pudeli, drūmi vērās vējā, it kā mudinot to pūst stiprāk.
Nereti Šadikširama klīda starp airētāju rindām un sita ar pletni, plēsdama jokus, it kā viņa un tās vergi būtu seni draugi. Ejot garām vārdu zaudējušajam klāja berzējam, viņa ne reizi neizlaida iespēju tam iespert, nabagu pažņaugt vai izliet pār viņu naktspodu. Pēc tam kapteine iemalkoja vīnu un ierēcās: - Uz jaunām uzvarām! — Un airētāji tai atsaucās īpaši atzinīgi, it kā paši piedalītos vīna baudīšanā. Ja kāds klusēja, tas riskēja nobaudīt Triga pātagu.
Trigs bija uzraugs, ķēžu meistars, vagars, kapteines vietnieks un pilntiesīgs kuģa akciju turētājs. Viņš komandēja sargus - to bija aptuveni ducis - un pieskatīja vergus, kā arī gādāja, lai tie uzturētu tādu kuģa ātrumu, kāds bija pa prātam kapteinei. Tas bija nežēlīgs cilvēks, tomēr viņam piemita arī tāds kā baiss taisnīgums. Trigam nebija favorītu, viņš necieta izņēmumus. Visi saņēma ar pātagu vienlīdz bieži.
Ankrans bija noliktavas pārzinis, kurš savukārt nemaz nepazina taisnīgumu. Viņš gulēja zem klāja blakus krājumiem un bija vienīgais vergs, kuram regulāri tika ļauts nokāpt no kuģa uz sauszemes. Viņa pienākums bija iegādāties pārtiku un drēbes un pēc tam tās izdalīt. Katru dienu Ankrans veica tūkstošiem sīku krāpniecisku darījumu: pirka iesmakušu gaļu, samazināja porcijas un lika vergiem lāpīt drēbes, kas jau sen bija pārvērtušās skrandās, bet ietaupīto naudu sadalīja uz pusēm ar Trigu.
Ikreiz, kad Ankrans pagāja garām, Ralfs nospļāvās īpašā riebumā. - Priekš kam tam netīrajam nelietim nauda?
- Dažiem vienkārši patīk nauda, - Džods mierīgi atbildēja.
- Pat vergiem?
- Vergiem piemīt tāda pati apetīte kā citiem cilvēkiem. Tikai tiem nav dota iespēja to likt lietā.
- Tas gan tiesa, - Ralfs atzina un domīgi pavērās uz Sūmaelu.
Stūrmanes diena lielākoties aizritēja uz kādas virsbūves jumta, ieskatoties kartēs un instrumentu skalās vai veroties saulē un zvaigznēs, uz pirkstiem veikli kaut ko rēķinot, kā arī norādot uz kādu klinti vai viļņa galotni, mākoni vai straumi un izkliedzot brīdinājumus. Kamēr Dienvidvējš atradās jūrā, kapteines pirmā palīdze staigāja, kur gribēja, bet, tiklīdz kuģis iegāja dokos, viņai vienmēr bija jāpieķēdējas ar garo un smalko ķēdi pie pūpes. Tik prasmīga verdzene, iespējams, bija vērtīgāka par visu kuģa kravu, kopā ņemtu.
Reizēm Sūmaela klīda starp airētājiem un nevērīgi kāpa pāri vīriem, airiem un soliem, lai pārbaudītu kādu savienojumu vai ko citu vai arī pārliektos pār kuģa sānu un ar mezglainu loti mērītu dziļumu. Vienīgo reizi Jārvi bija manījis šo meiteni smaidām, kad tā bija uzrāpusies masta galā, vējš pluinīja īsos matus un viņa, spožā misiņa tālskatī pētot krastu, šķita tik laimīga gluži kā Jārvi savulaik pie Mātes Gundringas kamīna.
Toreiz tas bija Trovenlandes krasts ar pelēkām, alkatīgu viļņu ielenktām klintīm, pelēkām pludmalēm, kur jūras viļņi laizīja oļus: pelēkām pilsētām, kur šķēpneši pelēkās bruņās no piestātnēm lūrēja uz garām slīdošajiem kuģiem.
- Te netālu bija manas mājas, - Ralfs ierunājās, kad kādā pelēkā rītā vergi ievilka airus un smalks lietus visu noklāja sīkām lāsēm. - Divu dienu cītīgā braucienā zirga mugurā. Man piederēja laba lauku sēta ar labu akmens dūmeni un labu sievu, kura man dzemdēja divus labus dēlus.
- Kā tu nonāci te? - Jārvi vaicāja, bezmērķīgi pluinot ap kreiso delnu apsieto saiti.
- Es biju karotājs. Vasaras mēnešos - loka šāvējs, jūrnieks, zobenvīrs un sirotājs. - Ralfs pakasīja smago žokli, ko klāja sirmi rugāji, jo šķita, ka bārda tam izdīgst jau stundu pēc skūšanās. - Kādu duci sezonu es kalpoju kap-tenim Halstamam, ar to puisi varēja labi saprasties. Es kļuvu par viņa stūrmani, un kopā ar Hopki Līkpirksd, Zilo Jenneru un vēl dažiem noderīgiem vīriem mums lieliski veicās sirojumos, tik labi, ka visu ziemu varēju sēdēt pie plīts, sildīt pēdas un dzert alu.
- Alus man nekad nav garšojis, bet izklausās pēc laimīgas dzīves, - Džods novilka, veroties tālē un, iespējams, atceroties pats savus laimīgos gadus.
- Dieviem patīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem. - Ralfs skaļi nokraukājās un nospļāvās pār kuģa bortu. - Kādu ziemu Halstams nokrita no zirga un nositās, laikam bija par daudz iedzēris, un kuģi mantoja viņa vecākais dēls, jaunais Halstams, kas bija pavisam cits cilvēks - viena vienīga lepnība, tukši vārdi un pavisam maz prāta.
- Reizēm dēli nemaz tik loti nelīdzinās saviem tē-
>
viem, - Jārvi nomurmināja.
- Lai gan nojauta jau brīdināja, es piekritu būt par viņa stūrmani, un nebijām pat nedēļu prom no ostas, kad tas neņēma vērā manu ieteikumu un mēģināja iekarot labi apsargātu tirdzniecības kuģi. Todien aiz Hopkes, Jennera un citu mugurām aizvērās Beidzamās durvis. Es biju viens no dzīvi palikušās saujiņas, kas krita gūstā un tika pārdoti. Tas notika pirms divām vasarām, un kopš tā laika es airēju Triga kuģi.