- Augstais karalis negrib zaudēt ienākumus, - Džods nomurmināja.
- Protams, negrib, - Ralfs piebalsoja, kamēr visi vēroja, kā kapteine laiski atzvēzējas spērienam pa Nekā sēžamvietu un pēc tam aiziet pa līgano trapa dēli. Ankrans tipināja viņai pakaļ, piesiets īsā ķēdē. - Tieši ienākumi dara viņu Augstu. Bez tiem viņš atsistos pret zemi tāpat kā mēs visi.
- Lieliem vīriem arī vajag lielus ienaidniekus, -Džods piebilda, - un karš ir sasodīti dārga izklaide.
- Gandrīz tikpat dārga kā tempļu būvniecība. - Ralfs pamāja uz milzīgas ēkas karkasu, kas slējās virs tuvākajiem jumtiem un bija tik blīvi noklāts ar visdažādāko sastatņu, celtņu un platformu mudžekli, ka Jārvi tik tikko izdevās nojaust tās veidolu.
- Vai tas ir Augstā karaļa templis?
- Veltīts viņa jaunajam dievam. - Ralfs nospļāvās caur dulliem, bet netrāpījis noķēzīja kuģa sānus. - Piemineklis paša uzpūtībai. Jau četrus gadus būvē un vēl nav tikuši pat līdz pusei.
- Dažbrīd man šķiet, ka tādu dievu varbūt nemaz nav, — sprieda Džods, domīgi berzēdams sakniebtās lūpas. - Es arī nevaru saprast, kas padarījis manu dzīvi par tādu elli.
- Kāds vecais dievs, — Jārvi bilda. - Ne jau jaunais.
- Kā tu to domā? - painteresējās Ralfs.
- Iekams elfi uzsāka karu pret Dievieti, viņa bija viena vienīgā. Bet savā muļķībā viņi lika lietā tik stipras burvestības, kas parāva vaļā Beidzamās durvis, visus nogalināja un sašķaidīja Vienīgo dievieti daudzos mazos dievos. - Jārvi pamāja uz milzu būvlaukuma pusi. - Daži dienvidnieki domā, ka Vienīgā dieviete nemaz nav dalāma. Ka daudzie dievi patiesībā ir dažādi Vienīgās aspekti. Šķiet, ka Augstais karalis ir saskatījis šajā teoloģijā vērtību vai vismaz to novērtē veckundze Veksena. - Puisis apdomājās. - Vai arī Veksena saskata priekšrocības iespējā saņemt kādu Dienvidu imperatores labvēlību, ja lūgsies tāpat kā viņa. - Jārvi atsauca atmiņā alkatīgo spīdumu vecās sievietes acīs, kad bija nometies ceļos tās priekšā.
- Vai arī viņa uzskata, ka ļaudis, kas pielūdz vienu dievu, vieglāk lieks ceļus arī viena Augstā karaļa priekšā.
Ralfs atkal nospļāvās. - Pēdējais Augstais karalis bija gana ļauns, bet viņš sevi uzskatīja par pirmo starp līdzīgajiem. Tagadējais - jo vecāks kļūst, jo vairāk tīksminās ar savu varu. Viņš un tā nolāpītais maģistrs nemaz nepriecāsies, kamēr vien nenostādīs savu Vienīgo dievieti augstāk par citiem tā, lai visa pasaule mestos ceļos viņu sašļukušo pakaļu priekšā.
- Tas, kurš pielūdz Vienīgo dievieti, nemaz nevar izvēlēties savu ceļu, viņš to saņem no augšas, - Jārvi apcerēja. - Viņš nevar atteikt lūgumiem, bet ir spiests liekties pavēļu priekšā. - Puisis pavilka labu gabalu savas ķēdes un to drūmi nopētīja. - Vienīgā dieviete savij vienā ķēdē mūs visus šajā pasaulē — no Augstā karaļa līdz mazajiem karaļiem un mums pārējiem, un katrs posms ir īstajā vietā. Visi tiekam padarīti par vergiem.
Džods šķībi pasmaidīja. — Tu gan esi liels domātājs, Jorv.
Jārvi paraustīja plecus un ļāva ķēdei nokrist zemē.
- No tā mazāk jēgas nekā no veselas rokas, ja jāairē.
- Starp citu, kā gan viens dievs var pārvaldīt visu pasaules kārtību? - Ralfs pastiepa rokas uz priekšu, kā apskaudams visu trūdošo pilsētu un tās iemītniekus.
- Kā gan viens dievs var gādāt par lopiem un zivīm, jūru un debesim, par karu un par mieru ar’? Pagalam lielas
muļķības.
) >
- Varbūt tā Vienīgā dieviete ir tāda kā es. - Sūma-ela atlaidās guļus uz pūpes un, atbalstījusies uz elkoņa, atslēja galvu un pašūpoja kāju.
- Tu domā - slinka? — Džods izmeta.
Meitene pasmaidīja. - Viņa izvēlas ceļu, bet airēšanai pieķēdējusi daudz mazo dievību.
- Es ļoti atvainojos, Visvarenā, - sacīja Jārvi, - bet no turienes, kur es sēžu, redzams, ka tev pašai ir sava ķēde ap kaklu.
- Pagaidām, - meitene attrauca un pārmeta ķēdes cilpu pār plecu kā šalli.
- Viena dieviete, - Ralfs kārtējo reizi nošņācās un, nepārstājis grozīt galvu, vērās uz daļēji uzcelto templi.
- Labāk viena nekā neviena, — Trigs, ejot garām, norūca.
To dzirdot, airu vergi apklusa, jo visi zināja, ka turpmāk maršruts tos vedīs garām Šendu zemei, kas pret svešiniekiem nepazīst žēlastības, nepielūdz nevienu dievu un nemetas ceļos nekāda karaļa priekšā, lai cik augstu tas pats sevi celtu.
Liela bīstamība savukārt nozīmē lielu peļņu - tā Šadikširama paziņoja apkalpei, nolēkusi atpakaļ uz klāja, augstu paceltajā rokā turot rūnām izrakstītās tiesības. Viņas acis tik spoži mirdzēja uzvaras priekā, ka varētu domāt - viņa licenci saņēmusi no paša Augstā karaļa rokām.
- Tas papīrs mūs nepasargās no šendiem, — kāds norūca no tālākā sola. - Tie nomauc gūstekņiem ādu un ēd paši savus nelaiķus.
Jārvi nosprauslojās. Viņš bija apguvis gandrīz visu tautu valodas un ieražas Sašķeltās jūras krastos. Nezināšana vairo bailes, mēdza teikt Māte Gundringa. Zināšanas nogalē bailes.
- Papētot cilvēku rasi, noskaidrojas, ka visi cilvēki ir līdzīgi.
- Šendi necieš svešiniekus tāpēc, ka mes vienmēr tos nolaupām un pārdodam verdzībā. Viņi nav lielāki mežoņi kā jebkura cita cilts.
- Vai tad tik traki? - nomurmināja Džods, vērojot Trigu, kurš jau vilka laukā pātagu.
Todien viņi īrās uz austrumiem ar jaunu licenci un jaunu kravu, bet ar tām pašām vecajām važām, atstājot aiz muguras dūmakā grimstošo Maģistrāta torni. Līdz ar saulrietu kuģis kāda līča aizvējā izmeta enkuru, Saules māte tobrīd bēra pār ūdeņiem zeltu, grimdama aiz pasaules malas un ietonēdama mākoņus savādās nokrāsās.
- Man tās debesis nepatīk! — Sūmaela bija uzrāpusies kādā no mastiem un pētīja apvārsni, pārkarinājusi kājas pār rāju. — Rīt būs jāpaliek tepat!
Šadikširama atgaiņājās no stūrmanes aizdomām kā no mušām. - Šajā dīķī nemēdz būt nopietnu vētru, un man vienmēr izcili veicies ar laiku. Mēs iesim tālāk. - Un viņa, ielidinājusi tukšo pudeli jūrā, uzsauca, lai Ankrans atnes jaunu, vairs nepievēršot uzmanību Sūmaelas bažām un draudīgajām debesīm.
Kamēr Dienvidvējš liegi zvārojās, sargi un matroži pulcējās uz pūpes tuvāk krāsniņai, lai spēlētu kauliņus uz sīkām dārglietām. Kāds no vergiem plānā un aizkritušā balsī uzsāka neķītru dziesmeli. Tad viņš piemirsa vārdus un aizpildīja tekstu ar nesakarīgām skaņām, bet beigās tomēr atskanēja pašķidri, saguruši smiekli un atzinīga dūru sišana pa airiem.
Pievienojās vēl kāds vīrs ar sulīgu basu, un atskanēja dziesma par celtnieku Beilu, kurš patiesībā nebija uzcēlis neko vairāk par līķu kaudzi un ar uguni, zobenu un ikvienam veltītu skarbu vārdu pats sevi iecēlis pirmā Augstā karaļa kārtā. Senāko laiku tirāni tomēr izskatās krietni labāk, kad uz tiem atskatās ar laika distanci, un pavisam drīz dziedātājam pievienojās citas balsis. Pēc kāda brīža Beils jau krita kādā kaujā, kā jau varoņiem pienākas, un arī dziesma bija galā, kā dziesmām piedien, un tās izpildītājs tika atalgots ar kārtējo dūru sišanu pa kuģa sānu.
- Kuram vēl kāds meldiņš prātā?
Visiem un pašam sev par pārsteigumu, tas izrādījās Jārvi. Šo dziesmu māte savulaik viņam vēl mazam dziedāja vakarā pirms aizmigšanas, lai puika pārstātu baidīties no tumsas. Jārvi nezināja, kāpēc tā ienākusi prātā tieši tagad, bet balss plūda augsta un brīva tālu prom no smirdīgā kuģa turp, kur valdīja lietas, par kurām šie vīri jau sen bija aizmirsuši. Džods pārsteigts paskatījās uz Jārvi, arī Ralfs dziļdomīgi vērās, un puisim šķita: par spīti tam, ka bija pieķēdēts un bezspēcīgs šajā trūdošajā toverī, vēl nekad viņš nebija dziedājis tik labi.