- Mums jātiek laukā no vētras! - viņš kliedza, bet vējā pats gandrīz nedzirdēja savu balsi.
- Man nav, ko iebilst, - Džods brēca pretī.
- Mums nepieciešams dziļš sniegs!
- Sniega gan te netrūkst! - auroja Ankrans.
Viņi ietenterēja šauras upītes gravā, kas Jārvi šķita visdrošākais aizsegs, jo sniegs turpināja krist tik lieliem blāķiem, ka pārējie itin labi līdzinājās rēgiem. Viņš rakās sniegā kā zaķis un meta to prom starp kājām, pēc tam izmisīgi ienira kupenā visā garumā, lai jau pēc brīža izveidotu tuneli. Audekla rokauti samirka locītavu vietās un svilināja ādu, muskuļi smeldza no piepūles, bet Jārvi turpināja cīnīties. Viņš raka tā, kā rok, glābjot dzīvību.
Viņam izdevās.
>
Sūmaela kā tārps līda pakaļ Jārvi, rūkdama caur sakostajiem zobiem un izmantodama cirvi lāpstas vietā. Vispirms viņi izraka šauru aliņu, tad jau lielāku, līdz izveidojās neliela telpa. Aiz viņiem pa eju dziļāk spirinājās Ankrans, izbāzis mēles galu pa izsisto priekšzobu spraugu, un lieko sniegu saujām grūda aiz sevis. Tālāk aukstajā krēslā sekoja Ralfs, bet Džods aiz viņa ar platajiem pleciem padarīja alu vēl apjomīgāku. Visbeidzot galvu pabāza arī Nekas.
- Glīti, — viņš novērtēja.
- Ieejai jāpaliek tīrai, - Jārvi murmināja, - vai arī naktī tiksim aprakti. - Viņš saritinājās un atspiedās pret sapresēto sniegu, attina izmirkušos roku autus un uzpūta kopā saliktajām delnām. Viņam jau tā trūka diezgan daudz pirkstu, un nevarēja atļauties zaudēt vēl kādu.
- Kur tu to iemācījies? - Sūmaela vaicāja un apsēdās blakus Jārvi.
- Man tēvs iemācīja.
- Manuprāt, viņš ir glābis mums dzīvību.
- Noteikti pasaki viņam paldies, kad satiksi, - Ankrans iekārtojās ērtāk. Viņi cieši saspiedās kopā. Tā viņi turpināja gaidīt jau dienām ilgi. Te, nekurienē, nebija vietas lepnumam, nepatikai vai ienaidam.
Jārvi pievēra acis un atkal iedomājās par tēvu, kurš bāls un auksts gulēja uz akmens grīdas. - Mans tēvs ir miris.
- Jūtu līdzi, — atskanēja Džoda zemā balss.
— Labi, ka vismaz viens no mums jūt līdzi.
Jārvi ļāva rokai noslīgt lejā un jau nākamajā mirklī saprata, ka tā uzkritusi Sūmaelas plaukstai, jo meitenes augšup pavērstie pirksti piekļāvās viņa saujai. Tajā vietā, kur pieskārās viņas āda, bija labi un silti. Jārvi neatrāva roku. Arī Sūmaela ne.
Lēnītēm Jārvi savija savus pirkstus ar meitenes pirkstiem.
Iestājās ilgs klusums, vējš gaudoja ārpus viņu pajumtes sienām, un iekšā sāka trūkt gaisa. Zem šīs sapresētā sniega segas Jārvi pārņēma tikpat laba, silta un mājīga sajūta kā beidzamoreiz, sēžot pie Ankrana sakurtā ugunskura.
- Cik labi! - Viņš sajuta elpu uz sejas un maigo Sūmaelas plaukstu, kas saņēma viņa delnu. Jārvi spēji atvēra acis, bet tumsā nespēja saskatīt meitenes sejas izteiksmi.
Sūmaela pagrieza puiša delnu otrādi un kaut ko ielika. Sakaltusi un saskābusi, ne īsti mikla, ne sasalusi, bet tomēr maize; un dievi ir liecinieki, ka Jārvi bija laimīgs to saņemt.
Viņi sēdēja, saspiedušies kopā, katrs izvilka savu tiesu un sāka košļāt kā mierinājumu vai vismaz atvieglojumu. Cits pēc cita tie norija kumosu un sēdēja klusumā, tikai Jārvi palika, domājot, vai saņemsies drosmi un vēlreiz satvers Sūmaelas roku.
Un tad viņš teica: - Tagad esam apēduši visu.
Jau atkal klusums, bet šoreiz jau krietni netīkamāks.
Ieskanējās tumsas pieklusinātā Ralfa balss: - Cik tālu vēl līdz Vensterzemei?
Neviens neatbildēja.
VISLABĀKIE ĻAUDIS
)
- Gctlandiešiem ir vislabākie vīri, tie cīnās visi kā viens, - ieskanējās Nekā piesmakusī balss. - Un ikvienu sargā pārinieka vairogs.
- Getlandieši? Ha! - Ralfs nošņācās, un elpas mutulis izspruka no nāsīm, kamēr viņš cīnījās, lai tiktu augšā pa sniegoto uzkalni pakaļ Sūmaelai. - Stulbu aitu bars, kas blēdamas skrien tieši miesnieka rokās! Un kas notiek tad, ja blakusvīrs krīt? Troveniešiem gan iekšā uguns!
Tā viņi visu dienu strīdējās par to, kas stiprāks -zobens vai bulta. Vai Hemenholma atrodas uz dienvidiem no Grenmeras salas. Vai Jūras mātei labāk tīk krāsots vai ieeļļots koks un no kā jābūvē kuģi. Jārvi īsti nesaprata, pa kuru laiku tie ievelk elpu. Viņam tik tikko pietika gaisa, lai nenosmaktu.
- Trovenieši? — iebrēcās Nekas. — Ha! Un kas notiek tad, kad uguns izdziest? - Iesākumā strīdnieki plēsās par savu taisnību, pēc tam - par savu statusu un beigās - ar vēl ciešāku pārliecību - jau strīda pēc, kas bija pārvērties nicinošā rūkšanā. Neviens nepiekāpās ne par mata tiesu, kopš pameta grimstošo Dienvidvēju.
Bija pagājušas trīs dienas kopš pēdējā kumosa, un Jārvi izsalkums svilināja iekšas, iznīcinot beidzamo cerību. Torīt, iztinis rokas no audekla gabala, viņš tik tikko tās pazina: plaukstas bija vienlaikus sačokurojušās un uztūkušas. Āda pirkstu galos atgādināja vasku un bija gandrīz nejutīga. Iekrituši bija pat Džoda vaigi. Ankrans kliboja un neveiksmīgi centās to slēpt. Ralfs elsa tik smagi, ka
Jārvi saviebās sāpēs. Nekā sarauktās uzacis bija sasalušas ledū. Ar katru pieveikto jūdzi Sūmaelas rētu klātās lūpas dila aizvien plānākas, pelēkākas un sakļāvās arvien ciešāk.
Kamēr vien turpinājās nolādēto cīniņš, Jārvi spēja domāt tikai par to, kurš no viņiem pirmais nomirs.
- Getlandieši zina, kas ir disciplīna, - Nekas rūca,
- getlandiešiem...
- Tas, sasodīts, interesē tikai muļķus! — Jārvi spējā niknuma lēkmē nošņāca, nostādīja abus vecos vīrus vienu otram pretī un bakstīja ar pirksta stumbeni abiem teju vai sejā. - Cilvēki ir tikai cilvēki un ir labi vai slikti atkarībā no tā, kā tiem paveicas. Tagad nedzesējiet elpu, lai pietiek spēka iet! - Viņš sabāza rokas atpakaļ padusēs un piespieda sevi rāpties augšā pa uzkalni.
- Pavāra zellis un filozofs vienā personā, - Ralfs noņurdēja.
- Tā arī nespēju izlemt, no kura te mazāka jēga, -murmināja Nekas. - Laikam vajadzēja ļaut Trigam viņu piebeigt. Getlandieši ir gatavie...
Pienācis pie apsalušās kores, viņš apkusa. Tāpat kā visi. Priekšā uz visām pusēm pletās mežs un pie apvāršņa saplūda pelēkā krītoša sniega šķidrautā.
- Koki? — Sūmaela nočukstēja, kā neuzdrošinoties noticēt savām acīm.
- Koki — tātad varbūt barība, - secināja Jārvi.
- Koki - tātad uguns, — piebilda Ankrans.
Nākamajā mirklī visi jau metās lejā no kalna, klaigādami kā bērni, kas tikuši brīvībā no mājas darbiem. Jārvi paklupa un krita, uzraujot sev virsū sniega dušu, bet tūlīt pat pielēca kājās. Viņi aizrautīgi klīda starp nīkulīgajiem kociņiem, bet drīz vien virs galvas slējās tik varenas egles, ka Jārvi neizdotos apņemt to stumbrus. Vareni pīlāri gluži kā svētvietā, kur viņi bija vien nelūgti iebrucēji.
Skrējiens pierima, līdz pārtapa piesardzīgos soļos. Augļi nekrita no retajiem zariem, stirnas pašas nemetās uz Nekā zobena. Visi atrastie kritušie koki bija piemirkuši vai satrūdējuši. Zem sniega slēpās viltīgu sakņu mudžeklis un neskaitāmus gadus krājušās skujas.
Smiekli apsīka, mežā valdīja pilnīgs klusums, pat putna čivināšana nepārtrauca smago klusumu.
- Augstie dievi, - čukstēja Ankrans, - tas nav pat par grasi labāk nekā tur, klajumā.