- Skumjas beigas, - Jārvi piebilda.
- Kā daudziem jaukiem stāstiem, - sacīja Džods.
Ralfs paraustīja plecus. - Nedrīkstu sūdzēties. Sirojot
esmu nolaupījis un pārdevis verdzībā desmit ingliešus, lai pēc tam laimīgi notriektu sapelnīto. - Vecais sirotājs paberzēja raupjo plaukstu pret airi. - Ko sēsi - to pļausi, kā mēdz teikt, un tā tik tiešām ir patiesība.
- Vai tu bēgtu prom, ja varētu? - Jārvi čukstus vaicāja un palūrēja uz Trigu, lai pārliecinātos, ka tas nedzird.
Džods nosprauslājās. — Tai ciemā, kur es agrāk dzīvoju, bija aka ar gardāko ūdeni pasaulē. - Viņš pievēra acis un nolaizīja lūpas, it kā sagaršotu. - Es atdotu visu, lai tikai atkal varētu padzerties no tās akas. — Vecais vīrs iepleta rokas. - Bet man nav nekā, ko dot. Un paskatieties, kas notika ar pēdējo, kurš mēģināja aizbēgt. — Viņš norādīja uz grīdas berzēju, kurš nepārstāja ar akmeni skrubināt klāja dēļus, grabināt smago ķēdi pret grīdu, stīvi rāpojot uz noberztajiem ceļiem nekurienes virzienā.
- Kas viņš īsti ir? - Jārvi painteresējās.
- Vārdu es nezinu, mēs viņu saucam par Neko. Kad es nokļuvu uz Dienvidvēja, viņš sēdēja pie airiem. Kādu nakti pie Getlandes krastiem tas mēģināja bēgt. Viņam kaut kā izdevās atsvabināties no ķēdes un nozagt dunci. Viņš nogalināja trīs sargus un vēl vienam sagrieza celi tā, ka tas vairs nestaigā, vēl paspēja savainot mūsu kapteini sejā - redzēji to rētu iekams tai izdevās ar Triga palīdzību viņu apturēt.
Jārvi blenza uz šļūcošo klāja berzēju. - Un to visu viņš paveica ar vienu dunci?
- Un nebūt ne lielu. Trigs gribēja šo pakārt pie masta, bet Sadikširama nolēma atstāt dzīvu - par biedēkli mums pārējiem.
- Žēlsirdība vienmēr bijusi viņas vājība, - Ralfs noteica un iesmējās pavisam skumji.
- Viņa sašuva to brūci, - Džods turpināja, - piekabināja nabagam milzu ķēdi, nolīga vēl vairāk sargu un piekodināja nekādā gadījumā neļaut tam tuvoties nekam asam. Un kopš tā laika šis arī berž grīdu, es neesmu dzirdējis, ka viņš bilstu pat vārdu.
- Un kā tu pats? — Jārvi neatstājās.
Džods pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. - Es runāju tad, kad man ir kas vērtīgs, ko teikt.
- Nē, es domāju, kāds ir tavs stāsts.
- Agrāk es biju beķeris. - Virves nošņāca, enkuram ceļoties, Džods nopūtās un pieķērās pie aira roktura, ko pats savām plaukstām bija nopulējis spožu. - Tagad mans stāsts vēsta par aira cilāšanu.
MULK1S UZBRŪK
> j
Džods ķērās pie aira tāpat kā Jārvi, un tulznas biezēja pat uz kroplās rokas. Viņa sejas āda, vēja appūsta, sacietēja, un augums kļuva slaids un tvirts kā Triga pātaga.
Līdz Beilzpointai viņus aiznesa vēja brāzma, kas iekodās miesā līdz kaulam, un lietus dēļ drūmais cietoksnis bija tik tikko redzams. Pēc tam kuģis pagriezās austrumu virzienā un nonāca mierīgākos ūdeņos, kur šaudījās visdažādāko izmēru un valstu kuģi. Jārvi grozījās un raustīja airi, cenšoties saskatīt Skekenpili.
Vispirms viņš, protams, ieraudzīja elfu drupas. Augstie mūri pie pamata slējās neskarti un Jūras mātes nesabojāti, bet augstāk - jau sadrupināti, tie spraugās atsedza savītas metāla troses gluži kā sašķeltus kaulus atvērtā brūcē, bet pašā augšgalā vīdēja nesen būvēti mūra izro-bojumi un lepni plīvoja Augstā karaļa karogi.
Pāri visam slējās Maģistrāta tornis. Tas pārraudzīja katru ēku Sašķeltās jūras krastos, izņemot Strokomas vai Lanangādas drupas, kur neviens neuzdrošinājās bāzt degunu. Lielākā daļa šī diženā troņa bija vēl elfu būvētas - precīzi akmens kubu krāvuma pīlāri, ideāli stabili ar milzīgiem melna elfu stikla ielaidumiem, kas joprojām mirguļoja dažās plašo logu ailās.
Aptuveni piecu Torlbijas citadeles torņu augstumā elfu krautie akmeni izbeidzās, sašķaidīti un sairuši kā
> 7 > milzīgas asaras, kas lija pēc Dieva sašķelšanas. Virs drupām daudzas maģistru paaudzes bija uzsēdinājušas no koka un akmens plāksnēm darinātu neregulāru kroni -tornīšus, platformas, nolaidenus jumtus un balkonus, virs kuriem slējās aktīvi dūmeņi. Turklāt tas viss bija izrotāts nokarenām virvēm un ķēdēm, ko bija skārušas laika pēdas un klāja putnu izkārnījumi, - šis neglītais cilvēka roku darbs šķita nožēlojams salīdzinājumā ar absolūto pilnību, kas bija vērojama zemāk.
Augstākos kupolus izraibināja pelēki traipi. Iespējams, pie vainas bija tādi paši baloži kā tie, par kuriem savulaik rūpējās Jārvi. Gluži kā tā dūja, kas ievilināja viņa tēvu nāvē. Putni sludināja pasaulei daudzo Sašķeltās jūras krastos mītošo maģistru vēstis. Vai turpat nesēdēja savādais bronzas krāsas spalvām rotātais ērglis, kas nogādāja atpakaļ Augstā karaļa vēlmes?
Šajā senajā tornī Jārvi būtu izturējis pārbaudījumu. Tur viņš pēc eksāmena būtu skūpstījis veckundzes Vek-senas vaigu. Tur beigtos viņa prinča dzīve un sāktos maģistra mūžs, un nožēlojamais verga liktenis nebūtu pat iespējams.
- Airus ūdenī! — iesaucās Sūmaela.
- Airus ūdenī! - auroja Trigs, lai pārliecinātos, ka visi redz, kurš te dod pavēles.
- Airus ūdenī, airus ūdenī, - Ralfs burkšķēja. - Varētu domāt, ka airi varētu tos neliešus vest pie prāta.
- Skekenpils. - Jārvi saberzēja sārtos, jēlos plankumus uz delnas, kad Dienvidvējš piestāja ostā, bet Sūmaela noliecās no pūpes un uzsauca dokeriem, lai piesargās.
- Pasaules centrs.
Džods nosprauslājās. - Salīdzinājumā ar dižajām Katālijas pilsētām šī ir stallis.
- Mēs neesam Katālijā.
- Neesam gan, - varenais vīrs izdvesa smagu nopūtu. - Diemžēl.
Dokos smirdēja pēc seniem puvekļiem un sāļiem atkritumiem tik stipri, ka nomāca pat Jārvi un viņa bēdubrāļu smirdoņu. Daudzas enkurvietas bija brīvas. Grūstošo ēku logu ailas blenza tukšas un tumšas. Blakus dokiem gulēja milzīga uzzēlusi un uzdīgusi sabojātu graudu kaudze. Augstā karaļa polsterētajās livrejās tērpušies sargi dīki sēdēja un mētāja kauliņus. Paēnā dirnēja sakumpuši ubagi. Šī, iespējams, bija lielāka pilsēta, bet tai nepiemita nekā no Torlbijai raksturīgā spara un vitalitātes, nedz arī jaunbūves kņadas.
Elfu atstātās drupas varētu dēvēt par pārsteidzošām, savukārt cilvēka roku radītā Skekenpils izraisīja diezgan stipru vilšanos. Jārvi savilka mēli tūtiņā un kārtīgi nospļāvās pār kuģa bortu.
- Malacis. - Ralfs atzinīgi pamāja. — Ar airēšanu tev vēl iet, kā iet, bet svarīgās lietās tu esi krietni audzis.
- Pūlieties līdz ar mani, maziņie! - Šadikširama cienīgi izsoļoja no savas kajītes, ģērbusies uzkrītošākajā no tērpiem un uzmaukusi vienā vai divos pirkstos vēl pa gredzenam. - Mani gaida Maģistrāta tornī!
- Tur gaida mūsu naudu, - norūca Trigs. — Cik šogad jāatdod par tiesībām?
- Domāju, ka mazliet vairāk nekā pagājušogad. - Šadikširama nolaizīja pirksta kauliņu, lai dabūtu tam pāri kādu īpaši spilgtu gredzenu. - Vispārējā tendence liecina par Augstā karaļa takses palielināšanos.
- Labāk izmest naudu Jūras mātes klēpī nekā Maģistrāta šakāļiem.
»
- Es tevi iemestu jūrā, ja nebūtu pārliecināta, ka tā uzreiz atmetīs tevi atpakaļ. — Šadikširama izstiepa dārgakmeņiem klāto roku, lai patīksminātos. - Ar tiesībām mēs varam tirgoties viscaur Sašķeltās jūras krastos. Bez tām - tukšpadsmit. - Un viņa it kā aizpūta visu nopelnīto caur pirkstiem.