- Bet ar šendiem neviens netirgojas!
- Tādā gadījumā vienošanās, ko panāksi, ieies vēsturē. — Šadikš irama pieslējās kājās. — Visiem kaut ko vajag. Tas arī padara tirgotāju nodarbi tik jauku. Sūma-ela tev pateiks, kas mums vajadzīgs. - Kapteine pieliecās tuvāk Jārvi, uzpūta smagu dvingu un papliķēja pa vaigu. - Uzdziedi viņiem, puis! Tikpat jauki kā pagāju-šonakt. Izdziedi sev dzīvību.
Vienā brīdī Jārvi apjauta, ka nesteidzīgi dodas uz koku pusi, augstu pacēlis tukšās rokas, kamēr Trigs stingri tur īso ķēdi gaļīgajās rokās un izmisīgi cenšas sevi pārliecināt, ka liela bīstamība nozīmē lielu peļņu.
Nostāk sapulcējušies šendi klusēdami vēroja notiekošo. Aiz muguras Ankrans hāliešu valodā murmināja: — Ja nu tam kroplim izdosies panākt vienošanos, prasīsim parasto cenu?
- Par ko ne? - Trigs atbildēja un parāva Jārvi ķēdi. Puisis nespēja noticēt, ka pat šādā brīdī tie abi domā par naudu, bet, iespējams, visi atklāj savu patieso vaigu, kad nostājušies Beidzamo durvju priekšā. Galu galā viņš pats grasījās rādīt savu maģistra gudrību. Tas gan bija apšaubāms vairogs, jo izkrāsotie šendu mežoņi ar katru soli atradās aizvien tuvāk.
Tie neklaigāja un nevicināja ieročus. Jau tāpat viņi šķita gana draudīgi. Šendi vienkārši atkāpās, lai atbrīvotu Jārvi vietu, jo viņš Triga pavadībā jau tuvojās caur koku audzi. Ieraudzīja ap ugunskuru sapulcējušos mežoņus, Jārvi norija smagu kamolu, aptvēris, cik negaidīti daudz to bija. Visticamāk, trīsreiz vairāk nekā visa Dienvidvēja apkalpe.
Starp šendiem sēdēja arī kāda sieviete, kas ar spožu nazi drāza stibu. Kaklā tai bija pakārts ādas auklā iesiets elfu amulets - melniem dārgakmeņiem rotāta zaļa plāksnīte, izrakstīta nesaprotamām zīmēm un smalkām, zeltītām līnijām.
Vispirms maģistrs iemācās atzīt varu: izprast skatienus, stāju un kustību valodu, kā arī balss nianses, kas atšķir sekotājus no vadoņa. Galu galā - kāpēc lai tērētu laiku padotajiem? Tāpēc Jārvi virzījās uz priekšu starp vīriešiem tā, it kā tie būtu neredzami, un lūkojās tikai sievietes vērīgajās acīs. Kareivji sakustējās un ieskāva viņu, Trigu un Ankranu biezā kailas dzelzs ielenkumā.
īsu bridi Jārvi vilcinājās. Viņš drīzāk izbaudīja Triga un Ankrana šausmas nekā pārdzīvoja pats. Šajā mirklī viņa rokās bija vara pār tiem, un izrādījās, ka šī sajūta ir jauka.
- Runā! - nošņāca Trigs.
Jārvi pārlika, vai pastāv kāda iespēja uzraugu nogalināt. Izmantot šendus, lai atgūtu brīvību sev un varbūt arī Ralfam un Džodam... Bet likmes bija pārlieku augstas un izredzes - smieklīgi niecīgas. Gudrs maģistrs izvēlas augstāko labumu un mazāko ļaunumu, tas visiem līdzekļiem nogludina ceļu Miera tēvam. Tāpēc Jārvi metās zemē un gluži vai iedūra vienu celi dūksnājā. Sažuvušo roku viņš lika pie krūts un veselo - pie pieres tā, kā Māte Gund-ringa bija mācījusi, lai rādītu, ka runās patiesību.
Pat ja pār lūpām nāktos laist melus.
- Mani sauc Jorvs, - viņš iesāka šendu valodā, - un esmu padevīgi nācis un meties uz ceļa ne kā svešinieks, bet lai izlūgtos ciemiņa tiesības sev un saviem pavadoņiem.
j
Sieviete turpināja raudzīties Jārvi, vēl ciešāk piemiegusi acis. Tad viņa uzmeta skatienu saviem vīriem, uzmanīgi ielika nazi makstī un iemeta stibu ugunī. — Nolādēts!
- Ciemiņa tiesības? - nomurmināja kāds kareivis, šaubīgi norādīdams uz krastā izmesto kuģi. - Šiem mežoņiem?
>
- Tev ir nevainojama izruna. - Sieviete pacēla delnas pret debesim. - Es esmu Švidura, no šendiem. Piecelies kājās, Jorv, un esi sveicināts pie mūsu uguns - nekas tev nedraud.
Kāds cits kareivis dusmīgi nometa cirvi zemē un ielā-čoja mežā.
Svidura noskatījās tam pakaļ. - Mēs ļoti gribējām jūs nogalēt un sagrābt jūsu kravu. Mums jāņem viss, ko varam dabūt, jo, tiklīdz iestāsies pavasaris, Augstais karalis atkal nāks pret mums ar karu. Tas cilvēks ir taisīts no alkatības. Zvēru, man nav ne jausmas, kas mums piederētu tāds, ko viņš gribētu iegūt.
Jārvi atskatījās uz Ankranu, kurš vēroja sarunu ar vislielākajām aizdomām. - Mani novērojumi diemžēl rāda, ka dažiem vienmēr vajag vairāk.
- Tā viņš ir. - Sieviete atslēja elkoni pret celi un vēroja, kā viņas nomāktie kareivji cits pēc cita sašutuši apsēžas zemē, un viens jau plēsa sūnas, lai noslaucītu kara krāsas. - Šī varēja būt ienesīga diena.
- Un joprojām var tāda būt. — Jārvi pieslējās kājās un salika plaukstas tā, kā darīja māte, pirms sāka kaulēties.
- Mana kapteine par šo to gribētu patirgoties...
SĪKIE NEGLĪTIE NOSLĒPUMI
Šadikširamas kajīte bija šaura un spilgti krāsota, pa trim logu šķirbām tajā ieplūda maz gaismas, un ēnas krita no maisiem un somām, kas karājās pie zemajām griestu sijām. Ar palagiem, kažokādām un netīriem spilveniem piekrautā gulta aizņēma gandrīz visu telpu. Gandrīz visu pārējo grīdu nosedza milzīga dzelzī apkalta lāde. Visos kaktos mētājās tukšas pudeles. Tur dvakoja pēc piķa, sāls un smaržvielām, sastāvējušiem sviedriem un novadējuša vīna. Un tomēr salīdzinājumā ar apstākļiem, kādos dzīvoja Jārvi - ja to vispār varēja nosaukt par dzīvi -, puisim šī telpa šķita kā nesasniedzami greznības augstumi.
- Remonts drīz būs galā, - Sūmaela ierunājās. - Mums jāatgriežas Skekenmuižā.
- Brīnišķīgākā Sašķeltās jūras iezīme ir tāda, ka tā ir apaļa. — Šadikširama apvilka gaisā apli ar pudeles dibenu. - Mēs nonāksim Skekenmuižā, lai kurā virzienā ietu.
Sūmaela nesaprata. - Bet vienā virzienā - pēc dažām dienām, pretējā - pēc vairākiem mēnešiem!
- Tu tikai rādi ceļu kā parasti. Jūra ir jūrnieka lielākais ienaidnieks, bet koks taču peld pa virsu, vai ne? Kas gan tur varētu būt tik grūts? Dosimies tikai uz priekšu. -Šadikširamas skatiens pievērsās Jārvi, kurš bija pieliecis galvu zem zemās pārkares. — Ak, mans sūtni! Ja reiz mums neviens vēl nav nomaucis ādu, tā rādās, ka viss beigsies labi, ko?
- Man ar jums jārunā, kapteinī - Jārvi iesāka, nodūris skatienu tieši tā, kā maģistri runā ar savu valdnieku.
- Divatā.
- Hm. - Viņa atšāva apakšlūpu un sāka to plucināt, kā muzikants rausta stīgu. - Mani vienmēr intriģējuši vīrieši, kas vēlas tikties zem četrām acīm, pat ja tie ir tik jauni, kropli un visādi citādi nepievilcīgi kā tu. Ej pie savas ķites un dēļiem, Sūmaela, es gribu, lai mēs jau no rīta atkal atrastos jūrā.
Muskuļi izvijās meitenes vaigā - tik cieši tā sakoda zobus. - Uz vairoga vai zem tā. - Viņa aizsteidzās garām Jārvi un ārā no kajītes.
- Nu? - Šadikširama nesteidzīgi iemalkoja vīnu un aizripināja pudeli pa grīdu.
- Es izlūdzos šendiem ciemiņa tiesības, mana kapteine. Viņiem ir svēta tradīcija neliegt to svešiniekam, kurš prot palūgt, kā nākas.
- Apķērīgi, — atzina Šadikširama un abām rokām saņēma sirmot sākušos melnos matus.
j
- Un es panācu vienošanos par lietām, kas mums vajadzīgas, un, kā šķiet, arī sarunāju mums izdevīgas cenas.
- Ļoti apķērīgi, - kapteine sacīja, savijusi matus ierastajā mezglā.
Bija pienācis brīdis, kad apķērība būtu patiesi vajadzīga Jārvi. - Jums gan šis darījums varētu nešķist tik izdevīgs kā man, kaptein.
Viņa piemiedza acis. - Par ko tā?
- Jūsu noliktavas pārzinis un uzraugs paņēma daļu peļņas sev.
Sekoja ilga pauze; Šadikširama klusēdama rūpīgi sastiprināja matus ar matadatām. Viņas sejā nemainījās ne sīkākais vaibsts, un tomēr Jārvi piepeši sajuta, ka atrodas bezdibeņa malā.