- Aizver muti! - Sūmaela apsēdās viņam blakus, un jau atkal iestājās klusums. Sniegpārslas krita un nolaidās uz meitenes matiem un klēpī.
Viņa ierunājās tikai tad, kad Jārvi bija nolēmis, ka vairs nekad nedzirdēs tās balsi. Tā skanēja tik klusi, ka tik tikko varēja saklausīt vējā bilstos vārdus. - Vergs, kuram ir atslēga, varētu atbrīvot arī citus vergus, varbūt pat visus. Un apjukumā, kas zin, kādam izdotos arī aizbēgt...
- Izlītu daudz asiņu, - Jārvi čukstus atbildēja. - Un vēl apjukumā nevar zināt, kā asins tā būtu. Daudz drošāk iemidzināt sargus. - Sūmaela uzmeta Jārvi asu skatienu, viņš ieraudzīja, kā mirdz meitenes acis un dvaša ceļas pret debesim. - Vergs, kas pazīst zālītes, lējis sargiem alu un pircis kapteinei vīnu, iespējams, atrastu izeju. - Jārvi apzinājās risku, bet ar Sūmaelas palīdzību viss varētu izdoties daudz vieglāk, un cilvēkam, kuram laiks nav sabiedrotais, reizēm jāizmet kauliņi. - Varbūt divi vergi apvienojušies varētu panākt...
- To, kas vienam nav pa spēkam, - Sūmaela pabeidza teikumu viņa vietā. - Vislabāk būtu laisties no kuģa, kad tas stāv ostā.
Jārvi atzinīgi pamāja. - Es arī tā domāju. - Dienām ilgi viņš bija prātojis gandrīz tikai par to.
- Skekenmuižā varētu būt vislabākā izdevība. Pilsētā valda rosība, bet sargi būs slinki, jo kapteine ar Trigu daudz laika pavadīs ārpus kuģa...
- Ja vien kādam nav draugi kur citur Sašķeltās jūras krastos, - Jārvi izmeta ēsmu.
Sūmaela to norija veselu. - Draugi, kas varētu sniegt pajumti pārim izbēgušu vergu?
- Tieši tā. Teiksim... Torlbijā?
- Dienvidvējš atgriezīsies Torlbijā pēc mēneša vai diviem. - Jārvi saklausīja viņas pieklusinātajā čukstā aizrautību.
Arī savā balsi viņš nespēja to noslēpt. - Un jau tik drīz tas vergs ar atslēgu... un tas, kurš pazīst zālītes... varētu būt brīvi.
Tā viņi sēdēja aukstajā nakti kā daudzas naktis pirms tam. Taču šonakt, veroties Mēness tēva bālajā gaismā,
Jārvi pamanīja vārgu smaida atblāzmu Sūmaelas mutes kaktiņā.
j
Viņš nosprieda, ka meitenei tas piestāv.
VIENS DRAUGS
Vergu cilātie airi jau virzīja Dienvidvēju jūras melnajos ūdeņos un ziemas apkampienos. Bieži sniga. Sniegs krājās uz kuģa virsbūvju jumtiem, uz drebošo airētāju pleciem, kuri reizē ar katru vēzienu klāja dvašu pār stingajiem pirkstiem. Cietušais kuģa korpuss kauca visu nakti. No rīta vīri pārliecās pār aizlāpīto malu, lai noskrāpētu ledu no kuģa sāniem. Saulrietā Šadikširama izlīda no kajītes, satinusies ādās, un, kamēr viņas sejā joprojām vīdēja paģiras, kapteine paziņoja, ka neesot nemaz tik briesmīgi auksts.
- Es cenšos saglabāt sirdī mīlestību. - Džods ar abām plaukstām sagrāba Jārvi pasniegto zupu. - Bet - dievi mani liecinieki - es ienīstu ziemeļus.
>
- Tālāk uz ziemeļiem jau vairs nav, kurp iet, - Ralfs atsaucās un saberzēja ausis, veroties krasta baltajā segā.
Kā jau ierasts, Ankrans nepiebilda neko.
Jūra pletās kā ledū kalts tukšums, vien neveiklu roņu bariņi viņos skumji nolūkojās no klinšainās piekrastes. Tie sastapa arī citus kuģus, un šādos gadījumos Trigs nikni skatījās uz tiem, uzlicis plaukstu uz zobena spala, līdz kuģi kā sīki punktiņi nozuda tālē. Lai cik pārliecināts par savu varu bija Augstais karalis, te, jūrā, viņa piešķirtās tiesības nevienu nepasargātu.
- Vairumam tirgotāju pietrūkst drosmes kuģot šajos ūdeņos. - Šadikširama nevērīgi uzlika zābaku uz kāda airu vīra kājas. - Bet es neesmu kā vairums. - Jārvi klusībā pateicās, ka tā tiešām ir. - Banji, kas dzīvo šajā ledus ellē, mani pielūdz kā dievieti, jo manis atvestos katlus, nažus un dzelzs darbarīkus tie uzskata par elfu buramrī-kiem, turklāt pretī es prasu vien ādas un dzintaru, un tā šeit ir tik daudz, ka tiem gandrīz nav nekādas vērtības. Manis dēļ viņi darīs jebko, nabaga radījumi. - Kapteine saberzēja plaukstas un dedzīgi iešņācās. - Te arī rodas mana lielākā peļņa.
Banji patiesi jau gaidīja Dienvidvēju, kad tas beidzot izlauzās caur ledū kaltajiem piekrastes ūdeņiem un piestāja pelēkajā krastmalā pie gļotām klātā mola. Salīdzinājumā ar viņiem šendi šķita kā civilizācijas kalngals, vismaz tādi tie bija palikuši Jārvi atmiņās. Banji bija viscaur satinušies ādās un drīzāk atgādināja lāčus vai vilkus, nevis cilvēkus, to pinkām ldātās sejas rotāja pulēta kaula šķēpeles un dzintara pīrsings, uzacīs kuploja putnu spalvas, bet rungas bija inkrustētas ar zobiem. Jārvi prātoja, vai tie agrāk nav piederējuši cilvēkiem, un nosprieda, ka ļaudis, kas velk iztiku uz tik nabadzīgas zemes, nepalaistu vējā neko.
- Četras dienas manis nebūs. - Šadikširama pārlēca pār kuģa sānu, sagāžot uz mola sakrautu šķību un līku baļķu kaudzi. Dienvidvēja matroži viņai sekoja ar ragavām nestabili piesietu kravu. — Trig, tu paliec par galveno.
- Kuģis būs labākā stāvoklī, nekā tu to tagad atstāj, -uzraugs ar smaidu atsaucās.
- Četras bezdarbības pilnas dienas, - nošņāca Jārvi, raustot kaklariņķi, kad beidzamais gaismas stars iekrāsoja debesis sarkanas. Šķita, ka katra uz šīs trūdošās tupeles pavadītā diena kaitina puisi aizvien vairāk.
- Esi pacietīgs, - Sūmaela izgrūda caur zobiem, tik tikko kustinot sakropļotās lūpas un nenolaižot acis no sargiem, īpaši no Triga. - Paies dažas nedēļas, un, iespējams, mēs abi jau būsim pie taviem Torlbijas draugiem. -Viņa pagriezās un veltīja puisim ierasto smaidu. - Kaut nu tev Torlbijā būtu šādi draugi!
- Tu būsi pārsteigta par to, ko tik es pazīstu. - Jārvi ieritinājās ādās. - Uzticies man!
Sūmaela nosprauslojās. — Uzticēties?
Jārvi uzgrieza viņai muguru. Lai gan Sūmaela mēdza būt asa kā ezis, viņai tomēr piemita izturība un ass prāts, turklāt nevienu uz šī kuģa Jārvi nevēlētos sev blakus viņas vietā. Jārvi bija nepieciešams sabiedrotais, nevis draugs, un stūrmane zināja, kas un kad jādara.
Viņš uz to raudzījās kā uz jau padarītu darbu un katru vakaru ieaijāja sevi miegā, par to domājot. Jārvi iztēlojās, kā Dienvidvējš maigi šūpojas pie doka Torlbijas citadeles pakājē un apsargi krāc, izguļot dzērāja miegu pie iztukšotajiem alus kausiem. Atslēga viegli pagriežas slēdzenē, viņš un Sūmaela kopā aizbēg no kuģa, aptinuši ķēdes ar lupatām, un skrien pa tik labi pazīstamajām ieliņām un zābaku nospiedumu klātajiem bruģakmeņiem, bet sniegs apsedzis slīpos jumtus.
Jārvi pasmaidīja, iztēlojoties mātes seju, kad tā ieraudzīs dēlu. Smaids pletās vēl platāks, iedomājoties Odemu mirklī, kad Jārvi ietrieks dunci tā iekšās...
Jārvi dūra un grieza, un atkal dūra, delnas bija karsti lipīgas no nodevēja asinīm, un tēvocis kvieca kā aizkauta cūka.
- Pilntiesīgais Getlandes ķēniņš! - kāds iesaucās, un visi aplaudēja, bet visskaļāk Gromgilgorms, ar katru vareno plaukstu sitienu sildīdams asmeni. Māte Skēra priekā spiedza un lēkāja, līdz pārvērtās spārnus plivinošu dūju barā.
Aplausi pārvērtās sēcošās skaņās, un Jārvi uzmeta skatienu brālim, kurš bāls atdusējās uz aukstajām akmens plāksnēm. Isriuna bija tam pārliekusies un nepārstāja skūpstīt savu mirušo līgavaini.
Viņa uzsmaidīja Jārvi caur nokareno matu priekškaru. Kas par smaidu! - Gaidīšu tevi atgriežamies ar uzvaru un labāku skūpstu.
Odems atslējās uz elkoņiem. — Cik ilgi vēl?