- Mums vairāk nekā ēdama nav?
Sūmaela neko neatbildēja, sakniebtām lūpām atkal satina vērtīgo ēdmaņu lupatā un noslēpa azotē.
- Man pietrūkst Triga, - Ralfs sēri novilka.
No Sūmaelas būtu sanākusi laba maģistre. Bēgot no kuģa, viņa bija domājusi tik skaidru galvu, ka paķērusi dažas Sadikširamas pamestās vīna pudeles, un tagad viņi tās notīrīja no sniega un pārmaiņus nesa līdzi, noslēpuši zem drēbēm. Jārvi drīz iemācījās, ka jādzer pavisam maz, jo izģērbšanās, lai pačurātu, šādā salā bija varonības izpausme, ko pārējie sagaidītu ar urravām, un tomēr visi apzinājās, ka agri vai vēlu nāksies atsegt savu mantību svelošajam vējam.
Diena bija īsa, lai gan katra šķita kā mēnesi ilgas mocības, un, kad iestājās vakars, debesīs iemirdzējās zvaigznes - šie spožie dievu redzokļi, kas spīdēja kā dārgakmeņi un aizzibēja kā degošas astes. Sūmaela rādīja uz nepazīstamiem zvaigznājiem un katram zināja vārdu: Plikpaurainais Audējputns, Līkais Ceļš, Klauvējošais Svešinieks, Sapņu Zaglis... Meitene tumsā smaidīja, aizrautīgi par tiem stāstot, un viņas balss skanēja tik laimīgi, kādu Jārvi to vēl nebija dzirdējis. Arī viņš pasmaidīja.
- Cik soļu vēl palicis līdz Vensterzemei? - Jārvi pajautāja.
- Daži. - Sūmaela jau atkal pavērās uz apvārsni, laimes sajūta spēji izgaisa, un viņa ātrā gaitā metās ceļā.
Jārvi centās turēt līdzi meitenei. - Es vēl neesmu tev pateicis paldies.
- Tev vēl būs iespēja to izdarīt, ja mēs beigu beigās nepārvērtīsimies par diviem sasalušiem līķiem.
- Tā kā man šāda iespēja var arī nebūt... paldies. Tu varēji ari ļaut Trigam mani nogalināt.
- Ja es būtu kaut mirkli apdomājusies, tā arī darītu.
Jārvi nebija tiesību par to žēloties. Viņš nezināja, kā
pats būtu rīkojies, ja Trigs žņaugtu Sūmaelu, un negribējās ari to noskaidrot. — Tādā gadījumā es priecājos, ka tu tobrīd nedomāji.
Iestājās ilga pauze, tikai sniegs gurkstēja zem abu gājēju zābaku zolēm. Tad Jārvi pamanīja, ka Sūmaela pavērās pār plecu uz viņu, tad atkal aizgriezās un sacīja:
- Es arī priecājos.
Otrajā dienā viņi plēsa jokus, lai uzturētu garu.
- Tu atkal skopojies ar saviem krājumiem, Ankran! Liec atpakaļ to cepto cūku! - Un visi smējās.
- Visiem jāskrien līdz pat Vulsgārdai! Kurš pienāks pēdējais, tiks pārdots, lai pārējie varētu nopirkt alu! - Jau atkal smiekli.
- Ceru, ka Šadikširama atnesis ari vīnu, kad būs mūs panākusi. - Šoreiz neviens nesmējās, tikai pasmaidīja.
Kad bēgļi trešās dienas rītā izlīda no sasodītās telts, ja tik drūmi lietainu atblāzmu vispār varēja nosaukt par rītu, visi bija dusmīgi.
- Man pie kājas, kas notiks ar to veco sakārni, kas man velkas pa priekšu, — iebrēcās Nekas, jau trešoreiz paklupis pret Ralfa papēdi.
- Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā, ka man uz papēžiem min tas nenormālais ar zobenu, - Ralfs izmeta pār plecu.
- Tu vari ar to dabūt pa muguru, pavisam droši.
- Cik jums abiem gadu, ka jūs uzvedaties kā bērni? — Jārvi izlauzās uz priekšu un ieņēma vietu starp abiem.
- Vai nu palīdzēsim cits citam, vai arī ziema visus paņems sev.
Pavisam vārgi viņš saklausīja priekšgalā ejošās Sūma-elas piezīmi: — Pavisam reāli, ka tā tik un tā mūs visus paņems.
Jārvi domāja līdzīgi.
Ceturtajā dienā stindzinoša migla nosedza balto līdzenumu kā līķauts, un nu vairs nerunāja neviens. Bija dzirdams vien vaids, ja kāds paklupa, vai arī elsas, kad citi palīdzēja kritušajam piecelties un virzīties tālāk nekurienē. Seši klusējoši stāvi dižajā tukšumā, ledainajā nekurzemē katrs cīnījās pats ar savu saltas nelaimes nastu, velkot līdzi žņaudzošo kaklariņķi un vēl smagāko ķēdi. Katram bija pašam savas sāpes, izsalkums un bailes.
Iesākumā Jārvi domāja par vīriem, kas noslīka līdz ar kuģi. Cik daudzi gāja bojā? Dēļi lūza, un jūra ieplūda kuģī, tikai lai viņš izglābtos? Ķēdēs iekaltie vergi tvēra pēc pēdējā elpas vilciena, pirms Jūras māte tos ievilka aizvien dzilākās dzīlēs.
>
Viņa paša māte gan mēdza atkārtot, ka nedrīkst pārdzīvot par to, kas izdarīts. Jāpārdzīvo tikai par to, kas vēl jādara.
Neko vairs nebija iespējams mainīt, un pamazām izbālēja kā vainas sajūta par pagātni, tā bažas par nākotni, atstājot vien neatlaidīgas atmiņas par ēdienu. Par četriem dučiem sivēnu, ko sacepa, gaidot Augstā karaļa ierašanos, - tik daudz vienam sīka auguma sirmam vīrelim un viņa maģistrei ar skarbo skatienu. Jārvi atcerējās dzīres, kad viņa brālis bija nokārtojis kareivja pārbaudījumu, kuru Jārvi tikai drusku pamēģināja, labi apzinoties, ka nekad nespēs tādu izturēt. Atmiņā nāca pludmale pirms nelaimīgā sirojuma, kur vīri gatavoja, iespējams, pēdējo maltīti, kur gaļa grozījās uz iesmiem virs simtiem ugunskuru liesmām, kas kā glāsti laizīja sanākušo sejas, kurās vīdēja izsalkuši smaidi, kur pilēja tauki un brūnēja cepešu ādiņa...
>
- Brīvība! — ieaurojās Ralfs un plati iepleta rokas, redzot plašo un balto bezgalību. - Brīvība nosalt, kur vien vēlies. Brīvība mirt badā, kad vien vēlies. Brīvība iet, līdz krīti.
Dzidrajā, asajā gaisā viņa balss ātri izdzisa.
- Visu pateici? - Nekas jautāja.
Ralfs ļāva rokām nokrist gar sāniem. — Jā. - Un viņi devās tālāk uz priekšu.
Ne jau domas par māti palīdzēja Jārvi iet tālāk soli pa nestabilam solim, kustību pēc sāpīgas kustības, kritienu pēc svilinoša kritiena, sekojot priekšā ejošo pēdām. Ne jau doma par mirušo tēvu, kuram tika atņemts tronis, un pat ne par paša soliņu blakus Mātes Gundringas kamīnam. Jārvi spēcināja doma par Odemu un tā smaidu, liekot roku uz krustdēla pleca. Par to, kurš solījās vienmēr sniegt atbalstu. Par Odemu, kurš laipni kā pavasara lietutiņš bija pavaicājis, vai kroplim būtu jākļūst par Get-landes kēninu.
> »
- Manuprāt, nē, - Jārvi nošņācās, un dvaša straumē izbrāzās caur saplaisājušajām lūpām. - Manuprāt, nē... Manuprāt, nē.
Un soli pa mokošam solim Getlande tuvojās.
Piektā diena pienāca skaidra un salti dzidra, debesis pletās žilbinoši zilas, un Jārvi šķita, ka saskatāms viss ceļš līdz pat jūrai - melnai svītriņai tālu pie apvāršņa šajā melnbaltajā zemē.
- Esam labi gājuši, - viņš atzinīgi sacīja. - Tas jāatzīst.
Sūmaela vērās uz rietumiem, piesegusi acis no spožuma, un negrasījās neko atzīt. - Mums bija paveicies ar laiku.
- Es gan nejūtos kā veiksminieks, — iebilda Ralfs, sildoties pats savos apkampienos. - Vai tu jūties kā veiksminieks, Džod?
- Es jūtos kā nosalis, - Džods attrauca un saberzēja apsārtušās ausis.
Sūmaela grozīja galvu, vērdamās debesīs, kas bija neparasti dzidras, izņemot tumšo švīku tālu prom ziemeļos. -Jau šonakt vai rīt jūs droši vien uzzināsiet, kāds ir slikts laiks. Nāk vētra.
Ralfs saspicēja ausis. - Tu droši zini?
- Es taču tev nemācu krākt, ja? Tad nemāci man noteikt laikapstākļus.
Ralfs pavērās uz Jārvi un paraustīja plecus. Nebija vēl satumsis, kad apstiprinājās, ka Sūmaela zina, ko saka. Tumšais plankums pamalē auga augumā un kļuva aizvien drūmāks, līdz pārvērtās ļaunu vēstošos mākoņos.
- Dievi dusmojas, - Nekas nomurmināja un pavērās debesīs.
- Un kad viņi nedusmojas? - atcirta Jārvi.
Sāka snigt milzu pārslām, tās pārvērtās putenī un sniega mutulī. Vējš pūta kaucošām brāzmām, vienlaikus bliežot no visām pusēm un dzenājot bēgļus te pa kreisi, te pa labi. Jārvi pakrita un piecēlies pārējos vairs neredzēja. Panikā viņš klupa vēlreiz un uzvēlās Džoda mugurai.