Kad Jārvi dziesma beidzās, iestājās klusums, vien kuģis klusītēm krakšķēja nemierīgajos ūdeņos, vējš šņāca takelāžā un augstu debesīs klaigāja kaijas.
- Uzdziedi vēl vienu, - kāds aicināja.
Un Jārvi dziedāja vēl un vēl, pēc tam vēl pāris dziesmu. Viņš dziedāja par atrastu un zaudētu mīlestību, par cēliem darbiem un zemiskiem nedarbiem. Balādi par Froki, kurš bijis tik aukstasinīgs, ka nogulējis visu kaujas laiku, dziesmu par Ešenlīru, kurai bija tik laba redze, ka tā varēja saskaitīt visus smilšu graudus pludmalē. Jārvi dziedāja par lielo ceļotāju Horaldu, kurš sacīkstēs pieveica melnādaino Daibas ķēniņu un beigu beigās aizburāja tik tālu, ka nokrita no pasaules malas. Viņš apdziedāja Engalfu Šķeltkāji, vensteriešu Veseri, pat nepieminējis, ka šis vīrs bija viņa vecvectēvs.
Ik reizi, kad dziesma bija galā, vīri uzreiz pieprasīja nākamo, līdz Mēness tēva sirpis iznira virs pakalniem un zvaigznes sāka lūkoties caur debesu šķidrautu. Tad arī izkūpēja dūmakainajā gaisā beidzamā nots, kas vēstīja par Beregu, kurš gājis bojā, dibinot Maģistrātu un sargājot pasauli no burvju varas.
- Kā tāds putniņš ar vienu spārnu, - Šadikširama noteica un, piekārtojot matu ērkulī saspraustās sprādzes, vērās uz dziedošo puisi, kad tas palūkojās uz kapteini.
- Smuki dziedāja, vai ne, Trig?
Uzraugs nošņaukājās, ar delnas virspusi noslaucīja acis un emociju aizžņaugtā balsī sacīja: - Nekad neko līdzīgu nebiju dzirdējis.
Gudrais nogaida īsto brīdi, mēdza teikt Māte Gund-ringa, bet nekad nepalaiž to garām. Tāpēc Jārvi paklanījās
un uzrunāja Šadikširamu viņas dzimtajā valodā. Viņš to neprata labi, bet labs maģistrs jebkuram spēs veltīt jauku sveicienu.
- Man ir tas gods, - viņš saldi sacīja, vienlaikus apdomājot, kā pievienos kapteines vīnam melnmēles sakni,
- dziedāt tik slavenai personai.
Šadikširama piemiedza acis. - Tu gan proti pārsteigt, - aizmeta puisim gandrīz tukšo pudeli un aizgāja, dungojot tik šķībi, ka viņš spēja vien minēt, vai tā ir tā pati balāde par Froki.
Būtu šis vīns pasniegts pie tēva galda, Jārvi to iespļautu vergam sejā, bet tagad tas šķita garšīgākais, kāds jebkad malkots, kā saules pielieta un augļiem bagāta brīvība. Bija sāpīgi ar kādu dalīties nožēlojamajā šļūkā, kas viņam tikusi, bet, ieraudzījis Ralfa plato smaidu pēc malka norīšanas, Jārvi saprata, ka devība bijusi tā vērta.
Kad visi gatavojās naktsmieram, Jārvi pamanīja, ka pārējie vergi viņu uzlūko citādi. Vai, precīzāk sakot, viņi beidzot puisi pamanīja. Pat Sūmaela viņu domīgi pētīja, apsēdusies savā vietā blakus kapteines kajītei, it kā viņš būtu neizprotama mīkla.
- Kāpēc viņi uz mani tā skatās? - Jārvi čukstus vaicāja Džodam.
- Viņiem reti atlec kas vērtīgs, un tu viņiem to devi.
Jārvi smaidīja, vilkdams smirdīgo apsegu līdz zodam.
Viņš negrasījās uzbrukt sargiem ar galda nazi; dievi, visticamāk, bija dāvājuši tam labākus ieročus. Laiks draudīgi steidzās, tomēr Jārvi pietrūka dažu lietu pilnam komplektam. Viņš nedrīkstēja zaudēt pacietību. Tai jābūt nesatricināmai kā ziemai.
Reiz, kad tēvs bija niknumā viņam iesitis, Jārvi māte atrada dēlu raudam. Muļķis sit, viņa toreiz sacīja, bet gudrais pasmaida, vēro un izdara secinājumus.
Un tad uzbrūk.
MEŽONI
>
Jārvi bija vēl mazs zēns, kad tam uzdāvināja no korķa darinātu kuģīti. Brālis to puikam atņēma un iemeta jūrā, tad Jārvi nogūlās uz asās klints dzegas un no augšas vēroja, kā viļņi mētā, groza un spēlējas ar kuģīti, līdz tas pazuda pavisam.
Tagad Jūras māte bija padarījusi Dienvidvēju par rotaļu kuģīti.
Kuņģa saturs saskrēja Jārvi mutē, kad liellaiva pacēlās milzīga viļņa galotnē, un atgriezās atpakaļ pēcpusē, kad kuģis ievēlās dziļajā, putojošajā ieplakā un grima aizvien dziļāk un dziļāk, līdz to no visām pusēm ieskāva augsti jūras vaļņi, lai saķertu un ievilktu nezināmajā dzīlē jau kā slīkoni, ne cilvēku.
Ralfs vairs neteica, ka redzējis kaut ko vēl trakāku. Bet Jārvi tik un tā nespētu saklausīt viņa sakāmo. Būtu grūti aprakstīt vārdiem viļņu rēkoņu, nospriegtās takelāžas elsas un pārpūlēto tauvu un cilvēku vaidus.
Džods vairs neatkārtoja, ka, viņaprāt, debesis sāk noskaidroties. Vairs nemaz nebija iespējams noteikt, kur beidzas jūras pātagas un sākas lietus pletnes, - visa pasaule bija pārvērtusies stindzinošā fūrijā, kur Jārvi tik tikko varēja saskatīt tuvāko mastu. Un tad vētru izgaismoja uzliesmojums, kas uz mirkli iemūžināja kuģi un tā sarāvušos komandu kontrastainā, melnbaltā uzņēmumā.
Džoda seju klāja stinga un drūma izteiksme - viens vienīgs rievotu muskuļu līdzenums, kas cīnās ar airi. Ralfa acis no cīņai veltītās pārpūles bija gandrīz izlīdušas no orbītām. Sūmaela, pieplakusi kaklariņķim, kam tika piekalta, kad kuģis atradās ostā, kaut ko kliedza, bet apdullinošajā vējā neviens to nesadzirdēja.
Sadikširama bija gatava kaut ko saklausīt vēl mazāk nekā jebkad. Ar vienu roku apķērusies mastam tā, it kā tas būtu iedzēris čoms, viņa stāvēja uz pūpes jumta un vicināja no maksts izvilkto zobenu pret debesīm, smējās un izaicināja vētru saniknoties vēl vairāk - vismaz tā Jārvi sadzirdēja, kad troksnis bija cik necik pieklusis.
Tobrīd pavēlēm tik un tā nebūtu nekādas nozīmes. Airi uzvedās kā satrakoti dzīvnieki un raustīja Jārvi aiz siksnām, līdzīgi kā māte to bērnībā vilka aiz rokas. Mute bija sāļa no jūras un paša asiņu sāls no aira pārsistās lūpas.
Nekad agrāk Jārvi nebija tik ārkārtīgi pārbijies un piedzīvojis tādu bezspēcību. Pat ne tad, kad no tēva slēpās citadeles slepenajos nostūros. Nedz tad, kad vērās Hūrika asinīm pierietējušajās acīs, vai mirklī, kad Odems bija sacījis: Nogaliniet viņu! Pat ne tupot pie Gromgilgorma kājām. Lai cik tie būtu vareni, to iedvestās šausmas nobālēja uz Jūras mātes niknuma fona.
Nākamais uzplaiksnījums izgaismoja krasta līniju, negantos viļņus, kas šaustīja liedagu, tumšos kokus un melnās klintis, kas izgaroja baltu dvašu.
- Lai dievi mums palīdz! — Jārvi nočukstēja un aiz-žmiedza acis. Kuģis noraustījās un trieca puisi ar muguru pret airi, pārsitot viņam galvu. Vīri slīdēja pa klāju un saķērās ķekaros, karājās ķēdēs tālu no saviem soliem un ķērās pie visa, kas tos pasargātu no uzkāršanās kaklariņ-ķos. Jārvi sajuta spēcīgo Ralfa roku sev uz pleca, draugs viņu cieši piespieda pie sola, un zēnu pārņēma dīvains mierinājums, ka, aizejot no šīs pasaules, viņam pieskaras dzīvs cilvēks.
Jārvi lūdzās tā kā nekad līdz šim, viņš vērsās pie visiem dieviem, kādus vien varēja iedomāties: vai tas būtu augsts vai sīks. Jārvi nelūdzās vis Melno troni vai atriebību nodevīgajam tēvocim, ne veiksmīgāku skūpstu sev apsolītajai Isriunai, pat ne atbrīvošanu no kaklariņķa.
Viņš lūdzās vien dzīvību.
Apdullinošs dārds lika baļķiem nodrebēt, un kuģis nosliecās sānis. Airi lūza kā koka zari. Milzu vilnis noskaloja klāju un vilka Jārvi aiz drēbēm. Viņš saprata, ka ies bojā nežēlīgās jūras dzelmē tāpat kā tēvocis Ūtils...