Ja ātrums varētu sniegt žēlastību, tad šis nudien bija žēlsirdīgs cīniņš.
Jau pirmais sitiens sašķaidīja Jārvi vairogu, izrāva zobenu no vārgā tvēriena tā, ka asmens trāpīja pa lūpām un gandrīz nogāza puisi no kājām. Vien vāra intuīcija palīdzēja Jārvi atvairīt nākamo sitienu, bet tas padarīja roku stīvu no pleca uz leju, un trešo cirtienu viņš pat neredzēja, tikai juta, ka apdullinoša sāpe izsit pamatu zem kājām un nogāž uz lāpstiņām. Elpa izplūda no plaušām kā gaiss no pārgrieztām plēšām.
Kādu brīdi Jārvi tā gulēja, blisinot acis. Par tēvoča Ūtila varoņdarbiem kaujas laukā joprojām klīda leģendas. Šķita, ka Jārvi pieminēs tikai tik ilgi, kamēr viņš būs dzīvs. Tiesa, pavisam citu iemeslu dēļ.
Keimdāls nosvieda savu koka zobenu smiltīs un pasniedza roku. - Mans ķēniņ! - Daudz neskaidrāk nekā iepriekš, tomēr Jārvi pamanīja izsmiekla bedrīti viņa lūpu kaktiņā.
— Tu esi kļuvis prasmīgāks, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem un izvilka sakropļoto roku no nekam nederīgajām vairoga saitēm tā, ka Keimdālam nekas cits neatlika kā uzraut zēnu kājās.
- Jūs arī, mans ķēniņ. — Jārvi redzēja Keimdāla riebumu, pieskaroties mezglā savītajam pirkstam, un uz atvadām ar to paskrubināja maģistra plaukstu. It kā sīka kustība, bet vārgajiem nākas samierināties ar sīku atriebi.
- Esmu kļuvis vārgāks, - Jārvi nomurmināja, kamēr Keimdāls atgriezās pie saviem vecajiem. - Ja tas vispār iespējams.
Jaunāko mācekļu rindās Jārvi pamanīja kādas meitenes seju. Gadus trīspadsmit veca, tumšu matu ērkuļa ieskautiem asiem vaigukauliem un skarbu skatienu. Jārvi bija gluži vai pateicīgs, ka Hūnans nebija izvēlējies skuķi, lai tā viņu sakautu. Tas varētu būt nākamais solis pazemojumu ķēdē.
Cīņu meistars aizgriezies nicinoši nogrozīja galvu, un Jārvi uzvirmoja trakas dusmas. Brālis, iespējams, bija pilnībā mantojis tēva spēku, bet viņam mantojumā ticis viss tēva naids.
- Vēl vienu cīniņu? - viņš uzsauca pāri laukumam.
Keimdāls izbrīnā sarauca pieri, tad, paraustījis platos
plecus, paņēma zobenu un vairogu. - Kā teiksiet.
- Es jau saku.
No vecāko vīru puses atskanēja murdoņa, un Hūnana sejā iegrima vēl dziļāka rieva. Vai tiešām jāturpina šis pazemojošais farss? Ja reiz apkaunots bija viņu ķēniņš, apkaunoti bija arī viņi, un šķita, ka ar Jārvi nesto pazemojumu tiem pietiks līdz mūža beigām.
Jārvi sajuta tēvoci maigi saņemam viņa roku. - Mans ķēniņ, - Odems nočukstēja klusi un mierinoši - viņš
vienmēr bija maigs un mierinošs kā vēja pūsma vasaras dienā. - Varbūt nevajadzētu pārpūlēties...
- Tev, protams, taisnība, - Jārvi atzina. Muļķis ir paša dusmu vergs, Māte Gundringa reiz sacīja. Gudrajam dusmas ir kā ierocis. - Hūrik, nāc manā vietā!
Iestājās klusums, un visu acis pievērsās ķēniņienes izvēlētajam vairognesim, kurš varens un kluss sēdēja uz grebumiem izrotātā krēsla, kas to izcēla Getlandes visgodājamāko kareivju vidū, un lielā rēta virs bārdas iezīmējās pavisam balta.
- Mans ķēniņ, — viņš norūca un iebāza roku zemē nokritušā vairoga sapiņķētajās saitēs. Jārvi pasniedza Hūrikam savu mācību zobenu. Varenajā, rētām klātajā dūrē tas šķita kā rotaļlieta. Noklaudzēja soļi, Hūriks nostājās iepretī Keimdālam un pēkšņi pa īstam līdzinājās sešpadsmit gadus jaunam puisim. Viņš ieliecās ceļos, iegrozīja pēdas dziļāk smiltīs, tad atņirdza zobus un zemā, pulsējošā balsī aizvien skaļāk izkliedza kaujas saucienu, līdz šķita, ka tas satricina visu laukumu. Tad Jārvi pamanīja Keimdāla šaubās un bailēs plaši ieplestās acis - tieši tādas viņš bija cerējis tās kādreiz ieraudzīt.
- Aiziet! - viņš teica.
Šis cīniņš bija galā vēl ātrāk nekā iepriekšējais, bet neviens neuzdrošinātos to saukt par žēlīgu.
Jāatzīst, ka Keimdāls drosmīgi metās uz priekšu, bet Hūriks ar savu zobenu uzņēma cirtienu, koka asmeni nočīkstēja, un tad jaunais puisis izklupa ātri kā šautra, par spīti varenajam augumam, un izsita Keimdālam zemi no kājapakšas. Keimdāls krītot iebļāvās, bet Hūrika vairoga mala jau ar dobju troksni trāpīja pa aci, un kareivis zaudēja samaņu. Hūriks pasmaidīja, spēra soli uz priekšu un uzlika kāju uz Keimdāla zobena, tad iemina to zemē. Keimdāls ievaidējās, puse sejas bija ierakta smiltīs, otra no pārsistās uzacs klājās asinīm.
Meitenes, iespējams, nepiekristu, bet Jārvi šķita, ka Keimdāls nekad nav izskatījies labāk.
Tad viņš uzmeta kareivjiem kvēlojošu skatienu. Tā viņa māte mēdza paskatīties uz tiem, kas nerīkojās viņai pa prātam. - Viens nulle manā labā, - viņš noteica, tad pārkāpa pār Keimdāla zemē nosviesto zobenu un pameta laukumu, izvēloties ceļu tā, ka maģistram Hūnanam nācās neveikli mesties malā.
- Tas nebija augstsirdīgi, mans ķēniņ, — piezīmēja tēvocis Odems, pievienojies Jārvi soli solī, - bet jautri gan.
- Man prieks, ka liku jums smieties, — Jārvi norūca.
- Daudz vairāk - tu darīji mani lepnu.
Jārvi palūkojās sānis un pamanīja, ka tēvocis mierīgi un nosvērti atskatās - viņš bija mierīgs un nosvērts kā nupat uzkritis sniegs.
- Par godpilnām uzvarām sacer smalkas odas, Jārvi, bet negodprātīgās nav sliktākas, lai arī dziesminieki par tām nebeidzami neatgādina. Tikmēr godpilni zaudējumi ir un paliek tikai zaudējumi.
- Kaujas laukā likumu nav, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā to, ko tēvs reiz, piedzēries un apnicis klaigāt uz suņiem, bija viņam sacījis.
- Tieši tā. - Odems uzlika stipro roku Jārvi plecam, un viņš iedomājās, cik daudz laimīgāk klātos, ja viņa tēvs būtu tēvocis. — Ķēniņam jāuzvar. Pārējais ir vien pīšļi.
STARP DIEVIEM UN CILVĒKIEM
- Saules māte un Mēness tēvs, apspīdiet ar zelta un sudraba gaismu šo savienību starp Jārvi, Leitlinas dēlu, un Isriunu, Odema meitu...
Sešu Augsto dievu staltās statujas no augšas nežēlīgi nolūkojās savām granātu acīm. Virs tiem griestu kupola nišās gailēja mazo dievu dzintara figūras. Visi novērtēja Jārvi un nešaubīgi atrada to par tikpat briesmīgi nederīgu kā viņi paši.
Jārvi savilka čokurā sažuvušo roku un centās to noslēpt vēl dziļāk piedurknē. Ikviens Dievzālē esošais gana labi zināja, kas slēpjas šīs rokas galā un kā tur nebija.
Un tomēr Jārvi centās to noslēpt.
- Jūras māte un Zemes tēvs, piešķir tiem savus augļus un savu bagātību, sūti tiem labvēlīgu laiku un labvēlīgu kaujas spēku...
Zāles centrā uz paaugstinājuma slējās Melnais tronis. Tā bija elfu senlieta no laikiem, kad Dievs vēl bija vienots. Troni kāds nezināms meistars bija darinājis no vesela metāla gabala tik neiespējami smalku un neticami stipru, ka neskaitāmi gadi nebija spējuši atstāt uz tā nevienu skrambu.
Ķēniņu sēdeklis — starp dieviem un cilvēkiem. Pārlieku augsts, lai tajā sēdētu tik nožēlojams radījums kā Jārvi. Viņš nejutās pat gana tiesīgs uz to nolūkoties.
- Kara māte un Miera tēvs, dod viņiem spēku stāties pretī it visam, ko Liktenis nesīs...
Viņš bija cerējis kļūt par maģistru. Gandrīz bez šaubīšanās atteikties no sievas un bērniem. Skūpsts novecojušajai veckundzei Veksenai uz vaiga pēc pārbaudījuma nokārtošanas bija tuvākais jebkādām romantiskām izpausmēm, uz ko Jārvi bija cerējis. Tagad viņam būs jādala sava dzīve, kāda nu tā būs, ar meiteni, kuru viņš tik tikko pazina.
Isriunas plauksta svīda blakus viņējai, un svētais audums ap viņu rokām vijās neveiklā murckulī. Viņi bija pieķērušies viens otram un sasieti kopā, viņus vienoja vecāku sapņi un Getlandes vajadzības, un tomēr šķita, ka abus šķir nepārvarams bezdibenis.