Tagad sargu balsis skanēja jau pavisam tuvu, kravas nodalījumā spīdēja to lukturi, bet durvju ailā vīdēja saliektās muguras un spožie dunči.
- Kropli, lien laukā!
Jārvi iekliedzās, pēdējiem pārgurušo muskuļu spēkiem uzguļoties lauznim. Piepeši dēļi padevās, un Jārvi aizlidoja sāņus, cik spēji šņācošās Jūras mātes velnišķīgā jauda iebrāzās tilpnē.
Viņš salauza kādu plauktu, acumirklī izmirka ledainajā ūdenī un kliegdams aizvēlās uz aizmugures lūkas pusi, virs kuras uz klāja valdīja dārdoša kliedzošu cilvēku, mežonīgas jūras un lūstoša koka kakofonija.
Vilnis aiznesa Jārvi līdz kāpnēm, ūdens jau skalojās līdz ceļiem. Sargs viņam pie kājām tumsā ķēra pēc kāda balsta. Jārvi tam meta ar lauzni, un vīrs ielidoja ūdens mutulī, kas ierāva ķermeni atvarā kā sīku mantiņu. Kuģī bija radušās jaunas sūces, jūra nu plosīja to no visām pusēm, un aurojošo sargu balsis bija tik tikko sadzirdamas uz jūras apdullinošās rēkoņas fona.
Jārvi ar spēku uzvilkās pāris pakāpienu augstāk, atspieda vaļā lūku un izlīda uz klāja. Nostājies uz drebošajām kājām, viņš centās aptvert, vai pa cīņas burzmu kāds burvju spēks nav gadījumā iznesis viņu uz cita kuģa klāja.
Ejas starp soliem ņudzēja no rāpojošiem vīriem, kas cīnījās par dzīvību degošas eļļas gaismā, kas, visticamāk, bija izlijusi pār virsbūvi no kādas saplēstas lampas. Liesmu atspīdumi ņirbēja melnajā ūdenī, panikas pārņemto vergu tumšajās acīs un uz sargu atkailināto dunču asmeņiem. Jārvi pamanīja, kā Džods sagrābj vienu no sargiem un ielidina jūrā.
Viņš neatradās pie sava sola. Vergi bija palaisti brīvībā.
Vismaz daži. Lielākā daļa, joprojām iekalti važās, drūzmējās pie dulliem, cerot izbēgt no vardarbības. Daži noasiņoja klāja ejā. Citi jau tagad metās pār bortu, lai izmēģinātu Jūras mātes labvēlību, nevis stātos pretī Triga vīriem, kas tos sita bez žēlastības.
Jārvi redzēja, kā Ralfs iebliež ar galvu kādam apsargam sejā, un dzirdēja, kā deguns lūst un zobens aizlido prom pa klāju.
Viņam bija jāpalīdz saviem aira biedriem. Veselās rokas pirksti paši vilkās dūrē un vērās vaļā. Bija jāpalīdz - tikai kā? Dažu beidzamo mēnešu laikā Jārvi senais priekšstats par to, ka viņš nav varonis, tikai pieņēmās spēkā. Viņu bija krietni mazāk, turklāt bez ieročiem. Puisis parāvās malā, kad kāds sargs iešķēla bezpalīdzīgam vergam ar cirvi, paverot baisu vāti. Viņš juta klāju zem kājām vienā galā grimstam, jo jūra ieplūda Dienvidvēja tilpnēs un vilka to dzelmē.
Labs maģistrs skatās patiesībai acīs un glābj to, kas glābjams.
Labs maģistrs pieņem mazāko ļaunumu. Jārvi aizstreipuļoja līdz tuvākajam solam pie kuģa borta, aiz kura mutuļoja melnais ūdens, un sagatavojās ienirt.
Jau lidojumā kāds aiz kaklariņķa to parāva atpakaļ. Pasaule nodrebēja, kad Jārvi ķermenis triecās pret klāja dēļiem, tverdams pēc gaisa kā zivs, kas izmesta krastā.
Virs Jārvi stāvēja Trigs, sagrābis dūrē ķēdes galu. - Tu nekur nespruksi, puis.
Uzraugs pieliecās un pabāza otru plaukstu zem kaklariņķa tā, ka metāls iegriezās Jārvi zodā un sažņaudza pat vēl stiprāk. Trigs pierāva Jārvi gaisā, tā pēdas spārdīdamās tik tikko skāra grīdu, bet seja tika pagriezta tā, lai tas redzētu kuģi pārņēmušo asinspirti. Miruši vīri un ievainotie, bet pa vidu divi apsargi ar nūjām dauza vergu.
- Vai redzi, kādas problēmas tu man esi sagādājis? — Trigs ķērca, un viena tā acs bija apsarkusi un asaroja pēc tikšanās ar Jārvi pirkstu. Sargi kliedza cits par citu skaļāk.
- Kur ir Džods un tas draņķis Ralfs?
> >
- Metās dzelmē. Bet tie sasals ragā, tas ir skaidrs.
- Ak Kungs, mani pirksti!
- Kā vini tika brīvi?
)
- Sūmaela.
- Tai sīkajai maitai bija atslēga.
- Kur viņa, ellē, to cirvi dabūja?
- Nošķēla man pirkstus! Kur tie palika?
- Kāda starpība. Tie tik un tā vairs nekam neder!
- Viņš izsita korpusā caurumu! - iegārdzās izmircis apsargs, izrāpies no kravas nodalījuma. - Tur laužas iekšā ūdens!
Lai to pierādītu, Dienvidvējš vēlreiz nodrebēja, klājs sasvērās vēl krasāk, un Trigam nācās ķerties pie sola, lai paliktu stāvus.
- Lai dievi mums palīdz! - iebrēcās kāds no joprojām pieķēdētajiem vergiem, ķerdams pie kaklariņķa.
- Vai mēs grimstam? — vaicāja kāds cits, izvalbījis acis.
- Kā mēs to paskaidrosim Šadikširamai?
- Lai dievi nogrābstās! — Trigs ierēcās un trieca Jārvi galvu pret tuvākā aira resno galu. Puisim gar acīm pašķīda dzirksteles un mutē sakāpa nelabums, viņš nokrita uz klāja un sāka nevaldāmi rīstīties.
Jārvi cīnījās jau neapzināti, uzraugs bija uzkritis tam virsū ar visu svaru, un puisis nevarēja paelpot, viņš redzēja tikai gārdzošo Trigu, un pat tas kļuva neskaidrāks, it kā paliktu tuneļa galā, pa kuru Jārvi tika rauts prom aizvien ātrāk.
Dažu pēdējo nedēļu laikā viņam bija izdevies pusduci reižu piemānīt Nāvi, bet, lai cik stiprs vai gudrs tu esi, lai cik ļoti tev veicas ar ieročiem vai laikapstākļiem, neviens nespēj to piemānīt mūžīgi. Beigu beigās pa Beidzamajām durvīm iziet visi: varoņi un augstie kungi, pat Maģistrāta veckundzes. Tā neparedz izņēmumus puikām ar vienu roku, lielu muti un nevaldāmu dabu. Melnais tronis paliks Odemam, tēvs netiks atriebts, un zvērests nebūs īstenots...
Un tad caur deniņos dunošajām asinīm Jārvi izdzirdēja balsi.
Tie bija vārgie čuksti, gluži kā grīdas beršana. Puisis nebūtu pārsteigts, ja tā skanētu Nāves balss, tikai tā pateica gan ko negaidītu.
- Vai tu nedzirdēji, ko Sadikširama teica?
Jārvi saņēma pēdējos spēkus un pavērās uz runātāju.
Klāja vidū stāvēja Nekas. Netīrie, saķepušie mati bija atglausti no sejas, un Jārvi to redzēja pirmoreiz - šķību un greizu, rētām un sasitumiem klātu, sakropļotu un sagrieztu. Plati ieplestās acis mikli mirdzēja. Ap vienu roku vīrs bija apvijis Jārvi smago ķēdi, tās galā karājās aizbīdnis ar izrauta dēļa galu un naglām. Otrā rokā viņš bija sagrābis zobenu, ko Ralfs pirms brīža izsita no sarga tvēriena.
Nekas smaidīja. Samocītais smaids atsedza aplūzušus zobus, pār lūpām skanēja lauzīti vārdi. - Viņa tev teica, lai nekas ass nekad nenonāk manās rokās.
- Liec zobenu nost\ - Trigs izrēca beidzamo vārdu, bet balsī Jārvi sadzirdēja līdz šim nemanītu izbīli.
Bailes.
It kā Nāve tik tiešām stāvētu uz klāja viņa priekšā.
- Nē, Trig, nē. - Smaids Nekā sejā pletās aizvien lielāks un trakāks, asaras apņēma acis un pārlija pār daudz cietušajiem vaigiem, atstādamas spožas pēdas. - Es domāju, ka tas darīs tev galu.
Kāds sargs metās virsū Nekam.
Beržot klāju, Nekas šķita vecs un neiespējami gauss. Kā trausla palieka. Cilvēks, kas savīts no zariņiem un drātītēm.
Ar zobenu rokās Nekas plūda kā ūdens un dejoja kā mundra liesma. Šķita, ka zobenam bija pašam savi plāni. Ātrs un nežēlīgs kā zibens tas virzījās uz priekšu, raujot Neko sev līdzi.
Zobens metās uz priekšu, nomērķējis galu uz uzbrukumam gatavā sarga atslēgkaulam, un prom bija, atstājot pieveikto vīru grīļīgu un sēcošu, krūtīm piekļau-tām plaukstām. Kāds cits apsargs meta cirvi, bet Nekas pamuka malā un ļāva tam nocirst kāda sola stūri. Acumirklī cirvis jau bija atkal gaisā, un roka, kas nupat bija turējusi tā kātu, aizlidoja tumsā ar metālisku troksni. Apsargs noslīga uz ceļiem un izvalbīja acis, bet Nekā basā kāja to notrieca guļus.