j
- Vai tiešām? - kapteine vaicāja.
Jārvi bija gaidījis jebkādu reakciju, tikai ne tik nevērīgu vēsumu. Vai kapteine to bija jau zinājusi un tai bija vienalga? Vai viņa to tagad sūtīs atpakaļ pie airiem, lai kas būtu noticis? Vai Trigs un Ankrans uzzinās, ka viņš tos nodevis? Jārvi nolaizīja lūpas, apzinoties, ka atrodas uz izmisīgi plāna ledus. Tomēr viņam nebija citas izvēles kā virzīties tālāk un cerēt brīnumainā kārtā nonākt līdz drošam pamatam zem kājām.
- Un ne pirmo reizi, - viņš nočukstēja.
- Ak tā?
- Vulsgārdā jūs iedevāt naudu veselīgiem airu vergiem, bet viņi nopirka lētākās pabiras, kādas izdevās atrast, tostarp ari mani. Es minēšu, ka jūs dabūjāt atpakaļ niecīgu sīknaudu.
- Nožēlojami niecīgu. - Šadikširama pacēla pudeli divos pirkstos un iedzēra lielu malku. - Tikai es sāku domāt, vai man nāksies tirgoties arī ar tevi.
Jārvi pārņēma savāda vēlme visu ātri nobērt, bet viņš saņēmās un runāja mierīgi un atklāti - tieši tā, kā maģistram pienākas. - Viņi to visu sarunāja hāliešu valodā, domājot, ka neviens nesaprot. Bet es runāju arī tajā mēlē.
- Un noteikti arī dziedi. Tu pārlieku daudz ko proti, lai būtu airu vergs.
Maģistram jāprot izvairīties no jautājumiem, uz kuriem tie nezina atbildi, un Jārvi šim gadījumam bija sagatavota mānīšanās. - Mana māte bija maģistre.
- Maģistra jostai vienmēr jābūt aizsprādzētai. - Šadikširama ievilka plaušās gaisu caur tūtiņā sakļautajām lūpām. - Cik sīks, neglīts noslēpums.
- Dzīvē tādu netrūkst.
- Tā gan, manu zēn, tā gan.
- Māte man iemācīja valodas un skaitļu zinības, augu īpašības un daudz ko citu. Un tas varētu noderēt jums, kaptein.
- Nudien noderīgs puisis. Jā, lai cīnītos ar kādu, ir vajadzīgas abas rokas, bet pietiek ar vienu, lai ietriektu dunci tam mugurā, vai ne? Ankran! - Šadikširama iedziedājās pa atvērto durvju spraugu. - Ankran, kapteine grib ar tevi runāt!
Noliktavas pārziņa soļi nozibēja ātri, bet Jārvi sirds pukstēja vēl straujāk. - Es pārbaudīju krājumus, kaptein, un tur trūkst viena cirvja... - Ankrans iebrāzās kajītē un ieraudzīja Jārvi. Viņa seja noraustījās vispirms šokā, tad aizdomās, līdz beigu beigās tas izspieda smaidu.
- Vai atnest jums vēl vīnu?
- Nekad vairs. - Iestājās neveikla pauze. Kapteine smaidīja un raudzījās spožām acīm, krāsa strauji pameta Ankrana seju, bet asinis Jārvi deniņos klaudzināja aizvien skaļāk. - Es jau gaidīju, ka Trigs mani apzags, viņš ir brīvs cilvēks, kam jāaizstāv pašam savas intereses. Bet tu? Lai mani aplaupītu manis pašas īpašums? - Šadikširama izdzēra pudeli sausu, nolaizīja beidzamās lāses no kakliņa un dīki pasvārstīja to plaukstā. - Piekritīsi - tas taču ir mulsinoši.
Noliktavas pārziņa plānās lūpas nodrebēja. - Kaptein, viņš melo!
7 y
- Tikai viņa meli tik precīzi saskan ar manām aizdomām.
- To visu...
Jārvi tik tikko pamanīja, drīzāk tikai dzirdēja dobju būkšķi, kā Šadikširama iebelž Ankranam ar pudeles dibenu. Ar vaidu tas novēlās uz grīdas un palika guļam, blisinot acis, kamēr asinis plūda pār seju. Kapteine spēra soli uz priekšu, pacēla zābaku virs gulošā galvas un mierīgi, bet neatlaidīgi sāka ar to spārdīt, vērīgi lūkojoties Ankrana sejā.
- Mani piekrāpt? — viņa šņāca caur sakostajiem zobiem, kamēr zābaks iešķēla Ankrana vaigā platu vāti.
- Mani apzagt? - Zābaks pieplacināja noliktavas pārziņa degunu uz sāniem. - Uzskatīt mani par muļķi?
Jārvi aizgriezās un vērās kajītes stūrī, līdz ar elpu kaklā sakāpa nelabums.
- Pēc visa... ko es... esmu darījusi... tavā labā!
Sadikširama nometās tupus, ar apakšdelmiem atspiedās pret ceļiem un sāka vicināt rokas. Kapteines zods izslējās uz priekšu, un viņa aizpūta matu šķipsnu, kas bija pārkritusi pār seju. - Kārtējo reizi nākas vilties cilvēku nožēlojamajā dabā.
- Mana sieva, - Ankrans nočukstēja, tā pievēršot Jārvi skatienu savai sasistajai sejai. Uz lūpām izveidojās asiņains burbulis, tad pārsprāga. - Mana sieva... un mans dēls.
- Kas ir ar viņiem? - Sadikširama atcirta, tad pamanīja sarkanu traipu uz savas delnas un noslaucīja to Ankrana drānās.
- Tas vergu tirgotājs... no kura jūs mani nopirkāt... Torlbijā, - Ankrans šņukstēja. - Joverfels. Viņš tos paturēja. - Noliktavas pārzinis sāka klepot un ar mēli izbīdīja no mutes izsistu zobu. - Viņš solījās tiem neko nenodarīt... kamēr es viņam maksāšu... ik reizi, kad iegriezīsimies šajā pilsētā. Ja es nemaksāšu...
Jārvi ceļi saļodzījās. Viņš sajutās tik vārgs, ka gandrīz pakrita. Tobrīd puisis saprata, kādiem mērķiem Ankra-nam bija vajadzīgs tik daudz naudas.
Bet Sadikširama tikai paraustīja plecus. - Kāds tam sakars ar mani? - Viņa saņēma Ankrana matu cirtu starp pirkstiem un izvilka aiz jostas aizbāzto nazi.
- Pagaidiet! - Jārvi iesaucās.
Kapteine neiecietīgi pavērās uz viņu. - Tiešām? Tu esi pārliecināts?
Jārvi saņēma pēdējos atlikušos spēkus, lai piespiestu sevi lišķīgi pasmaidīt. - Kāpēc nogalināt to, ko var pārdot?
Šadikširama mirkli palika tupus un vērās uz Jārvi, kurš centās saprast, vai kapteine nogalinās viņus abus. Tad viņa izgrūda nicīgus smieklus un nolaida nazi. - Paziņoju oficiāli: reiz man nāksies ciest par savu labo sirdi. Trig!
Uzraugs mirkli nogaidīja, ienācis kajītē un ieraudzījis Ankranu guļam zemē ar lupatās sasistu seju.
- Izrādās, mans noliktavas pārzinis mani apzog, -kapteine sacīja.
Trigs drūmi pavērās uz Ankranu, tad uz Šadikširamu un visbeidzot jau pēc ilgāka brīža uz Jārvi. - Tā šķiet, ka daži cilvēki domā tikai par sevi.
- Un es domāju, ka esam viena ģimene. - Kapteine piecēlās kājās un notrausa putekļus no ceļiem. - Mums ir jauns noliktavas pārzinis. Sagādā viņam labāku kakla-riņķi. - Viņa aizritināja Ankranu līdz durvīm, pasperot ar kāju. - Un šo te liec brīvajā vietā pie Džoda aira.
- Klausos, kapteinī - Trigs izvilka Ankranu no kajītes aiz rokas un ar kāju aizspēra durvis.
- Redzi, cik es esmu žēlsirdīga. — Šadikširama saulaini pasmaidīja un ar žestiem izrādīja žēlastību, lai gan nazis joprojām atradās asiņainajās rokās. - Žēlsirdība ir mana vājība.
- Žēlsirdība ir diženuma pazīme, - Jārvi pamanījās nočiepstēt.
Šadikširama piekrītoši pamāja, to dzirdot. - Vai ne? Bet, lai cik dižena es būtu... tomēr teikšu, ka Ankrans ir pārtērējis visu manu šim gadam atvēlēto žēlsirdību. -Kapteine aplika garo roku ap Jārvi pleciem, aizāķēja īkšķi aiz tā kaklariņķa un pievilka sev klāt. Tik tuvu, ka viņš sasmaržoja vīna elpu. — Ja vēl kāds noliktavas pārzinis nodos manu uzticību... - Viņa noslēpās klusumā, kas izrādījās daiļrunīgāks par vārdiem.
- Jums ne par ko nav jāuztraucas, manu kaptein. -Jārvi ieskatījās viņas sejā tik tuvu, ka šķita: melnās acis saplūst vienā. - Man nav sievas vai bērnu, kas novērstu uzmanību. - Tikai tēvocis, kas jānogalina, un viņa meita, kas jāapprec, kā arī Getlandes Melnais tronis, kas jāatgūst. - Esmu jūsu rīcībā.
- Tu vēl īsti neesi vīrietis, bet citādi - lieliski! -Sadikširama noslaucīja nazi Jārvi kreklā no vienas, tad otras puses. - Taisies, ka tiec, uz savu noliktavu, mans mazais vienroci maģistr, izošņā, kur Ankrans slēpa manu naudu, pēc tam atnes man vēl vīnu! Un pasmaidi, manu zēn! - Šadikširama nonēma sev no kakla zeltītu ķēdi un
> > uzkāra uz gultas rāmja. Tajā karājās atslēga. Airu vergu slēdzeņu atslēga. - Man patīk, ja mani draugi smaida, bet ienaidnieki ir beigti! - Viņa plaši iepleta rokas, saberzēja pirkstus un atmuguriski atkrita uz gultas izklātajās kažokādās. - Šodien saule uzlēca ar tik niecīgām cerībām, - kapteine blenza griestos. - Bet beigu beigās katrs saņēma, ko gribēja.