Ausma pienāca netīra un vienaldzīga.
Dienvidvējš bija izmests liedagā uz vieniem sāniem, bezspēcīgs kā milzu valis uz aukstiem oļiem. Jārvi gulēja, saritinājies čokurā, un izmircis drebinājās. Savainots, bet dzīvs viņš bija piekalts pie asās sola šķautnes.
Vētra tumsā bija aiztraukusies tālāk uz austrumiem, bāli zilajā rīta gaismā joprojām pūta salts vējš, un lietus aizvien vēl nežēlīgi plīkšķēja pār nabaga airu vergu mugurām. Vairums kunkstēja par nobrāzumiem, citi vaidēja par daudz ļaunākiem savainojumiem. Kāds sols bija pilnībā norauts no skrūvēm un pazudis dzelmē, nešaubīgi paķerot līdzi trīs neveiksminiekus, kuri tonakt izgāja pa Beidzamajām durvīm.
- Mums paveicās, - ierunājās Sūmaela.
Šadikširama uzsita stūrmanei pa muguru, gandrīz
nogāžot no kājām. - Es taču teicu, ka man vienmēr izcili veicas ar laikapstākļiem! - Šķita, ka pēc vienpusējā čīkstina ar jūru kapteinei ir lielisks garastāvoklis.
Jārvi vēroja, kā abas nopēta kuģi. Apskatot un droši aptaustot postījumus, iesprāgušos vai skaidās sašķēpelē-tos baļķus, Sūmaela bija izbāzusi mēles galiņu pa pāršķeltās lūpas spraugu. - Vismaz ķīlis un masti ir veseli. Esam zaudējuši divpadsmit salauztus airus un trīs sašķaidītus solus.
- Nemaz nerunājot par trim vergiem, - norūca Trigs, kurš ļoti pārdzīvoja zaudējumus. - Vēl divi nožņaugušies savās ķēdēs, bet seši vairs nav spējīgi airēt, varbūt nespēs vairs nekad.
- Visvairāk jāuztraucas par korpusā izsisto caurumu, - piebilda Ankrans. - Kravas telpās ieplūst gaisma. Tas caurums jāaizlāpa un jānodarvo, iekams sākam domāt par iešanu jūrā.
- Kur gan mēs dabūsim kokmateriālus? - Šadikširama pamāja uz aizvēsturiskā meža pusi, kas no visām pusēm ieskāva liedagu.
- Tas mežs pieder šendiem. — Trigs pavērās uz ēnaino mežu ar krietni mazāku aizrautību. - Ja viņi mūs te atradīs, pārvilks visiem ādu pār acīm.
- Tad labāk ķeries pie darba, Trig! Tu jau ar nenovilktu ādu neesi nekāds skaistulis. Ja veiksme mani nepametīs, salabosim kuģi un prom būsim, iekams šendi paspēs uzasināt savus nažus. Aiziet! - Šadikširama piegāja pie Nekā, kurš uz ceļiem tupēja oļiem klātajās smiltīs, un ar spērienu pa ribām nogāza nelaimīgo uz muguras.
- Nelieti, kāpēc tu neberz klāju?
Nekas līda uz priekšu, velkot pa sašķiebto klāju smago ķēdi, gluži kā slaucīdams nodegušas mājas pavardu, un, pārvarot sāpes, ķērās pie parastās nodarbes.
Ankrans un Sūmaela apmainījās ar bažīgiem skatieniem un tad paši sāka strādāt, kamēr Šadikširama aizgāja pēc darbarīkiem. Pareizāk sakot, pēc pudeles vīna, ko tā sāka lakt tik steidzīgi, ka aizlēja aiz apkakles, atzvēlusies uz netālu guloša akmens.
Trigs atslēdza dažas ķēdes - nudien rets gadījums -, un airētāji, kas nedēļām ilgi nebija pametuši savus solus, tika pieķēdēti garākās važās un saņēma no Ankrana darbarīkus. Džodam un Ralfam uzticēja kastu sadalīšanu dēļos ar ķīļa un koka āmura palīdzību. Līdzko dēļi bija brīvi, Jārvi pa vienam tos vilka uz cauro kuģa sānu, kur stāvēja Sūmaela un saspringtu seju glīti pielīdzināja dēļus ar cirvīti.
- Par ko tu smaidi? — stūrmane vaicāja Jārvi.
Puiša plaukstas bija vienās vātīs no airēšanas, galva sāpēja pēc trieciena pret airi, un skabargas klāja visu ķermeni. Tomēr smaids pletās aizvien platāks. Piekaltam garākā ķēdē viss izskatījās daudz cerīgāk, un Sūmaela nekādā gadījumā nebija izņēmums.
- Es esmu ticis prom no beņķa, - viņš atbildēja.
- Ak tā. - Meitene sarauca pieri. - Tikai nesāc pierast.
- Skatieties! - Spalgs kliedziens ietriecās ausīs kā duncis gaļas dēlī. Viens no sargiem pavisam bāls norādīja uz salas vidieni.
Meža ielokā tur stāvēja kāds cilvēks. Par spīti vēsajam laikam, tas bija līdz viduklim kails, nomālējies viscaur balts, izņemot melno matu ērkuli. Plecā vīrietim karā-jās loks, bet pie sāna - īss cirvis. Tas nemaz nekustējās, draudīgi nekliedza, tikai mierīgi vērās uz kuģi un tā labošanā iesaistītajiem vergiem, tad nesteidzīgi pagriezās un nozuda paēnā. Tomēr viņam bija izdevies radīt paniku, kas diez vai būtu lielāka, ja blakus atrastos apbruņots karaspēks.
- Lai dievi mums palīdz, - Ankrans nočukstēja un saraustīja kaklariņķi, it kā tas būtu tik ciešs, ka traucētu elpot.
- Pasteidzieties! - nošnāca Sadikširama, kas aiz sa-
> ' traukuma bija pat uz mirkli pārstājusi dzert.
Viņi metās darbā ar divkāršu jaudu, nemitīgi atskatoties uz kokiem, vai neredzēs vēl kādu nelūgtu viesi. Tad jūrā parādījās kuģis, un divi matroži metās viļņos, vicināja rokas un sauca pēc palīdzības. Sīka figūriņa pamāja pretī, bet kuģis pat nedomāja apstāties.
Ralfs noslaucīja sviedrus no pieres. - Es ar’ nebūtu apstājies.
- Arī es ne, — Džods bija vienisprātis. — Būs vien pašiem sevi jāglābj.
Jārvi atlika tikai piekrītoši pamāt. - Es pat nebūtu mājis pretī.
Un tieši tobrīd no koku paēnas izlīda vēl daži šendi. Vispirms trīs, tad seši un vēl divpadsmit - visi bruņoti līdz. zobiem. Tāpat kā visiem pārējiem, katra jauna vīra parādīšanās vairoja Jārvi bailes. Pat ja grāmatās viņš bija lasījis, ka šendi ir gana miermīlīgi, šie nebūt neradīja iespaidu, ka būtu lasījuši tās pašas grāmatas.
- Turpiniet strādāt! - Trigs ieaurojās, sagrāba kādu vergu aiz apkakles un grūda atpakaļ pie nogāztā koka, ko tas bija mizojis. - Mums tie jāaizdzen prom. Pa īstam jānobiedē.
Šadikširama pret oļiem sašķaidīja pēdējo pudeli.
- Uz katru redzamo kāds desmits noteikti vēl ir noslēpies. Man tādas aizdomas, ka nobiedēti tiksiet jūs. Tomēr pacentieties gan, cik varat. Es paskatīšos.
- Ko mēs galu galā īsti iesāksim? - Ankrans pie sevis nomurmināja.
- Es darīšu visu, lai neatstātu tiem ne piles vīna. -Kapteine izvilka korķi no nākamās pudeles. — Ja vēlies tiem kaut kā palīdzēt, tu varētu sākt vilkt ādu pār acīm pats sev. - Un vīns noklunkšķēja Sadikširamas rīklē.
Trigs pamāja uz Neko, kurš joprojām tupēja zemē un berza grīdu. - Vai arī iedosim kādu asmeni tam tur.
Sadikširamas smiekli acumirklī pieklusa. — Neparko.
Gudrais nogaida īsto brīdi, bet nekad nepalaiž to garām.
- Kapteine, — ierunājās Jārvi, nolika dēli zemē un pazemīgi tuvojās Sadikširamai. - Man ir priekšlikums.
- Vai tu taisies viņiem uzdziedāt, kropli? - Trigs ieņirdzās.
- Parunāt ar viņiem.
>
Šadikširama piemiegtām acīm apātiski nopētīja Jārvi.
- Vai tu proti viņu mēli?
- Ar to pietiks, lai glābtu mums dzīvību. Varbūt pat izdosies patirgoties ar viņiem.
Uzraugs pabakstīja ar resno rādītājpirkstu uz krāšļoto kaujinieku pūli, kas aizvien pieauga. - Vai tu domā, ka tie mežoņi ieklausīsies veselajā saprātā?
- Es zinu, ka tā notiks. - Jārvi vēlējās, kaut pats būtu tik pārliecināts, kāds gribēja izklausīties.
- Neprāts! - pavīpsnāja Ankrans.
Šadikširamas skatiens apstājās pie noliktavas pārziņa. - Es labprāt dzirdētu tavu priekšlikumu. - Ankrans pārsteigts aizmirsa aizvērt muti un nervozi žņaudzīja rokas. Bet kapteine izbolīja acis. — Mūsdienās atlicis tik maz varoņu. Trig, nogādā mūsu vienroci sūtni līdz
sarunu vietai. Ankran, tu velcies viņiem līdzi.
’ i
- Vai es?
- Nez cik daudz gļēvuļu, vārdā Ankrans, man pieder? Tu taču iepērcies un piepildi noliktavas, vai ne? Tad ej un tirgojies!