Māte Gundringa gan vienmēr atkārtoja, ka visu labo cilvēks dara pats savā labā. Jārvi turpināja nomest garozas, kad bija šāda izdevība.
Sadikširama priecājās par aizvien smagāku naudas maku un vēl krasāku vīna kvalitātes uzlabošanos, kas zināmā mērā tika panākta, pateicoties Jārvi spējai iegādāties vairumā.
- Šim ir labāka vintage buķete nekā suslai, ko man pirka Ankrans, - viņa čukstēja, novērtējot vīna krāsu pudelē.
Jārvi dziļi paklanījās. - Tas atbilst jūsu panākumu līmenim. - Bet aiz uzspēlētā smaida viņš iztēlojās, kā tad, kad būs atguvis vietu uz Melnā troņa, pār Vaidu vārtiem vēros viņas galvu un nolādēto kuģi pārvēršamies pīšļos.
Dažbrīd līdz ar tumsas iestāšanos Sadikširama pastiepa kāju, lai Jārvi novilktu viņai zābakus, kamēr pati gremdējās kārtējā stāstā par veco laiku slavu, kurā ar katru nākamo stāstīšanas reizi kā eļļas traips ūdenī mainījās gan vārdi, gan detaļas. Pēc tam kapteine nosauca Jārvi par labu un noderīgu puiku un piebilda: ja pa īstam paveiksies, viņam atlēks arī šis tas no viņas galda, neaizmirstot atgādināt, ka viņai, nabadzītei, labās sirds dēļ nāksies ciest.
Kad bija iespējams, Jārvi aiznesa ēdienu Džodam, kurš tālāk nodeva to Ralfam, savukārt Ankrans starp abiem palika sēžam un blenžam vienā punktā ar skūšanā sagrieztu pakausi un sakropļotu seju, kas manāmi atšķīrās no šī vīra izskata, pirms viņš bija saskāries ar Sadik-širamas zābaku.
- Dievi, - Ralfs rūca, — aizvāciet šo stulbo divroci no mūsu aira un dodiet atpakaļ Jorvu!
Apkārtējie airu vergi par to smējās, bet Ankrans sēdēja stīvs kā koka dieviņš, un Jārvi prātoja: nez vai viņš nekaļ atriebes plānus? Puisis palūkojās augšup un ieraudzīja Sūmaelu domīgi veramies no sēdekļa uz pūpes. Viņa nemitīgi vēroja un vērtēja notiekošo tā, it kā kaut ko nespētu pieņemt. Lai gan naktī abi tika piekalti pie viena riņķa ārpus kapteines kajītes, viņa Jārvi neko neteica, tikai savādi nopūtās.
- Pie airiem! - spēji iebrēcās Trigs un padrāzās garām Jārvi, uzgrūzdams to airim, ko puisis agrāk cilāja.
Laikam taču viņš bija ieguvis ne tikai draugus, bet ari ienaidniekus.
Māte gan mēdza teikt, ka ienaidnieki ir veiksmes cena.
- Zābaki, Jorv!
Jārvi sarāvās kā saņēmis pliķi. Domas bija aizklīdušas pavisam tālu, un tā notika bieži. Tās klaiņoja pa uzkalnu, kura pakājē sadega tēva kuģis un kur viņš pats dievu priekšā zvērēja atriebties. Jārvi bija atgriezies uz Amven-das zemesraga, un deguma smaka koda nāsīs. Jau atkal acu priekšā vīdēja tēvoča mierīgi smaidīgā seja.
No tevis būtu iznācis labs āksts.
- Jorv!
Jārvi izrausās no segapakšas un, līdzi vilkdams ķēdi, pārkāpa pāri Sūmaelai, kura bija saritinājusies savā tīklā, tumšā seja miegā raustījās. Aukstums pieņēmās spēkā, jo viņi virzījās uz ziemeļiem, un spējš vējš atnesa naksnīgas sniegpārslas, kas baltas noklāja kažokādas, zem kurām gulēja airu vergi. Sargi bija pārstājuši patrulēt, un vienīgie divi, kas vēl bija nomodā, bija sakņupuši pār krāsniņu blakus kuģa priekšgala virsbūvei, to sakarsušās sejas liesmā krāsojās oranžas.
- Tie zābaki ir vairāk vērti nekā tu, nolādēts!
Sadikširama vīna pielietām acīm sēdēja uz gultas un
centās pieliekties, lai satvertu savu pēdu, bet reibums bija tik liels, ka nekas nesanāca. Ieraudzījusi Jārvi, viņa atkrita matracī.
- Padod man roku, ja?
- Ja vien tev nevajadzēs divas, - Jārvi atsmēja.
Noguldzēja kapteines smiekli. — Tu gan esi viens gudrs nelietis ar vienu roku, vai ne? Esmu gatava apzvērēt, ka dievi man tevi atsūtīja. Atsūtīja, lai... tu novilktu man zābakus. — Smiekli pārvērtās krākšanā, un mirkli, kad Jārvi novilka otru zābaku un iecēla kāju gultā, Sadik-širama jau bija cieši aizmigusi ar atpakaļ atgāztu galvu. Ar katru šņācošo elpu paplivinājās pār muti pārkritušie mati.
Jārvi sastinga kā akmens. Kapteines krekla apkakle bija atpogāta, 110 izgriezuma izslīdēja ķēde. Blakus guļošās galvai uz kažokādas mirdzēja atslēga, ar kuru varēja atslēgt visas slēdzenes uz kuģa.
Jārvi uzmeta acis durvīm, kas bija palikušas pusvirus, - aiz tām virpuļoja sniegpārslas. Viņš nocēla lampas kupolu un nopūta liesmu, kajīte iegrima tumsā. Risks bija briesmīgs, bet cilvēks, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm ir spiests izmest kauliņus.
Gudrais nogaida īsto brīdi, bet nekad nepalaiž to garām.
Jārvi apmeta loku ap gultu un, zosādai ceļoties, pabāza kroplo delnu zem Šadikširamas galvas.
Pavisam maigi viņš to pacēla un bija šokēts par to, cik galva izrādījās smaga. Sakodis zobus, puisis centās kustēties pēc iespējas lēnāk. Jārvi saviebās, kad kapteine sagrozījās un iekrācās, būdams pārliecināts, ka viņa tūlīt atvērs acis, un iztēlojās, kā tās zābaka papēdis sašķaida viņa seju tāpat, kā tas bija noticis ar Ankranu.
Jārvi dziļi ievilka un aizturēja elpu, tad pasniedzās pēc atslēgas, kura iezibējās pēkšņa Mēness tēva raidīta stara gaismā, kas iespīdēja pa šaurajiem logiem. Viņš saspringa... bet tirpstošie pirkstu gali izrādījās par īsiem.
Kakls smacējoši sažņaudzās. Ķēde bija kaut kur aizķērusies. Viņš pagriezās, lai to parautu, kad durvīs ieraudzīja stāvam Sūmaelu, kas sakostiem zobiem bija sagrābusi viņa ķēdi un cieši turēja.
īsu mirkli viņi tā palika sastinguši. Un tad meitene sāka vilkt puisi sev klāt.
Viņš ļāva Šadikširamas galvai atkrist spilvenā, cik saudzīgi vien iespējams, tad satvēra ķēdi veselajā plaukstā un sēkdams rāva to uz savu pusi. Sūmaelas tvēriens kļuva stiprāks, un gredzens iegrauzās Jārvi kaklā, bet ķēdes posmi plēsa roku tā, ka viņam nācās iekosties lūpā, lai nekliegtu.
Tas atgādināja virves vilkšanas sacensības, ar kādām puikas aizrāvās Torlbijas pludmalē, bet šajā gadījumā tikai vienam vilcējam bija abas rokas un viens gals bija apvīts ap Jārvi kaklu.
Puisis grozījās un cīnījās, bet Sūmaela bija pārāk spēcīga un klusēdama to vilka sev aizvien tuvāk, Jārvi zolēm slīdot pa grīdu un aizķerot kādu pudeli, kas aizripoja tālāk, līdz beigu beigās meitene sagrāba viņu aiz riņķa un pievilka sev cieši klāt, bet pēc tam izstūma laukā nakts melnumā.
- Tu, nolādētais muļķi! - Sūmaela šņāca viņam sejā.
- Vai gribi sev padarīt galu?
- Kas tev par daļu? - Jārvi nošņāca pretī. Viņa bija iekrampējusies baltiem pirkstu kauliņiem puiša kak-
larinkī. Bet viņš - arī baltiem kauliņiem — meitenes
> ) > »
delnā.
- Man ir daļa, jo viņi nomainīs visas slēdzenes tāpēc, ka tu nozagi atslēgu, idiot!
Iestājās ilga pauze, kamēr abi tumsā vērās viens otrā, līdz viņš saprata, cik tuvu tie atradās. Sūmaela bija tik tuvu, ka viņš redzēja niknuma ievilktās rievas pie meitenes deguna un zobus mirdzam aiz pāršķeltās lūpas un sajuta viņas siltumu. Tik tuvu, ka Jārvi sasmaržoja meitenes ātro, mazliet skābeno elpu, kas nemaz nešķita nepatīkama. Sūmaela stāvēja tik tuvu, ka gandrīz varētu noskūpstīt. Šķiet, ka vienlaikus meitenei radās līdzīga doma, jo tā palaida vaļā Jārvi kaklarinķi, it kā tas būtu pārmēru sakarsis, atkāpās un atsvabināja savu delnu no viņa tvēriena.
Puisis vēl un vēlreiz pārlika viņas teikto, līdz beidzot pienāca atklāsme.
- Nomainītas slēdzenes sagādātu problēmas tikai tam, kam jau ir atslēga. Varbūt kādam, kuram izdevies uztaisīt kopiju... - Viņš apsēdās savā ierastajā vietā un sāka ar labo roku berzēt vecās rētas un iededzinātās zīmes uz kakla, bet kroplo noslēpa paduses siltumā. - Bet vergam atslēga ir vajadzīga tikai vienam mērķim - lai bēgtu.