- Ar paziņojumu viņi mazliet pasteidzās. Es nokritu no torņa, un Jūras māte mani ieskaloja tieši rokās Grom-gilgormam. Es izlikos par pavāra zelli, bet viņš man aplika kaldariņķi un pārdeva Vulsgārdas vergu tirgotājiem.
- Un tur mēs ar Trigu tevi nopirkām, - apcerēja An-krans, apviļādams šo stāstu no visām pusēm, meklējot patiesību, līdzīgi kā tirgotājs groza gredzenu, lai noteiktu, cik daudz zelta ir sakausējumā. - Jo tu man teici, ka proti airēt.
Jārvi tikai paraustīja plecus un noslēpa kroplo delnu atpakaļ aitas ģērba siltumā. — Kā redzi, tie nebija mani lielākie meli.
Džods piepūta vaigus. - Skaidrs, ka noslēpumi ir ikvienam, bet tas nu ir trakākais, kas dzirdēts.
- Un nesalīdzināmi bīstamāks, - piemiegusi acis, piebilda Sūmaela. - Kāpēc tu tagad atzinies?
Jārvi mirkli apdomāja. - Jūs esat pelnījuši zināt patiesību. Es esmu pelnījis to atklāt. Un patiesība ir pelnījusi nākt gaismā.
Jau atkal klusums. Džods vēl iesmērēja pēdās taukus. Ankrans un Sūmaela apmainījās aizturētiem smaidiem. Tad Ralfs iebāza mēli starp lūpām un skaļi nosprauslo-jās. - Vai tiešām kāds tic tādām muļķībām?
- Es ticu. — Nekas pieslējās stāvus un augstu pacēla smago zobenu, melnajām acīm gailējot. - Un es zvēru. -Viņš ietrieca asmeni ugunī, un dzirksteles aizlidoja uz visām pusēm tā, ka visi pārsteigti metās katrs uz savu pusi. - Zvēru pie saules un pie mēness. Lai zvērests karājas man kaklā kā ķēde un dzen uz priekšu! Es nelikšos mierā, iekams Getlandes pilntiesīgais ķēniņš jau atkal sēdēs Melnajā tronī!
Sekoja vēl ilgāks klusuma brīdis, un Jārvi bija pārsteigtāks par visiem.
- Vai jums kaut reizi ir bijusi sajūta, ka esat nonākuši sapnī? - nočukstēja Ralfs.
Džods kārtējo reizi nopūtās. - Bieži.
- Murgā, — piebilda Sūmaela.
Agri nākamajā rītā viņi uzkāpa kalna korē un ieraudzīja ko līdzīgu sapnim. Vai drīzāk murgam. Balto pakalnu vietā priekšā pletās tāli un melni kalni, ko ieskāva rēgains tvaika mākonis.
- Karstā zeme, — teica Ankrans.
- Vieta, kur uguns un ledus dievi karo cits ar citu, — čukstēja Nekas.
- Izskatās diezgan piemērota vieta kaujas laukam, — piebilda Jārvi.
Starp balti klāto tīreli un melnajām klintīm bija ielauzusies plaukstoši zaļa strēmele, kur augi zvārojās līdzi vējam, lidinājās daudzkrāsaini putni un ūdens vizuļoja vārgajā saulē.
- Pavasara iebrukums ziemā, — sacīja Sūmaela.
- Es tam neticu, — norūca Nekas.
- Kam tu tici? - Jārvi iedzēla.
Nekas pacēla zobenu un ne tik daudz pasmaidīja, cik
vienkārši atņirdza zobus. — Tikai tam.
)
Visi kātoja tālāk un nepieminēja vakardienas atklāsmi, it kā tie nezinātu, vai ticēt Jārvi un ko iesākt tad, ja viņam noticētu; tāpēc bija palikuši pie izlikšanās, ka nekas nav noticis, un izturējās pret puisi tāpat kā līdz šim.
Vispār jau Jārvi tas itin labi gāja pie sirds, jo viņš vienmēr bija juties vairāk kā pavāra zellis, nevis ķē-ninš.
>
Sniegs zem skrandās saplēstajiem zābakiem kļuva aizvien plānāks, tad sāka kust un iesūkties pēdās, vēl pēc brīža Jārvi jau mina dubļus, un beigu beigās pazuda arī tie. Zemi klāja sūna, pēc tam - gara zāle, un vēl tālāk zālājā bija izbārstītas savvaļas puķes, kuru nosaukumus nezināja pat Jārvi. Visbeidzot viņi iznāca oļiem klātā kailā krastā pie plaša ezera, kur no siltā ūdens cēlās garaiņi un virs tiem līks koks pleta oranžu lapu zarus.
- Dažus beidzamos gadus, it īpaši beidzamās dienas, esmu centies saprast, ko esmu izdarījis, lai izpelnītos šādu sodu, - sacīja Džods. - Tagad es mēģinu aptvert, kā esmu nopelnījis šādu dāvanu.
- Dzīvē nav tik svarīgi, ko kurš pelnījis, bet gan tas, vai paspēsi paķert to, kas trāpās pa rokai, - teica Ralfs.
- Kur palika tā makšķere?
Vecais karotājs sāka vilkt laukā no mākoņiem klātās ūdens virsas bālas zivis, tik tikko paspēdams uzāķēt ēsmu. Bija atsācis snigt, bet sniegs nepalika uz siltās zemes. Visapkārt mētājās sausi koka gabali, un ceļotāji sakūra ugunskuru, bet Ankrans uz līdzena akmens visiem sarīkoja zivju banketu.
Pēc tam Jārvi atgūlās, salika rokas uz pilnā vēdera, mērcēja apdauzītās kājas siltajā ūdenī un mēģināja atcerēties, kad pēdējoreiz juties tik laimīgs. Tas noteikti nebija tad, kad bija jāizcieš kārtējais kaunpilnais zaudējums mācību laukumā. Arī ne tad, kad bija jāslēpjas no tēva pēriena vai mātes stindzinošā skatiena; pat ne tad, kad bija jāsēž pie Mātes Gundringas pavarda. Jārvi pacēla galvu un pārlaida skatienu tik ļoti nesaderīgo likteņa biedru sejām. Kuram kļūtu sliktāk, ja viņš neatgrieztos pie bijušā? Neizpildīts zvērests nav gluži tas pats, kas lauzts zvērests, tas nu bija skaidrs...
- Varbūt mums vienkārši jāpaliek šeit? - viņš nočukstēja.
Sūmaelas lūpu kaktiņā pazibēja izsmējīgs smaids.
- Kurš tādā gadījumā vedīs Getlandes ļaudis uz labāku nākotni?
- Mani māc sajūta, ka viņi paši tiks galā. Es varētu būt šī ezera ķēniņš, un tu — mana maģistre.
- Māte Sūmaela?
- Tu vienmēr zini pareizo ceļu. Tu varētu atrast mazāko ļaunumu un lielāko labumu.
>
Meitene nosmēja. - Tie nevienā kartē nav iezīmēti. Man gribas čurāt. - Jārvi noskatījās, kā Sūmaela aiziet pa dziļo zāli.
- Man šķiet, ka tev viņa patīk, - nomurmināja An-krans.
Jārvi sarāvās un pavērās uz runātāju. - Bet... mums taču visiem viņa patīk.
- Protams! - Džods atplauka smaidā. — Nebūtu viņas, mēs apmaldītos. Burtiski.
- Bet tev, - Ralfs norūca, pievēra acis un satvēra plaukstas aiz galvas, - viņa patīk.
Jārvi sāji saviebās, bet saprata, ka nevar to noliegt.
— Man ir kropla delna, pārējais joprojām darbojas.
Ankrans izdvesa ko smieklam līdzīgu. - Man šķiet, ka arī tu viņai patīc.
- Es? Viņa pret mani ir vēl skarbāka nekā pret citiem!
- Tieši tā. — Pasmaidīja arī Ralfs un apmierināti atspieda plecus pret zemi. - Ek, atceros, kā tas ir - būt jaunam...
- Jārvi? - Nekas stalti un stingri stāvēja uz kāda akmens blakus lēzenajam kokam un neinteresējās, kurš kuram patīk, bet vērās uz to pusi, no kurienes viņi bija atnākuši. - Manas acis ir vecas, bet tavējās - jaunas. Vai tie būtu dūmi?
Jārvi pat nopriecājās par novērsto uzmanību un uzrāpās blakus Nekam, lai pavērtos uz dienvidu pusi. Tomēr prieks nebija ilgs. Kā parasti. — Nevar saprast, - viņš teica. - Varbūt. Gandrīz noteikti.
Uz bālās debess fona bija saskatāmi neskaidri mākonīši.
Sūmaela atgriezās, ar vienu plaukstu piesegusi acis un neizrādot ne mazāko prieku. Viņas žokļu muskuļi saspringa. - Tic ceļas no Šidvalas apmetnes.
- Varbūt viņi iekūruši sārtu, - bilda Ralfs, bet arī viņa sejā smaidu vairs nemanīja.
- Vai arī to izdarījusi Šadikširama, - sprieda Nekas.
Labs maģistrs vienmēr cer uz to labāko, bet ik brīdi
gatavojas ļaunākajam. — Mums jāuzkāpj augstāk, lai redzētu, vai kāds mums seko, — teica Jārvi.
Nekas savilka lūpas, lai nopūstu puteklīti no sava zobena spožā asmens. — Tu taču zini, ka tā ir viņa.
Un tā bija viņa.
Nostājies uz klints, kas slējās virs ezera, Jārvi ar vienu aci palūrēja Sūmaelas savādajā apaļajā tālskatī un ieraudzīja sniegā tumšus punktus. Tie kustējās, un cerība aizplūda kā vīns no caurdurta ādas maisa. Runājot par cerību, Jārvi jau ilgu laiku atgādināja kuģi ar sūci.