- Metīsimies virsū? - Jārvi pārvaicāja.
- Sešatā? - Ankrans precizēja.
- Pret viņu divdesmit vīriem? - nomurmināja Džods.
- Tostarp ar vienu vienroci puikas gados, sievieti un noliktavas pārzini? - novilka Ralfs.
- Tieši tā! — Smaids Nekā sejā pletās jo platāks. - Tu domā tāpat kā es!
Ralfs izslējās uz elkoņiem. - Neviens un nevienu mirkli nav domājis rāpat kā tu!
- Tev bail.
Vecā sirotāja krūtis noraustījās smieklos. - Ja tu esi blakus? Sasodīts, tev taisnība, es baidos.
- Tu man teici, ka troveniešiem ir uguns.
- Tu man teici, ka getlandiešiem ir disciplīna.
- Apžēlojies, tikai ne to! - Jārvi piecēlies nošņāca. Viņu pārņēma nevis spējas un neprātīgas dusmas, kādas bija raksturīgas viņa tēvam vai brālim. Tās bija Jārvi mātes dusmas - saprātīgas un pacietīgas, ledainas kā ziema, un tobrīd tās vairs neatstāja ne mazāko iespēju bailēm.
- Ja mums jācīnās, — jauneklis sacīja, — jāatrod piemērotāka vieta par šo.
- Un kur mēs atradīsim šo slavas lauku, mans kē-niņ? - Sūmaela vaicāja, uzmetusi lūpu.
Jārvi pavērās uz kokiem. Nudien - kur?
- Varbūt tur? - Ankrans norādīja uz klintsradzi, kas bija pārkārusies pāri upei. Aiz tās spoži spīdēja saule, un bija grūti pateikt, vai nojauta ir pareiza, bet, tuvojoties klintij, Jārvi šķita, ka uz tās varētu atrasties drupas.
- Kas te savulaik bijis? - Džods jautāja, ielavījies caur arku. Putni izspurdza no slēptuvēm un aizlidoja prom pa caurumoto mūri, izdzirdējuši viņa balsi.
- Tās ir elfu laiku drupas, - Jārvi atbildēja.
- Augstie dievi, - nomurmināja Ralfs un apzīmogoja pats sevi ar neskaitāmām zīmēm, kas pasargā no nelabā.
- Esi mierīgs! — Sūmaela nevērīgi spārdīja satrūdējušu lapu kaudzi. — Diez vai te kāds elfs vēl mitinās.
- Pēc tūkstošu tūkstošiem gadu... - Jārvi nobrauca plaukstu pār mūri. Tas bija celts nevis no kaltiem akmeņiem, bet gan vienlaidus sakrauts bez mazākās javas vai spraudziņas tā, it kā siena būtu izlieta, nevis uzbūvēta. No apdrupušās virsmas kā nepakļāvīgi pamuļķa mati uz visām pusēm līda laukā sarūsējuši metāla stieņi. - Vismaz kopš Dieva sašķelšanas laikiem ne.
Savulaik šeit bija atradusies plaša zāle, kuras abos sānos lepni slējās pīlāru rindas, bet pa labi un pa kreisi uz istabām veda arkveida ejas. Pīlāri gan jau sen bija sagāzušies, un sakaltušas mežvīna stīgas biezā slānī noklāja mūrus. Galējā siena bija izzudusi gandrīz pavisam un nogrimusi tālu lejā plūstošajā upē. Jumts bija iegruvis pirms daudziem gadsimtiem, un virs galvas vīdēja vien baltas debesis un efejām apaudzis pussagruvis tornis.
- Man te patīk, - paziņoja Nekas, klīzdams pa gruvešiem nobārstīto zemi, kur biezā segā trūdēja koku lapas un putnu izkārnījumi.
- Jūs visi gribējāt palikt lejā pludmalē, - norādīja Ralfs.
- Tā bija, bet šeit ir labāka pozīcija.
- Man patiktu vēl labāk, ja te būtu droši vārti.
- Vārti tikai attālina neizbēgamo. - Nekas salika netīrā īkšķa un rādītājpirksta galus gredzenā un caur to ar mirdzošu aci vērās tālē, kas pletās aiz tukšās arkas. - Šis izaicinājums nesīs viņiem postu. Viņi iekļūs piltuvē, kur lielajam vīru skaitam vairs nebūs priekšroka. Te mums ir iespēja uzvarēt!
- Tātad tavs iepriekšējais plāns nozīmētu drošu nāvi? - vaicāja Jārvi.
Nekas pasmīnēja. - Nāve ir dzīves vienīgā drošā lieta.
- Tu nu gan proti moralizēt! — nočukstēja Sūmaela.
- Mūsu ir četrreiz mazāk, un lielākā dala nav nekādi
7 y
cīnītāji! - Ankrana izvalbītajās acīs pazibēja izmisums.
- Es nevaru atļauties šeit mirt! Mana ģimene...
- Saņemies vairāk pārliecības, noliktavas pārzini! -Nekas apmeta vienu roku ap Ankrana, otru - ap Jārvi kaklu un ar negaidītu spēku pievilka abus sev klāt. - Ja ne pats sevis, tad mūsu visu dēļ. Tagad mēs esam tava ģimene!
Šie vārdi skanēja vēl nepārliecinošāk nekā jebkas, ko savulaik Šadikširama viņiem teica vēl uz Dienvidvēja klāja. Ankrans vērās uz Jārvi, un puisim nekas neatlika kā novērsties.
- Jebkurā gadījumā - tagad vairs nav citas izejas, un labi, ka tā. Cilvēki cīnās visspēcīgāk, kad nav izejas. -Nekas kā uz atvadām vēlreiz apskāva abus puišus, tad uzlēca uz nolūzuša pīlāra paliekām un pavērsa kailā zobena galu uz ieejas pusi. - Te stāvēšu es un ņemšu uz sevi viņu uzbrukuma galveno spēku. Vismaz to suņi nebūs izturējuši braucienu pa upi. Ralf, tu ar loku uzrāpsies tajā tornī.
Ralfs pavērās augšup uz pusizjukušo būvi, tad uz pārējiem klātesošajiem, un beigu beigās skaļa nopūta izlauzās no piepūstajiem iesirmajiem vaigiem. - Uzdrīkstēšos sacīt, ka māc skumjas, domājot par dzejnieka nāvi, bet es esmu karotājs, un šajā arodā jākrīt agrāk vai vēlāk.
Nekas iesmējās pavisam savādi un nedabiski. - Es uzdrīkstēšos teikt, ka mēs abi esam palikuši virs zemes
ilgāk, nekā esam pelnījuši! Kopā mēs drosmīgi pārvarējām sniegu un badu, tvaiku un slāpes, un kopā mēs paliksim. Šeit! Un tagad!
Bija grūti noticēt, ka šis vīrs, kurš tur stāvēja stalts un varens, pacēlis zobenu augstu gaisā, un, atglaudis nevaldāmos matus, mirdzošām acīm vērās tālē, varētu būt tas pats nožēlojamais ubags, kuram Jārvi bija kāpis pāri, nonākot uz Dienvidvēja klāja. Tobrīd Nekas tik tiešām atgādināja karaļa galveno karotāju, viņa vadoņa spēks nebija apšaubāms, un neprātīgā pārliecība mazliet vairoja arī Jārvi drosmi.
- Džod, ķeries pie sava vairoga! - Nekas turpināja.
- Sūmaela ar cirvi sargās kreiso flangu. Tur ir mūsu vājākā vieta. Neļaujiet nevienam tikt man garām. Turiet viņus tā, lai es un mans zobens tiem veras tieši acīs. Ankran, tu un Jārvi sargāsiet mūsu labo flangu. Liekšķere noderēs kā vāle: ar to var nogalināt ikvienu, ja tikai met pietiekami stipri. Dod nazi Jārvi, jo viņam ir tikai viena roka, kurā to turēt. Varbūt tikai viena roka, bet vinā rit karaliskas
7 >
asinis!
- Es uztraucos tieši par to, kā nepievilt šīs asinis, — Jārvi pavisam klusu nočukstēja.
- Tad mēs abi kopā, - Ankrans pasniedza viņam nazi. Tas bija pašdarināts rīks ar krustveida rokturi, ar ādas sloksni aptīts koka gabals ar zaļganu pieri, bet diezgan asu asmeni.
- Mēs abi kopā, — Jārvi apstiprināja, paņēma nazi un cieši satvēra. Pirmoreiz uzmetot acis noliktavas pārzinim vēl smirdīgajā Vulsgārdas vergu tirgotavā, viņš nekādi nebūtu noticējis, ka pienāks diena, kad viņš kļūs par
Ankrana pārinieku, bet, par spīti bailēm, puisis lepojās, ka tas jādara.
- Man šķiet, ka labvēlīga iznākuma gadījumā par šo ceļojumu taps kāda jauka dziesma. - Nekas pacēla gaisā brīvo roku un iepleta pirkstus uz arku, pa kuru Sadikši-rama un viņas banju kaujinieki nešaubīgi brāzīsies iekšā ar mērķi nogalināt. - Drosmīgu kompanjonu vienība, kas pavada pilntiesīgo Getlandes ķēniņu līdz nolaupītajam tronim! Pēdējā cīņa sendienu elfu drupās! Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.
- Velna nelabais, - nočukstēja Sūmaela, sasprindzinot un atslābinot žokļu muskuļus un svārstot plaukstā savu cirvi.
- Ja esi nonācis ellē, tikai nelabais var tev parādīt izeju, - nočukstēja Jārvi.
PĒDĒJĀ CĪŅA