Arī Ankrans novaikstījās, un izsisto zobu starpā pavīdēja mēles galiņš. — Uz tā kuģa es visvairāk ienīdu nevis to, ko nodarīja man, bet gan to, ko es pats biju spiests darīt. Nē - to, ko es izvēlējos darīt. - Viņš mirkli apstājās, apturēja arī Jārvi un ieskatījās tam acīs. - Es agrāk sevi uzskatīju par labu cilvēku.
Jārvi uzlika plaukstu uz drauga pleca. — Es agrāk domāju, ka tu esi nelietis. Tagad manī rodas aizvien vairāk šaubu.
- Varēsiet apraudāt viens otra apslēpto cildenumu, kad būsim drošībā! - Sūmaela uzsauca un norādīja uz melnu svītru debesīs virs kāda laukakmena un vēl tālāk
>
pelēkajā dūmakā. - Pagaidām mums jānogriežas uz dienvidiem. Ja pirmie sasniegsim upi, būs jāatrod kāda iespēja to šķērsot. No akmeņiem un garaiņiem plostu neuzbūvēsi.
- Vai mēs tiksim līdz upei, negājuši bojā no slāpēm? - Ralfs vaicāja, izlaizījis beidzamās lāses un ieskatījies pudelē, cerot, ka kāda vēl varētu būt tur palikusi.
- Viņam slāpstot, - Nekas norūca. — Tev būtu jāuztraucas par banju šķēpu, kas drīz vien ietrieksies mugurā.
Bēgļi šļūca lejup pa neskaitāmām nobirumu klātām nogāzēm, lēkāja pa laukakmeņiem, kas sasniedza pat mājas lielumu, un rāpās pa melnām klintsradzēm, kas atgādināja sasalušu ūdenskritumu. Viņi šķērsoja ielejas, kur zeme bija tik karsta, ka rokas sāpīgi svila, tai pieskaroties, un sveloši tvaiki šņākdami cēlās gaisā no spraugām gluži kā no nelabā mutes, bet plančkās, ko nācās apiet, veidojās lipīga, daudzkrāsaina naftas kārtiņa. Viņi smagi kāpa aizvien augstāk, bet akmeņi kā apreibuši slīdēja zemē un atsitās pret sagrieztajiem pirkstu galiem. Ar nevarīgo roku Jārvi ķēra pēc atbalsta pie klinšu izvirzījumiem, lai beigu beigās no virsotnes atskatītos... un Sūmaelas tālskatī ieraudzītu, ka melnie punkti aizvien tuvojas un ir vēl lielāki nekā iepriekš.
- Viņi laikam nemaz nepagurst, - izmeta Džods un noslaucīja no sejas sviedrus. - Vai viņi nekad neapstāsies?
Nekas pasmaidīja. - Viņi apstāsies, kad būs beigti.
- Vai arī beigti būsim mēs, — piebilda Jārvi.
LEJUP PA UPI
Vispirms viņi upi izdzirdēja un tikai tad to ieraudzīja. Čuksti, kas skanēja caur kokiem, no jauna deva sabeigtajām Jārvi kājām mazliet spriganuma un modināja vārgu cerību viņa sāpju pārņemtajā sirdī. Tad čuksti pārvērtās rēcienā un pēc tam - kad bēgļi beidzot iznāca klajumā, smirdošu sviedru izmērcēti, putekļu un pelnu klāti, - sabangotā rēkoņā. Ralfs metās uz vēdera oļiem klātajā krastmalā un sāka lakt ūdeni kā suns. Pārējie darīja tāpat.
Kad dienām ilgās kāpelēšanas radītās slāpes bija cik necik remdētas, Jārvi apsēdās zemē un pavērās pāri upei uz kokiem otrā krastā tā, it kā tie būtu tādi paši kā virs galvas un tomēr pavisam citādi.
- Vensterzeme, - viņš nočukstēja. - Paldies dieviem!
- Teiksi tiem paldies, kad būsim otrā krastā, - Ralfs norūca jau tīru muti, vien bāli sirmā bārda darīja putekļu caurausto seju gaišāku. — Man kā kuģotājam šie ūdeņi nešķiet draudzīgi.
Tāpat kā Jārvi. Atvieglojums jau sāka pārvērsties šausmās, kad viņš novērtēja Rangheldas platumu, stāvo pretējo krastu, varbūt pāris bultu lidojuma atstatumā, un dziļo straumi, kurā bija saplūdis aiz muguras atstātās karstās zemes izkausētā sniega un ledus ūdens. Baltās putas uz melnās virsmas vijās ātrās straumītēs un straujos virpuļos, norādot uz neredzamiem zemūdens akmeņiem, nāvējošiem kā nodevēja dūriens.
- Vai tu varēsi uzbūvēt plostu, lai mēs to šķērsotu? -Jārvi nobubināja.
- Mans tēvs Galvenajā pilsētā bija galvenais kuģubū-vētājs, — Sūmaela sacīja, vērdamās mežā. — Tikai uzmetis acis, viņš prata noteikt, kura priede būs vislabākais ķīlis.
- Šaubos, vai mums pietiks laika izcirst priekšgalam kādu figūru. — Jārvi labsirdīgi smīkņāja.
- Varbūt mēs varētu likt priekšgalā tevi pašu, - ierosināja Ankrans.
- Mums vajadzēs sešus nelielus stumbrus pašam plostam un vienu lielāku - pārzāģētu uz pusēm - šķērskokiem. - Sūmaela steidzās pie tuvākās egles un noslidināja plaukstu pār mizu. - Šī labi derēs. Džod, tu pieturi, es cirtīšu.
- Es pieskatīšu, vai netuvojas mūsu vecā saimniece ar draugiem. - Ralfs nocēla loku no pleca un devās atpakaļ turp, no kurienes viņi bija nākuši. - Kā tev šķiet, cik tālu no mums viņi tagad ir?
- Pāris stundu attālumā, ja mums paveiksies, un parasti tā nenotiek. - Sūmaela izvilka cirvi. - Jārvi, sameklē virvi un atrodi vēl kokus, kas derētu airiem. Nekas, tiklīdz būsim nogāzuši kokus, tu dabū nost zarus.
Nekas smagi pasvārstīja zobenu. — Tas nav nekāds zāģis. Man tas būs vajadzīgs, kad Šadikširama būs klāt.
- Cerams, līdz tam brīdim būsim jau sen projām, — attrauca Jārvi. Puiša sāpošajā kuņģī skalinājās pārlieku daudz šķidruma, kamēr viņš mantu saiņos meklēja virvi.
Ankrans pastiepa roku. - Ja tu nelietosi zobenu, dod to man...
Ātrāk, nekā šķita iespējams, nenotraipītā asmens spice jau skāra Ankrana rugājiem klāto kaklu. - Tikai pamēģini paņemt, un es tev to iedošu ar asmeni pa priekšu, noliktavas pārzini, - norūca Nekas.
- Laiks min mums uz papēžiem, — Sūmaela nošņāca caur sakostiem zobiem, ar ātriem, īsiem cirtieniem šķiezdama uz visām pusēm skaidas no izvēlētā koka pamatnes. - Liec lietā zobenu vai pliku pakaļu, bet dabū nost tos sasodītos zarus! Dažus garos atstāj, lai būtu, pie kā pieturēties.
Drīz vien Jārvi labā roka bija asiņaina un netīra no garo koku vilkšanas, bet kreisā delna, uz kā viņš tos balstīja, - skabargām piesēta. Nekā zobenu klāja sveķi, Džoda matu ērkulis bija skaidām piebiris, Sūmaelas labā plauksta mirka asinīs no cirvja cilāšanas, tomēr meitene tikai turpināja to vicināt.
Viņi mirka sviedros un piekasījās viens otram caur sakostajiem, atņirgtajiem zobiem, nezinot, kurā brīdī banju suņi iecirtīs to miesās savus ilkņus, un neviens nešaubījās, ka tas notiks drīz.
Džods rūkdams pēdējiem spēkiem cēla baļķus stāvus, un vēnas uzblīda uz viņa masīvā kakla; Sūmaela izveicīgi kā skroderis vija starp baļķiem virvi, bet Nekas turēja brīvo galu. Jārvi stāvēja un vēroja, satrūkstoties pie katra trokšņa, un ne pirmo, ne pēdējo reizi nožēloja, ka viņa abas rokas nav veselas.
Ņemot vērā bēgļu rīcībā esošos darbarīkus un laiku, kura nebija nemaz, viņiem izdevās izgatavot teicamu plostu. Savukārt, ņemot vērā kūsājošo straumi, pa kuru nāksies plostot, tas bija briesmīgs - apcirsti un atska-bargaini koka stumbri, ko kopā saturēja negluds virves mudžeklis, un trīs airi: aļņa lāpstiņas liekšķere, Džoda vairogs un kāds slābans karotes formas zars, ko Jārvi izdevās atrast.
Salicis plaukstas uz zobena, Nekas skaļi pavēstīja to, ko Jārvi domāja: - Mani neuztrauc, kā kopā izskatās šis plosts un šī upe.
Dzīslas uz Sūmaclas kakla izspiedās, kad viņa sasēja beidzamo mezglu. - Tam ir tikai viens uzdevums: nenogrimt.
- Es nešaubos, ka tas turēsies uz ūdens, bet vai mēs noturēsimies uz tā?
- Tas būs atkarīgs no tā, cik stipri jūs turēsieties.
- Un ko tu teiksi tad, kad tas sadalīsies un tālāk peldēs uz jūru pa gabaliem?
- Es domāju, ka tobrīd jau sen būšu apklususi uz mūžiem, tomēr apmierināta par to, ka tad, kad slīkšu, Šadikširama būs tevi jau noslaktējusi te uz šī pamestā krasta. - Sūmaela palūkojās uz Neko, saraukusi uzaci.
- Vai arī tu nāksi kopā ar mums?