Trešais sargs ar gaisā paceltu zobenu uzbruka no mugurpuses. Pat nepaskatījies Nekas trieca zobenu uz priekšu, trāpīja uzbrucējam pa kaklu un pameta to spļaujam asinis. Aptinis ap roku ķēdi, izsita no tvēriena rungu un iegrūda zobena spalu tā īpašnieka rīklē. Zobi šķīda uz visām pusēm, un pieveiktais bez skaņas saļima uz klāja, paķēris līdzi vēl vienu, kurš salauztām kājām ar seju pa priekšu aizlidoja tālāk pa grīdu.
Tas viss pazibēja vienā acumirklī, kamēr Jārvi paspēja vien ievilkt elpu. Ja vien viņš spētu to ievilkt.
Pirmais sargs joprojām stāvēja un tvēra pie pāršķeltajām krūtīm, cenšoties kaut ko pateikt, bet pār lūpām plūda vien sarkanas putas. Garām ejot, Nekas to viegli pagrūda malā ar delnas virspusi, basās kājas pārvietojās pa klāju bez skaņas. Pavēries uz asinīs mirkstošajiem grīdas dēļiem, tas noklakšķināja mēli.
- Cik ļoti netīrs klājs! - Nekas pavērās augšup, seju viscaur klāja melni sodrēji un sarkani traipi. - Vai man jāķeras pie tīrīšanas, Trig?
Uzraugs kāpās atpakaļ, un Jārvi bezspēcīgi ķepurojās tā tvērienā. - Tikai pienāc man tuvāk, un es viņu nogalināšu!
- Nogalini. — Nekas paraustīja plecus. — Nāve mūs visus gaida. - Sargs ar lauztajām kājām kaukdams rāpās uz priekšu pa sašķiebto ldāju. Iedams garām, Nekas iedūra tam mugurā. — Šodien tā gaida tevi. Viņa jau sniedzas pēc atslēgas, Trig, un slēdz vaļā Beidzamās durvis.
- Mēs taču varam sarunāt! — Trigs atkāpās, pacēlis gaisā vienu plaukstu. Klājs slējās aizvien stāvāk, un melns ūdens gāzās laukā no kravas nodalījuma. - Tikai mums jāparunā!
- Runājot tikai rodas vēl vairāk problēmu. - Nekas atvēzēja zobenu. - Tērauds vienmēr sniedz atbildi. - Viņš sagrozīja ieroci tā, ka asmens krāsojās sarkans, balts un dzeltens - visos uguns toņos. - Tērauds neprot glaimot vai panākt kompromisu. Tērauds nemēdz melot.
- Tikai dod man iespēju! - Trigs iekaucās, un ūdens jau vēlās pār kuģa bortu, aizplūstot starp soliem.
- Kāpēc?
- Man ir savi sapņi! Man ir savi plāni! Man ir...
Ar dobju būkšķi zobens pāršķēla Triga pauri līdz pat degunam. īsu mirkli lūpas vēl turpināja veidot vārdus, bet vairs nebija elpas, kas tiem piešķirtu skaņu. Uzraugs atkrita uz muguras, vēl mazliet paspārdījās, un Jārvi izrāva no atslābušā tvēriena savu notirpušo roku. Puisis tvēra pēc gaisa un kāsēja, mēģinot noraut kaklariņķi, lai varētu vieglāk paelpot.
- Iespējams, tā nevajadzēja darīt, - Nekas sacīja un izvilka zobenu no Triga galvas, - bet tagad es jūtos daudz labāk.
Visapkārt kliedza cilvēki. Daži vēl dzīvi palikušie sargi izvēlējās mesties jūrā, nevis sastapties ar Nekā zobenu. Daži vergi mēģināja rāpties pāri grimstošajiem soliem uz tiem, kas vēl atradās virs ūdens, citi cīnījās ar ķēdēm, jo ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pārējie vienkārši noraudzījās šausmās izvalbītām acīm, ar lūpām tverot pēc gaisa. Jārvi apzinājās, ka daļa vergu jau atrodas zem melnās ūdens virsas un, aizturējuši elpu, bezcerīgi cīnās ar slēdzenēm, cerot tās atvērt.
Jārvi noslīga četrrāpus un, balstoties uz rokas, gārgdams un ar reibstošu galvu rakājās pa Triga asinīm klātajām drēbēm, meklējot atslēgu. Viņš ccntās neskatīties uz pāršķelto seju, bet tik un tā īsu mirkli pamanīja sakropļotos vaibstus un gaļīgo miesu, kas pletās plati šķeltajā brūcē. Jārvi norija vēmekļus un turpināja meklēt atslēgu, pieķēdēto vergu kliedzieniem griežoties ausīs.
- Liecies mierā! - Nekā augums ar asinīm klātu zobenu rokā izslējās virs puiša, kurš nebija pat iedomājies, ka šis vīrs varētu būt tik stalts.
Jārvi neizpratnē pavērās augšup, tad uz stipri sasvērušos klāju un slīkstošajiem vergiem. - Bet viņi ies bojā. -Vārdi skanēja kā vārgs pīkstiens.
- Nāve gaida mūs visus.
Nekas sagrāba Jārvi aiz kaklariņķa, pacēla gaisā un pārmeta pār kuģa apmali. Jau atkal viņš nonāca Jūras mātes ledainajās skavās.
III TĀLAIS CELŠ
.
.
PAKLAUSANĀS APSTĀKĻIEM
■» 3
Kāds pliķēja pa Jārvi seju. Viņš redzēja šo roku, dzirdēja troksni, bet gandrīz neko nejuta.
- Bēdz! - nošnāca Džoda balss.
>
Jārvi gan spēja vien drebelīgi vilkties uz priekšu, ar katru nākamo soli smagajai ķēdei un izmirkušajām drēbēm velkot pie zemes un oļiem krakšķot gar uzblīdušajiem zābakiem. Viņš bieži krita, bet ik reizi spēcīgas rokas to uzķēra un virzīja tālāk tumsā.
— Uz priekšu! — rūca Ralfs.
Pie sniega klātās pludmales Jārvi uzmeta īsu skatienu pār plecu un caur klabošajiem zobiem izspieda vien pāris vārdu: - Ak kungs!
Jūras māte kāri aprija Dienvidvēju.
Liesmas bija apņēmušas priekšējo virsbūvi, un ārprātīgas uguns vērpetes plosījās masta galā, kur Sūmaela mēdza tupēt. Soli, uz kuriem Jārvi bija cīnījies par dzīvību, jau grima zem ūdens, un saķērušies airi bezpalīdzīgi slējās gaisā kā apgāztas vaboles kājas. Virs ūdens neskarts vīdēja vien pakaļgala pūpes jumts, un tajā atspīdēja uguns liesmas. Kuģa korpuss, kravas nodalījums un kapteines kajīte jau bija nogrimuši zemūdens klusumā.
Tumši stāvi krastā un uz mola vēroja notiekošo. Vai tie bija apsargi, kam izdevās paglābties no Nekā zobena? Vai varbūt vergi, kuri nez kā bija atbrīvojušies no važām? Jārvi nodomāja, vai vēja svilpienos nesadzirdēs vārgus kliedzienus. Vien slābani vaidi atskanēja uz krakšķošo liesmu fona. Nebija iespējams noskaidrot, kuru veiksme paglābusi no bojāejas ugunī un ūdenī, kurš palicis dzīvs, kurš gājis bojā. Jārvi bija arī tiktāl pārsalis, ka nespēja priecāties, ka izdzīvojis vēl vienā nelaimē. Nemaz nerunājot par skumjām, ka citu vairs nav... Nebija šaubu, ka pavisam drīz pienāks arī nožēla.
Ja viņš izdzīvos šo nakti.
- Kusties! - atskanēja Sūmaelas balss.
Viņi to pārmeta pār radzi, un Jārvi aizlidoja tālu prom, līdz piezemējās uz muguras, āda svila no uguns un aukstuma, ikviens ledainais pieskāriens rīklē grieza kā nazis. Viņš ieraudzīja plato Ralfa seju - viens tā vaigs lāsmoja oranžā atblāzmā - tad izkāmējušo Sūmaelu, kas vibrēja Mēness tēva atvēlētajā gaismā.
- Atstājiet mani, - viņš mēģināja pateikt, bet mēle bija pārlieku stinga, lai veidotu skaņas, zobi bija sasaluši līdz pat saknēm, un sanāca vien vārgs dvašas mākonītis.
- Mēs iesim visi kopā, — sacīja Sūmaela, — vai tad tāda nebija mūsu noruna?
- Man šķita, ka tā vairs nav spēkā, kopš Trigs sāka mani žņaugt.
- Nekā nebij’, tev neizdosies tik viegli tikt no mums vaļā. - Meitene satvēra vina saliekto delnu. - Celies!
> j
Jārvi bija piedzīvojis nodevību no paša ģimenes, savas tautas, bet no vergu pulka, kas nebija viņam parādā nekā, viņš saņēma uzticību. Jārvi bija tik nožēlojami aizkustināts, ka gribējās raudāt, tomēr sajūta, ka asaras noderēs vēlāk, izrādījās stiprāka.
Ar Sūmaelas palīdzību viņam izdevās pieslieties stāvus. Savukārt Ralfs un Džods līdzēja tikt uz priekšu, tikpat kā nedomājot par bēgšanas virzienu, izņemot nojautu, ka grimstošajam Dienvidvējam jāpaliek aiz muguras. Ledainais mitrums spieda zābakus, vējš brāzās caur izmirkušajām un izdilušajām skrandām, it kā viņš būtu kails.