Jārvi noprata, ka nebūtu prātīgi norādīt, ka Ankrans, visticamāk, nesaņems to, ko vēlējās, nemaz nerunājot par vina sievu un bērnu. Viņš aizsteidzās uz durvīm.
IENAIDNIEKI UN SABIEDROTIE
Nevienu nepārsteidza fakts, ka Jārvi izrādījās krietni piemērotāks noliktavai, nevis airiem.
Iesākumā viņš tik tikko spēja ielīst savā tumšajā, skaņu pilnajā jaunajā valstībā zem klāja, kur mucas un kastes, pārbāztas lādes un pie griestiem piekārtas tarbas veidoja neaptveramu jucekli. Bet jau pēc dienas divām viņš bija ieviesis tur tādu kārtību, kāda valdīja Mātes Gundringas pasaulē, par spīti tam, ka jaunie, baltie dēji joprojām piesūcās ar jūras ūdeni. Nebija patīkams darbs ik rītu izsmelt tur sakrājušos sāļo peļķi.
Tomēr tas bija daudz labāk nekā atgriezties uz soliem.
Jārvi sameklēja garu, ieliektu dzelzs stieni, ar ko iesita atpakaļ katru naglu, kas draudēja līst laukā, un centās nedomāt par to, ka uzreiz aiz nospriegtā, raupji zāģētā atskabargainā koka Jūras māte ar iznīcinošu spēku atgādina par sevi.
Dienvidvējš palēnām virzījās uz austrumiem un, lai cik cietis un apkalpi zaudējis tas bija, jau pēc dažām dienām sasniedza Roistokas lielo tirgus laukumu, kur uz mazītiņas saliņas Dievišķās upes ietekā cita pie citas spiedās tūkstošiem bodīšu. Mazi, ātri kuģi bija salipuši doku mudžeklī kā mušas zirnekļa tīklā, un prom netika arī to
saulē apsvilušās apkalpes. Viri, kas nedēļām ilgi bija airējuši liellaivas pret straumi un virzījuši uz priekšu pat vēl smagākus traļus, uz vienu divām naktīm bija atkabināti no savādajām kravām, lai ļautos vienkāršām baudām. Kamēr Sūmaela lādējās un mēģināja aizlāpīt steigā liktos ielāpus, kur veidojās sūce, Trigs aizveda pieķēdēto Jārvi uz sauszemi, lai sameklētu bodītes un airu vergus, ar ko aizstāt vētras radītos zaudējumus.
Šaurās ieliņās, kur ņudzēja visu formu un krāsu ļautiņi, Jārvi kaulējās par cenu. Viņš bija vērojis, kā to dara viņa māte Leitlina, Zelta ķēniņiene, par kuru nebija vērīgākas acs un veiklākas mēles visos Sašķeltās jūras krastos, un atklāja, ka pašam pat bez piepūles padodas viņai raksturīgie triki. Jārvi brīvi runāja sešās valodās, un tirgotāji bija mēmi, izdzirdot savus slepenos ieročus pavērstus pret pašiem. Jaunais noliktavas pārzinis glaimoja un auroja, izsmieklā sprauslāja par nosaukto cenu un nicinoši izteicās par slikto kvalitāti, viņš piecirta kāju un aizgāja, bet tika uzstājīgi aicināts atgriezties. Iesākumā Jārvi bija pielaidīgs kā iesmērēts, pēc tam nepierunājams kā dzelzs, atstājot aiz sevis raudošu pārdevēju baru.
Trigs turēja ķēdi tik brīvi, ka Jārvi gandrīz aizmirsa, ka ir piekalts, iekams kādu dienu, kad viņi bija beiguši darbus un ietaupītie sudraba stienīši iedžinkstēja atpakaļ kapteines zutenī, uzrauga čuksti pēkšņi kutināja puisim pie auss un lika sacelties gaisā visām spalvām.
- Tu gan esi viens mazs kropls plēsoņa, vai ne?
Jārvi mirkli neteica neko un meklēja pēc padoma, ko atbildēt. - Man ir... zināma izpratne.
- Skaidrs, ka ir. Ir skaidrs, ka tu saprati, ko mēs ar Ankranu runājām, un pastāstīji par to kapteinei. Viņa aizsvilās un atriebās, vai ne? Tās pasakas, ko viņa par sevi stāsta, iespējams, ir tīrie meli, bet es tev teikšu, ka arī patiesība izbrīnītu tevi ne mazāk. Reiz es redzēju, kā viņa nogalina kādu vīru par to, ka tas bija uzkāpis šai uz kājas. Un tas bija dikti milzīgs vīrs.
- Varbūt tieši lielā svara dēj viņai bija tik sāpīgi.
Trigs parāva ķēdi, un riņķis nežēlīgi iegrauzās Jārvi
kaklā, liekot puisim spalgi iebrēkties. - Pārlieku neizaicini manu labsirdību, puis.
Šķita, ka uzrauga labā sirds patiesi ir pārlieku vāja, lai daudz paciestu. - Es izmantoju iespēju, kas man tika dota, - Jārvi izdvesa.
- Tā mēs visi darām, - Trigs norūca. — Ankrans savējo švaki izmantoja un par to arī samaksāja. Es negrasos kļūdīties tāpat. Tāpēc piedāvāšu tev tādu pašu kārtību: tu man atdosi pusi no tā, ko saņemsi no Šadikširamas.
- Un ja nu man nekas neatlēks?
Trigs nošņācās. - Visiem kaut kas atlec, puis. Daļu no tā, ko iedosi man, es nodošu tālāk sargiem, un visi būs draudzīgi. Smaidi visapkārt. Ja neko man nedosi, iedzīvosies ienaidniekos, un tas ir bīstami. — Viņš aptina Jārvi ķēdi ap masīvo roku un pierāva vēl tuvāk. - Paturi prātā, ka alkatīgie un stulbie noslīkst līdzīgi.
Jārvi vēlreiz norija smagu kamolu. Māte Gundringa mēdza sacīt, ka labs maģistrs nekad nesaka “nē”, ja var teikt “iespējams”.
- Kapteine mani pieskata. Viņa man vēl neuzticas. Dod man mazliet laika.
Trigs pagrūda Jārvi uz Dienvidvēja pusi. - Tikai gādā, lai tas tiešām būtu mazliet.
Ar to Jārvi bija diezgan. Vecie draugi Torlbijā negaidīs viņu mūžīgi, nemaz nerunājot par vecajiem naidniekiem. Lai cik labas attiecības būtu izveidojušās ar uzraugu, Jārvi tomēr ļoti cerēja drīzumā atbrīvoties no viņa kompānijas.
Pie Roistokas viņi nogriezās uz ziemeļiem.
Kuģis pagāja garām zemēm, kurām neviens nezināja nosaukumu, kur dumbrāji un peļķes, gludas kā spoguļi, pletās nezināmi tālu, kur tūkstošiem mākoņu lāšu šķīda pār visu aizmirstiem zemes un jūras plašumiem un vientuļi putni klaigāja virs kailajiem tīreļiem. Jārvi dziļi ievilka plaušās sāļo, auksto gaisu ilgās pēc mājām.
Viņš bieži domāja par Isriunu un centās atsaukt atmiņā meitenes smaržu, kad tā pieliecās tuvāk, viņas lūpu pieskārienu un smaidu. Viņš sapņoja par saules apspīdētajiem Isriunas matiem, kad tā stāvēja Dievzāles durvīs. Skopas atmiņas, kas, pārcilātas atkal un atkal, bija nodilušas plikas kā ubaga skrandas.
Vai viņa jau bija apsolīta kādam labākam vīram? Vai viņa uzsmaidīja kādam citam? Vai viņa skūpstījās ar citu mīļoto? Jārvi cieši sakoda zobus. Viņam jātiek atpakaļ mājās.
Ikvienu brīvu brīdi viņš veltīja bēgšanas plāniem.
Kādā tirgotavā, kur sienas bija tik neēvelētas, ka, paejot garām, varēja ieraut skabargu, Jārvi norādīja Trigam uz kādu kalpu meiču un pēc tam, kamēr bija novērsta uzrauga uzmanība, līdz ar sāli un garšvielām iegādājās ko vairāk. Viņam jau bija diezgan daudz viskija, lai padarītu visus kuģa apsargus lēnus un neveiklus un varbūt pat iemidzinātu, ja deva būtu pietiekama.
- Kā būs ar naudu, puis? — Trigs nošņāca atpakaļceļā uz Dienvidvēju.
- Man ir savs plāniņš, - Jārvi bikli pasmaidīja, vienlaikus iztēlojoties, kā pa ceļam pārvelt Trigu pār kuģa sānu.
Kā noliktavas pārzini Jārvi novērtēja krietni augstāk un cienīja vairāk, nekā savulaik esot ķēniņa ādā, un, godīgi sakot, šajā amatā viņš arī bija krietni noderīgāks. Airu vergiem bija diezgan ēdamā un siltākas drēbes, tie arī neslēpa atzinību, kad Jārvi gāja garām. Patiesībā viņš vadīja kuģa gaitu, kad tas atradās jūrā, bet lielā brīvība gluži kā negausis mudināja puiša iekāri panākt vēl vairāk.
Kad Jārvi domāja, ka neviens neredz, viņš nometa garozas pie Nekā rokas un pagaidīja, līdz tas ātri paslēpj ēdamo savās skrandās. Kad vēlāk abu skatieni sastapās, Jārvi netika skaidrs, vai klāja berzējs vispār vairs spēj būt pateicīgs, jo šķita, ka aiz dīvainā, spožā iekritušo acu skatiena viņā saglabājies pavisam maz cilvēcības.