Nekas drūmi blenza uz pārējiem, tad atskatījās uz koku audzi, vienā rokā sašūpoja zobenu, tad nolādējās un ar visu svaru uzgūlās plostam starp Džodu un Jārvi. Plosts sāka lēnītēm slīdēt ūdenī, kamēr stūmēju kājas pa oļiem slīdēja atpakaļ. Jārvi panikā pakrita, kad no meža kāds pēkšņi izskrēja.
Tas bija Ankrans ar zvērojošu skatienu. - Viņi tuvojas!
- Kur ir Ralfs? - jautāja Jārvi.
- Man aiz muguras! Vai tas ir plosts?
- Nē, es jokoju, - šņāca Sūmaela. - Aiz tā koka es noslēpu kaujas galeru ar deviņdesmit airiem.
- Es tikai pajautāju.
- Izbeidz uzdot stulbus jautājumus un palīdzi mums iestumt to dranki!
> >
Ankrans uzvēlās plosta galam ar savu svaru, un, visiem vienlaikus grūžot, plosts ieslīdēja no krasta upē.
Sūmaela uzrāpās uz tā, trāpot ar kāju pa Jārvi žokli, kurš aiz sāpēm iekodās mēlē. Viņš joprojām stāvēja līdz viduklim ūdenī, kaut dzirdēja no meža cilvēku klaigas. Tad arī Nekas jau atradās uz plosta, sagrāba Jārvi vārgo roku un uzrāva puisi augšā, un kāds nenocirsts zars ieurbās viņam krūtīs. Ankrans pagrāba no liedaga mantas un sāka mest uz plosta.
- Augstie dievi! - Ralfs izbrāzās no meža, smagi pūzdams ik uz soļa. Jārvi redzēja ēnas, kas no biezokņa sekoja plecīgajam vīram, un sadzirdēja niknus kliedzienus nesaprotamā valodā. Tad ierējās suņi.
- Skrien, vecais muļķi! - viņš auroja. Ralfs metās uz priekšu pa oļiem un ievēlās ūdenī, bet Jārvi un Ankrans pa abiem uzvilka vīru uz plosta, kamēr Džods un Nekas sāka airēt kā prātu zaudējuši.
Vienīgais, ko viņi panāca, bija lēna griešanās upes vidū kā mutulī.
- Turieties taisni! - uzbļāva Sūmaela, jo plosts uzņēma ātrumu.
>
- Es jau cenšos! - vaidēja Džods, iroties ar vairogu un apšļācot visus klātesošos.
- Centies labāk! Varbūt tu pazīsti kādu jēdzīgu airētāju?
- Varbūt tev ir jēdzīgi airi?
- Aizver muti un airē! — Jārvi nošņāca, kad ūdens pārskalojās plosta virsmai un izmērcēja viņa ceļgalus. No meža izbrāzās suņi — tic šķita tik lieli kā aitas. Visi atņirgtiem zobiem un siekalu nošķiesti, tie riedami metās uz priekšu pa oļiem.
Tad parādījās cilvēki. Pametis īsu skatienu pār plecu, Jārvi nepaspēja tos saskaitīt. Nelīdzeni veidoli zibēja starp kokiem un jau krastmalā, nometušies uz ceļiem, izvilka lokus.
- Gulties! - Džods ieaurojās, pieplaka pie plosta un paslēpās aiz vairoga.
Jārvi dzirdēja stiegras nostiepjamies un redzēja melnās švīkas paceļamies gaisā. Viņš pietupās un kā apburts nespēja novērst skatienu no bultām. Šķita, ka paiet mūžība, līdz tās krita zemē, katra izdvešot maigu čukstu. Viena iedrāzās ūdenī dažu aira vēzienu attālumā. Tad atskanēja divi klusi klikšķi un pāris bultu ieurbās Džoda vairogā. Pēc tam trešā vibrēdama iecirtās plostā tieši blakus Jārvi kājai. Tikai plaukstas attālums uz vienu vai otru pusi, un tā būtu trāpījusi puiša ciskā. Viņš blenza uz to pavērtu muti.
Te arī bija atšķirība starp atrašanos vienā un otrā Beidzamo durvju pusē.
Jārvi juta, kā Nekā roka sagrābj viņu aiz apkakles un grūž uz plosta malu. — Airē!
No meža izskrēja vēl vairāk cilvēku. Šķita, ka to skaitam nav gala, iespējams, vēl vairāk.
- Paldies par bultām. - Ralfs paklanījās uz krasta pusi.
Viens no šāvējiem palaida vēl vienu šautru, bet plosts jau bija iekļuvis straujākos ūdeņos un lidojums to neaizsniedza. Kāda sieviete stāvēja un vēroja bēgļus, rokas sānos iespraudusi.
Viņa bija gara auguma, ar līku zobenu, un Jārvi pamanīja kristālu mirdzam nokarenajā jostā.
- Šadikširama, - nočukstēja Nekas. Viņam izrādījās taisnība. Kapteine bija dzinusies pakaļ bēgļiem visu garo ceļu. Un, lai gan Jārvi nedzirdēja, ka viņa izdvestu kaut skaņu, un no šāda attāluma nespēja saskatīt tās seju, viņš atskārta, ka Šadikširama neapstāsies.
Nekad.
TIKAI NELABAIS
Viņiem, iespējams, bija izdevies izvairīties no sadursmes ar Šadikširamu, bet pavisam drīz upe sāka izrādīt pat vēl lielāku pretsparu, nekā Nekas būtu spējis iztēloties.
Tā šļāca pār braucējiem aukstas ūdens šaltis, līdz kaulam izmērcēja viņu mantību un lika plostam lēkāt un raustīties kā neiejātam zirgam. Akmeņi sitās pret baļķiem, matos pinās nokareno koku zari, kas aizķērās aiz Ankrana kapuces un būtu vīru norāvuši no plosta, ja vien Jārvi neieķertos drauga plecā.
Krasti slējās augšup aizvien stāvāk, augstāk un tuvāk viens otram, līdz viņi jau traucās lejup pa klinšainu spraugu starp asiem akmens mūriem, ūdens šļācās caur spraugām starp baļķiem, un plosts mētājās pa straumi kā lapa par spīti Džoda centieniem izmantot bultām sašauto vairogu kā stūri. Upe izmērcēja virves un raustīja mezglus, kas kļuva aizvien slābanāki, plosts straumē deformējās un draudēja izjukt pavisam.
Jārvi neizdevās saklausīt Sūmaelas izkliegtās pavēles — tik skaļi dunēja upe, un viņš pārstāja izlikties, it kā varētu ietekmēt iznākumu, pievēra acis un turējās pie kailās dzīvības. No mežonīgās piepūles smeldza kā veselā, tā kroplā roka. Vienu brīdi puisis lādējās uz dieviem, kāpēc tie likuši viņam kāpt uz šī plosta, bet nākamajā jau lūdzās, lai tie saglabā viņam dzīvību. Plosts sagriezās, vēlās lejup, pazuda zem Jārvi ceļiem, un viņš aizžmiedza acis, gaidot galu.
Bet pēkšņi ūdeņi pierima.
Jārvi pavēra vienu aci. Visi bija salīduši nokritušā un grimstošā plosta viducī, pieķērušies pie zariem un pārmocīti drebinoties spiedās cits citam tuvāk, bet ūdens skalojās gar to ceļiem, plostam līgani griežoties upes vidū.
Sūmaela vērās Jārvi acīs un tvēra pēc gaisa, izmirkušie mati klāja meitenes seju.
- Nolādēts!
Jārvi spēja vien piekrītoši pamāt. Veselās rokas pirkstu atkabināšana no zara sagādāja milzu sāpes.
- Mēs esam dzīvi, - novaidējās Ralfs. - Vai mēs esam dzīvi?
- Būtu es zinājis, - murmināja Ankrans, - uz ko šī upe ir spējīga... es riskētu pārbaudīt likteni... un paliktu pie suņiem.
Saņēmies drosmi, Jārvi pavērās tālāk par nomocītajām sejām un ieraudzīja upi, kas bija kļuvusi daudz platāka un lēnāka. Priekšā tā pletās daudz varenāka, ūdens virsa bija pavisam gluda, gandrīz nekādas ņirboņas, un piekrastes spogulī atspīdēja lēzenajās nogāzēs augošie koki.
Vēl tālāk pa labi plaša un viesmīlīga pletās trūdošiem, izskalotiem kokiem klāta pludmale.
- Ķerieties pie airiem! - Sūmaela pavēlēja.
Cits pēc cita tie ieslīdēja ūdenī no irstošā plosta un turējās pie tā, cik tuvu krastam spēja, tad nocēla no baļķiem izmirkušās mantas, spēra vēl pāris soļu un bez vārdiem nokrita visā garumā uz oļiem blakus pārējiem komandas biedriem. Tiem nebija spēka pat nosvinēt izglābšanos, ja par tādu uzskata nekustīgu gulēšanu zemē un elpošanu.
- Nāve gaida mūs visus, — sacījas Nekas. - Bet vispirms tā paņem slinkos. - Nez kādas burvestības rezultātā viņš jau atkal atradās stāvus un vērās augšup pa straumi, vai neredzēs sekotājus. — Viņi mūs neliks mierā.
Ralfs piespieda sevi pacelties uz elkoņiem. - Ellē, kāpēc viņiem tas būtu jādara?
- Tāpēc, ka tā ir tikai upe. Tas, ka daži ļaudis šo krastu dēvē par Vensterzemi, banjiem nenozīmē neko. Skaidrs, ka Sadikširamai uz to noteikti nospļauties. Tagad pakaļdzīšanās viņus vienojusi tikpat stipri, kā mūs — bēgšana. Tie uzbūvēs paši savus plostus un sekos mums, un upe arī viņiem būs tikpat strauja, lai tie izceltos šajā pašā krastā. Un tad viņi būs klāt. - Nekas pasmaidīja. Šis smaids sāka tracināt Jārvi. - Un tie izkāps krastā pārguruši, izmirkuši un apdulluši - tieši tādi, kādi patlaban esam mēs, - un mēs tiem metīsimies virsū.