- Nogalini viņu! - sacīja Jārvi māte. - Vismaz kādam no mums jārīkojas kā vīram.
- Es esmu vīrs! - Jārvi nošņāca un turpināja durt, līdz rokas jau smeldza no piepūles. - Vai tikai puse no vīra?
Hūriks sarauca pieri. - Tik daudz?
Slidenais nazis slīdēja laukā no Jārvi satvēriena, un baloži neciešami traucēja ar ciešajiem skatieniem tāpat kā bronzas krāsas ērglis, kas bija atnesis vēsti no veckundzes Veksenas.
- Vai esi apdomājies un atgriezīsies Maģistrātā? -veckundze nočiepstēja.
- Es esmu ķēniņš! - Jārvi sēca, vaigiem degot, un noslēpa aiz muguras nekam nederīgo rokas parodiju.
- Ķēniņš mīt starp dieviem un cilvēkiem, - sacīja Keimdāls, asinīm plūstot no savainotās rīkles.
- Ķēniņš ir viens pats, - piebilda Jārvi tēvs un tiecās uz Melno troni. Viņa sausās brūces atsāka asiņot, un sarkana straume noklāja Dievzāles grīdu.
Odema brēcieni atgādināja smieklus. - No tevis iznāktu labs āksts.
- Esi nolādēts! - Jārvi šņāca un centās triekt dunci vēl stiprāk, bet tas bija tik smags, ka puisim tik tikko izdevās to izkustināt.
- Ko tu dari? - vaicāja Māte Gundringa izbiedētā balsī.
- Aizveries, kuce! - uzkliedza Odems, tad sagrāba Jārvi aiz rīkles un žņaudza...
Jārvi pamodās no smaga sitiena, un Triga pirksti jau žņaudza tā kaklu.
»
Ļaunu smaidu pusmēneši sastājās visapkārt, lāpu gaismā zibinot zobus. Jārvi izlocījās un grozījās, bet tvēriens bija ciešs kā mušai, kas iestigusi medū.
- Puis, tev vajadzēja pieņemt piedāvājumu.
- Ko jūs darāt? - Sūmaela atkārtoja. Jārvi nekad agrāk nebija dzirdējis viņu tik izbiedētu, tomēr viņš pats bija pārbijies nesalīdzināmi vairāk.
- Es tev teicu: aizveries! - kāds no sargiem iebrēca meitenei tieši sejā. - Ja negribi iet viņa pēdās!
Sūmaela atslīga uz savas segas. Viņa zināja, kas un kad jādara. Varbūt draugs tomēr noderētu viņam labāk nekā sabiedrotais, bet bija jau par vēlu tādu meklēt.
- Es taču tev teicu, ka gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie. - Trigs iebāza atslēgu slēdzenē un atslēdza Jārvi kaklariņķi. Viņu gaidīja brīvība, tiesa, citāda, nekā puisis bija iztēlojies. - Metīsim tevi ūdenī, lai pārbaudītu, vai šai teicienā ir taisnība.
Kā noplūktu cālēnu, kas jau gatavs krist katlā, Trigs pārvilka Jārvi pār klāju garām uz soliem aizmigušajiem airu vīriem, no kuriem kāds palūrēja no plikādas segas apakšas. Neviens pat nepakustējās, lai Jārvi palīdzētu. Kāpēc lai viņi to darītu? Kā gan viņi to spētu?
Jārvi papēži bezpalīdzīgi sitās pret klāja dēļiem. Tikpat bezjēdzīga bija kā veselās, tā kroplās rokas cīņa arTrigu. Puisim vajadzētu drīzāk atpirkties, blefot vai glaimot, lai tiktu brīvībā, bet sāpju plosītās krūtis spēja ievilkt tikai tik gaisa, lai izdvestu vārgu skaņu, tādu kā purkšķi.
Šis mirklis pierādīja, ka pat maģistra smalkajām prasmēm ir ierobežotas iespējas.
- Mēs noslēdzām derības, - Trigs ierunājās, - par to, cik ātri tu noslīksi.
Jārvi raustīja Triga roku un nagiem skrāpēja tam plecu, bet uzraugs to gandrīz nemanīja. Ar raudošās acs kaktiņu viņš ievēroja Sūmaelu, kas bija piecēlusies kājās un nometusi segu. Atslēdzot Jārvi kaklariņķi, Trigs bija nonēmis arī Sūmaelas važas.
>
Tomēr Jārvi apzinājās, ka nevar gaidīt no stūrmanes nekādu palīdzību. Viņam vispār nebija vairs neviena, no kā gaidīt palīdzību.
- Tas būs par mācību jums visiem! - Trigs piesita sev pie krūtīm ar brīvo īkšķi. - Šis ir mans kuģis. Nepakļausieties man, un jums būs gals klāt.
- Laid vinu vaļā! - kāds norūca. - Viņš tev nav noda-
> > > rijis nekā ļauna. - Jārvi pamanīja, ka to teicis Džods, bet neviens lielajam vīram nepievērsa uzmanību. Turpat blakus no Jārvi vecās vietas, līko degunu berzēdams, viņā nolūkojās Ankrans. Tobrīd šī vieta nešķita nemaz tik slikta.
- Tev bija jāpieņem mans piedāvājums. - Kā lupatu maisu Trigs pārmeta Jārvi pāri kaudzē sakrautajiem airiem. - Labam dziedātājam es varu piedot daudz, bet...
Ar pēkšņu smilkstu uzraugs atradās uz grīdas, palaižot vaļā tvērienu. Jārvi acumirklī trieca kroplās rokas mazo pirkstiņu Trigam acī, izveicīgi iespēra pa krūtīm un bija brīvs.
Trigs bija paklupis pār Nekā smago ķēdi, kas pēkšņi bija cieši novilkta. Klāja berzējs dziļā izklupienā slēpās tumsā, caur nokarenajām matu lēkšķēm zibinot acis.
- Mūc! - viņš nočukstēja.
Laikam taču viens draugs Jārvi tomēr bija.
Galva sagriezās no pirmās dziļās ieelpas. Jārvi elsdams pielēca kājās un šņākdams metās caur soliem un pusnomodā guļošajiem airu vīriem, rāpās pāri un līda zem airiem.
Ļaudis kliedza, bet Jārvi tik tikko dzirdēja atsevišķus vārdus - tik skaļi pie deniņiem dārdēja asinis gluži kā pērkons neprātīgā vētrā.
Klupdams krizdams un drebēdams viņš pamanīja lūku kuģa priekšgalā. Pirksti jau sakļāvās ap rokturi un atrāva lūku vaļā. Jārvi metās ar galvu pa priekšu tumsā.
NĀVE JAU GAIDA
Jārvi krita, sagrūda plecu un sasita galvu, tad aizķērās aiz maisiem un novēlās ar seju pret grīdu.
Vaigs bija slapjš. Viņš atradās kravas telpā.
Saņēmis spēkus, Jārvi vēlās un rāpās uz priekšu, līdz noslēpās tumsā.
Te, lejā, gaismas nebija nemaz, visapkārt valdīja piķa melna tumsa, bet maģistram jāzina ceļi, un Jārvi tos tagad meklēja ar pirkstu galiem.
Viņš dzirdēja sargu klaigas, un šausmas svila kā krūtīs, tā ikvienā ķermeņa šūnā. Bet viņam bija jātiek ar tām galā un jādomā. Izeja ir vienmēr, māte mēdza atkārtot.
Jārvi dzirdēja sargus kliedzam, kad tie ielūkojās kravas nodalījumā, - tuvu, pārlieku tuvu tie bija. Viņš vilka ķēdi sev līdzi, līzdams starp noliktavā sakrautajiem ratiem un mucām, kamēr no augšas zibošie laternu starmeši mētāja starus un lokus, rādot ceļu aizvien dziļāk kravas nodalījumā.
Jārvi ielīda pa durvīm un tālāk starp plauktiem un kastēm, mirkstot stindzinošajā peļķē, kas pa dienu bija sasūkusies caur kuģa ielāpu. Viņš tuvojās kuģa aukstajiem sāniem elšot un gārdzot; gaismas bija vairāk, par to gādāja lejā nokāpušo sargu lukturi.
— Kur viņš ir?
Izejai jābūt. Nebija šaubu, ka, ielīduši kravas nodalījumā pa pakaļējo lūku, pavisam drīz tie tuvosies arī no otras puses. Jārvi līda uz otru trepju pusi.
Izejai kaut kur jābūt. Nebija laika kalt plānus, turklāt visi jau izkaltie bija izkūpējuši gaisā. Trigs noteikti gaida. Trigs būs nikns.
Jārvi atskatījās uz katru troksni, katru gaismas stariņu, izmisīgi meklēdams iespēju bēgt, kaut kur noslēpties, bet tādas nebija. Viņam vajadzēja sabiedroto. Puisis nespēkā atslējās pret koka sienu, sajuta ledaino miklumu un ieklausījās sāļo ūdens lāšu pilēšanā. Un tad viņam ausīs atskanēja Mātes Gundringas balss, maiga un piesardzīga, kā parasti pie uguns.
Ja gudram maģistram atlikuši vien ienaidnieki, viņš tos pieveic ar visļaunāko ienaidnieku.
Jārvi palīda zem tuvākā plaukta un taustījās tumsā, līdz pirksti sakļāvās ap dzelzs stieni, ko viņš glabāja naglu sišanai.
Jūrnieka niknākais ienaidnieks ir jūra, Sadikširama mēdza atkārtot.
- Kur tu esi, puis?
Tumsā tik tikko samanījis Sūmaelas uzliktā ielāpa kontūras, Jārvi iebāza lauzni starp kuģa korpusu un jaunajiem dēļiem un visiem spēkiem parāva to sānis. Sakodis zobus, viņš virzīja dzelzi vēl dziļāk, izgāžot visu niknumu, sāpes un bezpalīdzību. Jārvi plosīja lauzni tā, it kā tas būtu Trigs, Odems un Gromgilgorms vienā personā. Viņš to rāva, lieca, aptvēris ar sažuvušās rokas delnu, un samocītais koka dēlis kauca. Pa gaisu grabēdami aizlidoja katli un kastes, ko puisis bija aizskāris ar plecu.