- Vai tiešām bija jāizvēlas bēgšanai visaukstākā no dievu radītajām vietām? - norūca Ralfs. - Un arī visaukstākais gadalaiks?
- Man bija prātā kas labāks. - Šķita, ka arī Sūmaela nebūt nepriecājas par pilnīgi izjauktajiem plāniem. - Bet viss aizgāja bojā līdz ar Dienvidvēju.
- Dažreiz plāni jāpielāgo apstākļiem, - piebilda Džods.
- Jāpielāgo? — burkšķēja Ralfs. - Tie ir pagalam iznīcināti.
- Re, kur! - Jārvi pacēla sasalušo pirksta stumbeni. Tālumā tumsā pret debesīm slējās vārgs kociņš, tā zaru augšpuse iezīmējās balta, bet apakša - bālā, pulsējoši oranžā krāsā. Jārvi tik tikko spēja noticēt savām acīm, bet metās uz priekšu, cik nu ātri bija spēka, izmisīgi klupdams krizdams. Tobrīd pat sapnis par uguni šķita labāks nekā nekas.
- Pagaidi! - nošņāca Sūmaela. - Nevar zināt, kas...
- Mums vienalga, - Ralfs nosauca un padrāzās garām.
Uguns bija sakurta ieplakā aiz līkā kociņa, lai mazliet patvertos aizvējā, bet salauztu ratu fragmenti rūpīgi sakrauti sārtā, kam pa vidu laizījās niecīga liesmiņa. Pārliecies pār to, ar dūmakainu dvašu uguni pūta Ankrans.
Ja Jārvi nāktos izvēlēties, kuru glābt, Ankrana vārds diez vai pirmais atskanētu no viņa mutes. Bet Ralfa un Džoda atbrīvošana nozīmēja palaist vaļā arī viņu aira biedru, un tobrīd Jārvi mestos uz ceļiem pat Odema priekšā, ja tikai tas piedāvātu siltumu. Puisis nokrita zemē un pastiepa trīcošās rokas pret uguni.
Džods sasprauda dūres sānos. - Tad tev tomēr izdevās.
- Sūdi jau peld pa virsu, - piezīmēja Ralfs.
Ankrans tikai saberzēja lauzto degunu. — Ja mana
smaka jums traucē, varat sameldēt paši savu uguni.
Cirvis klusi izslīdēja no Sūmaelas piedurknes, un iemirdzējās tā metāla vaigs. — Man patīk tepat.
Bijušais noliktavas pārzinis paraustīja plecus. - Es jau nu nebūšu tas, kurš atraida izmisušos. Visi un ikviens esiet sveicināti manos apartamentos!
Sūmaela jau bija uzrāpusies pa apsalušajiem akmeņiem līdz kādam kokam un mierīgi nolauzusi zaru. Tagad tā vilka stumbeni pa zemi tā, lai sīkākie zari iesniegtos liesmā. Meitene sasita knipi, vēršoties pie Jārvi. - Ģērbies nost!
- Mīlestība tomēr nav mirusi! — novilka Ralfs, blisinot acis pret debesīm.
Sūmaela izlikās nedzirdam. - Slapjas drēbes tevi naktī piebeigs gluži kā ienaidnieks.
Saltums pamazām atlaidās, un Jārvi sajuta savainojumus - muskuļi sāpēja visi kā viens, galva bija nobrāzta, bet kakls - viscaur jēls no Triga tvēriena. Pat ja gribētu, Jārvi nepietiktu spēka, lai iebilstu. Viņš novilka izmirkušās drēbes, kam vīles jau dažviet bija apledojušas, un pierāpās tik tuvu ugunij, cik nebija baiclass="underline" gandrīz pavisam kails, ja neņem vērā kaklariņķi un ķēdi.
Ralfs apmeta puisim ap drebošajiem pleciem vecu aitādu. - Es tev to aizdodu, nevis atdodu pavisam, - viņš teica.
- Esmu ļoti pateicīgs... katrā ziņā, - Jārvi izspieda caur klabošajiem žokļiem, vērodams, kā Sūmaela uzkarina viņa drēbes virs liesmām, kur tās pamazām sāka kūpēt.
- Ja nu kāds ierauga uguni? - Džods bažījās un atskatījās turp, no kurienes viņi bija nākuši.
- Ja tu gribi labāk nosalt, sēdi tumsā. Tās te netrūkst. -Ankrans centās ar zaru uzvēdīt augstāku liesmu. - Personīgi es domāju, ka cīņa un tad degošais kuģis, kas pēc tam nogrima, būs mazinājis viņu vēlmi mūs meklēt.
- Ja vien līdz rīta gaismai mēs nebūsim jau gabalā, -piebilda Ralfs.
- Kur - gabalā? - Sūmaela jautāja un notupās blakus Jārvi.
Austrumu virziens šķita vispiemērotākais. Tālāk gar krastu uz austrumiem, kurp Dienvidvējš bija tos vedis. Bet Jārvi bija jādodas uz rietumiem, jo Vensterzeme atradās rietumos. Tāpat kā Getlande. Tur, rietumos, viņu gaidīja Odems un atriebība, jo ātrāk - jo labāk. Jārvi nopētīja tik dažādo ļautiņu brālību, kas visi kā viens bija sakumpuši ap dzīvības vērto uguni, un nesaprata, kā lai tos pārliecina doties pretējā virzienā.
- Uz austrumiem, protams, - sacīja Ralfs. - Cik sen mēs pagājām garām tirgus placim?
Sūmaela mirkli padomāja un skaitīja uz pirkstiem.
- Kājām mēs varētu to noiet trīs dienās.
- Tas būs grūts pārgājiens, - Ralfs ar nagiem pakasīja rugājiem klāto zodu. - Nolādēti smags ceļš un...
- Es došos uz rietumiem, - paziņoja Ankrans, sakodis sadragātos žokļus un neatraujot acis no ugunskura.
Iestājās klusums, un visi pavērās uz viņu. - T ieši uz kurieni rietumos?
- UzTorlbiju.
Jārvi atlika vien saraukt pieri par tik negaidītu piespēli. Ralfs iesmējās. - Paldies, ka devi man iemeslu no sirds izsmieties, pirms kristu, maģistr Ankran! Mūsu bijušais noliktavas pārvaldnieks ies uz Getlandi.
- Uz Vensterzemi. Tur mēģināšu atrast kuģi, kas mani uzņemtu.
Ralfs atkal uzjautrinājās. - Tad jau tu taisies iet tikai līdz Vulsgārdai? Un kā tev šķiet, prasmīgais navigator, cik ilgs gājiens tas būtu?
- Kājām vismaz mēnesi, — Sūmaela izgrūda tik spēji, ka noteikti bija jau pārdomājusi šādu iespēju.
- Vēl mēnesi! - Ralfs pameta ar masīvo roku uz sniega klātās nekurienes pusi, ko viņi jau bija pievārējuši, un Jārvi bija vien jāatzīst, ka šāda doma nemaz neiepriecināja. - Ar kādu ekipējumu?
- Man ir vairogs. — Džods nocēla to no pleca un uzsita ar dūri. Tā bija liela, apaļa plāksne no raupja koka ar dzelzs rozeti. — Es to grasījos izmantot kā plostu.
- Bet man kāds sargs aizdeva loku. - Ralfs paraustīja metāla stieni tā, it kā tā būtu arfas stīga. - Tikai bez bultām nekāda mūzika nesanāks. Varbūt kādam ir telts? Varbūt liekas drēbes? Segas? Slēpes? - Sekoja vien klusums un stindzinošā vēja kaucieni ārpus izgaismotās ieplakas. -Tad vēlu jums vislielāko veiksmi, maģistr Ankran! Man bija tas gods airēt jums blakus, bet tagad diemžēl mūsu celi šķiras. Mēs pārējie dosimies uz austrumiem.
- Kurš muļķis tev lika būt par lēmēju?
Visi metās apkārt, jo čīkstošā balss nāca no tumsas, bet tur stāvēja Nekas — nosmērējies ar sodrējiem vairāk nekā jebkad, arī skrandas, bārda un mati bija pieķepuši melni. Viņš bija apāvis Triga zābakus un apvilcis tā jaku, kuras plecs bija asinīm noplūdis. Pār otru plecu tas bija pārlicis milzīgu apsviluša audekla buru, bet ar otru roku, piekļāvis kā mazuli pie krūtīm, sargājot no tumsas, tas nesa zobenu, ar kuru Jārvi acu priekšā bija nogalinājis sešus vīrus.
Nekas, sakrustojis kājas, nometās pie ugunskura, it kā te notiktu sengaidīta sanāksme, un, apmierināti nopūties, izstiepa rokas pret ugunskuru. - Rietumu virziens un Getlande izklausās labi. Mums gan dzīsies pakaļ.
- Vai Trigs? - pavaicāja Sūmaela.
- Par mūsu uzraugu vairs nav jābažījas. Savu parādu viņam esmu atdevis. Bet rēķini ar Šadikširamu gan vēl nav nokārtoti. - Nekas nolaizīja pirkstu un noberzēja no zobena asmens kādu traipu. - Mums jāatraujas no viņas cik vien tālu iespējams.
- Mums? — izmeta Sūmaela, un Jārvi pamanīja, ka meitene sev aiz muguras jau tur gatavībā cirvi. - Tu pats sevi ielūdzi iet kopā ar mums?
Ugunskura liesmas iegailējās Nekā neprātīgajās acīs.
- Jā, ja kāds cits nav ar mieru mani aicināt.
Jārvi pacēla rokas starp abiem, kā atbrīvojot ceļu Miera tēvam. - Mums jāpieņem jebkura palīdzība, kāda vien tiek sniegta. Starp citu, kā tevi sauc?
Nekas pavērās naksnīgajās debesīs, it kā atbilde būtu rakstīta zvaigznēs. - Man bija trīs vārdi... varbūt pat četri... Bet neviens no tiem man nenesa laimi. Es negribētu, lai tie atnes nelaimi arī jums. Ja gribat ar mani runāt, būs gana labi ar Neko, bet es jau neesmu liels runātājs. Sadikširama mums sekos, un viņa domās, ka mēs dodamies uz austrumiem.