Jārvi uzrāpās kādā kokā un drebošiem pirkstiem plēsa nost apsalušas sēnes.
- Vai tu kaut ko atradi? - Džods vaicāja pavisam vārā cerībā.
- Nē. — Jārvi aizmeta sēnes. - Šīs nav ēdamas. - Un izmisums līdz ar sniegpārslām uzgūlās puiša pleciem vēl smagāk nekā iepriekš.
- Mums jāiekur ugunskurs, - viņš sacīja, cenšoties uzturēt dzīvu cerību. Uguns viņus sasildītu, uzmundrinātu un vienotu, tā ļaujot kaut vēl mazliet virzīties uz priekšu. Par to, kurp tā varētu viņus aizvest, Jārvi neuzdrošinājās domāt. Soli pa solim, kā mēdza atkārtot Džods.
- Lai iekurtu uguni, vajadzīga sausa malka, - sacīja Ankrans. - Varbūt pavāra zellim ir zināms, kur to ņemt?
- Torlbijā es zinātu, kur to var nopirkt, — Jārvi atcirta. Patiesībā viņš to, iespējams, arī nezinātu. Šim darbam viņam bija vergi.
- Jo augstāka vieta, jo sausāka. — Sūmaela metās skriet, un Jārvi joza viņai pakaļ lejā no kalna gravā, kur koki vairs neauga un krājās vien balts sniegs. - Varbūt tur augšā...
Meitene metās iekšā meža stigā, un Jārvi sekoja viņas veiklajām kājām. Viņš bija neizsakāmi pārguris un tik tikko juta pēdas. Šeit zeme šķita savāda - līdzena un cieta, to klāja plāna sniega kārtiņa, un šur tur vīdēja tumši plankumi. Nākamo Sūmaelas soli jau pavadīja savāds krakškis.
>
Viņa sastinga un pavērās zem kājām.
- Stāviet! - Nekas iznira abiem aiz muguras, satvēris koku vienā, bet zobenu - otrā rokā. - Tā ir upe!
Jārvi paskatījās lejup, un visas spalviņas šausmās sacēlās gaisā. Ledus čīkstēja, krakšķēja un sakustējās zem kājām. Tad tas gari novaidēja, un Sūmaela pagriezās pret Jārvi plati ieplestām acīm. Abus šķīra vien solis vai divi.
Jārvi drudžaini norija kamolu, tik tikko uzdrošinoties elpot, un pastiepa meitenei roku.
- Tikai viegliem soļiem, - viņš čukstēja.
Sūmaela spēra soli un, vēl vaidu izdvesusi, nozuda zem ledus.
Pirmajā mirklī Jārvi stāvēja kā sastindzis.
Tad nodrebēja, grasoties mesties uz priekšu.
Viņš noturējās, metās zemē uz visām četrām un rāpās turp, kur meitene bija nozudusi. Melnajā ūdenī peldēja vien ledus šķembas, bet nebija redzamas ne mazākās zīmes par Sūmaelu. Pār plecu Jārvi pamanīja, ka Džods skrien lejā no kalna, sacēlis aiz sevis sniega mākoni.
- Stāvi! - iebrēcās Jarvi. - Tu esi pārāk smags!
Šķita, ka zem ūdens kaut kas sakustas, un viņš šļūca
> 7 ’ > > ar seju pret ledu tuvāk āliņģim, slaucīdams prom sniegu, bet tur lejā neko neredzēja, tikai tumsu un vientuļus gaisa burbulīšus.
Uz upes ledus izskrēja Ankrans, plaši izpletis rokas, bet apstājās kā iemiets, tiklīdz ledus ievaidējās. Nekas kārpījās sniegā lejup pa straumi tuvāk kaila ledus laukumam, kur pret debesīm slējās atsegti akmeņi.
Iestājās baiss klusums.
- Kur viņa palika? - Jārvi kliedza. Ralfs krastā vērās uz jauno puisi, bezpalīdzīgi kustinot lūpas.
Cik ilgi cilvēks spēj aizturēt elpu? Skaidrs, ka tik ilgi
ne.
Jārvi redzēja Neko nolecam no krasta pāris soļu uz priekšu un virs galvas paceļam augšup vērstu zobenu.
- Vai tu esi jucis? - Jārvi šausmās nobrēca, iekams aptvēra notiekošo.
Skaidrs, ka jucis.
Zobens lidoja lejup, gaisā pacēlās strūklaka, un Nekas krita uz ledus un grūda otru roku ūdenī.
- Es viņu turu! - Viņš izvilka Sūmaelu no upes ļenganu kā lupatu lelle un kūpošu no ledainā ūdens; viņš to vilka uz krastu, kur jau gaidīja Džods un Ralfs.
- Viņa elpo? - Jārvi kliedza un rāpoja uz krastu, baidoties ielūzt pats.
- Kā to lai zina? - Džods sauca un nometās blakus meitenei.
- Pieliec vaigu viņas mutei!
- Šķiet, ka ne.
> 7
- Pacel gaisā viņas kājas! - Jārvi izrāpās no aizsalušās upes un ar varu vilka svina smagās kājas gar sniega klāto krastu.
- Ko?
- Gāz vinu uz mutes!
>
Džods truli pacēla Sūmaelu gaisā aiz potītēm, viņas galva vilkās pa sniegu, un Jārvi uzrāpās augstāk, iebāza divus pirkstus meitenei mutē un bīdīja tos augšā lejā pa rīkli.
- Nu taču! - viņš rēca, spļaudījās un cīnījās. - Elpo! -Jārvi reiz bija redzējis, kā Māte Gundringa elpina kādu puisēnu, kurš bija ievēlies dzirnavu dīķī.
Tas zēns toreiz nomira.
Sūmaela nekustējās. Viņa bija sasalusi ragā, auksta kā nāve, un Jārvi caur sakostajiem zobiem saraustīti skaitīja lūgšanas, pat īsti nezinādams, kam.
Viņš sajuta uz pleca Nekā roku. - Nāve mūs visus gaida.
Jārvi nopurināja roku un bāza pirkstus vēl dziļāk.
- Elpo!
Un Sūmaela atjēgusies noraustījās, gluži kā mazs bērns pamostas, ja tam iekniebj. Meitene atklepoja ūdeni, ierāva plaušās steidzīgu elpu un atklepoja vēl.
- Augstie dievi! - Apjukušais Ralfs soli atkāpās.
Jārvi bija gandrīz tikpat pārsteigts un, protams, laimīgāks kā vēl nekad, saņēmis saujā ledainu vēmekļu devu.
- Vai liksi mani zemē? - Sūmaela novaidēja un novērsās. Džods palaida meiteni vaļā, un tā, novēlusies sniegā, ķēra pie kaklariņķa, klepoja un spļāva, līdz sāka nevaldāmi drebēt.
Ralfs blenza, kā ieraudzījis brīnumu. - Tu esi burvis!
- Vai maģistrs, - nomurmināja Ankrans.
Jārvi nebija ne mazākās vēlēšanās klausīties tādās runās. - Mums viņa jāsasilda.
Visi metās iekurt ugunskuru un plēsa no kokiem ķērpjus iekuram, liekot lietā Ankrana sīko krama gabalu, bet viss bija izmircis un vārgās dzirksteles neuzšķīla uguni. Viņi mēģināja to piešķilt cits pēc cita, bet Sūmaela tikai skatījās kā vienmēr mirdzošām acīm un drebēja aizvien nevaldāmāk, līdz bija jau dzirdams, kā drēbes sitas pret meitenes miesu.
Džodam, kas savulaik katru rītu maizes ceptuvē bija kurinājis krāsni, nekas nesanāca; arī Ralfam, kurš bija pielaidis uguni pat vēja izpūstos un pielijušos liedagos visas Sašķeltās jūras krastos, neizdevās. Pat Jārvi velti cīnījās, berzējot kramu nekam nederīgās rokas saujā, līdz pirksti sāka asiņot. Bet Ankrans visu laiku veltīja lūgsnas Uguns tēvam.
Tomēr dievi todien vairs nebija gatavi jauniem brīnumiem.
- Varbūt varam izrakt aizsegu? - Džods sašūpojās uz papēžiem. - Tā, kā darījām vētras laikā.
- Par maz sniega, - Jārvi atcirta.
- Tad varbūt no zariem?
- Par daudz sniega.
- Jāiet uz priekšu, - Sūmaela pēkšņi rausās kājās, un Ralfa milzīgais kažoks novēlās sniegā aiz viņas. - Ļoti karsti, - viņa teica un noritināja audekla sloksni no delnām, atrāva vaļā kreklu un sāka raustīt ķēdi. - Man
7 > > šalle spiež. - Sūmaela spēra vēl pāris drebelīgu soļu un
novēlās zemē uz sejas. - Jāiet uz priekšu, - viņa murmināja sniegā.
Džods maigi pārvēla meiteni uz muguras, piecēla sēdus un apskāva ar vienu roku.
- Tēvs mūžam negaidīs, - Sūmaela čukstēja, vieglīti-ņai dvašai plūstot pār zili nosalušajām lūpām.
- Aukstums jau sāk kāpt viņai galvā. - Jārvi pielika plaukstu meitenes nosvīdušajai sejai un pamanīja, ka pašam trīc roka. Pat ja viņam izdevās to glābt no noslīkšanas, bez uguns vai malkas ziema tik un tā izvedīs Sūmaelu pa Beidzamajām durvīm, un viņš to neizturēs. Ko gan viņi iesāks bez stūrmanes?
Ko viņš iesāks bez Sūmaelas?
- Dari kaut ko! — šņāca Ralfs un cieši satvēra Jārvi roku.
Bet ko? Jārvi iekodās sasprēgājušajā lūpā un vērās uz mežu, it kā atbilde pati no sevis varētu parādīties starp kailajiem stumbriem.