Ralfa kliedziens sašķēla klusumu: - Viņi nāk! - Jārvi šķita, ka sirds pa muti izlēks.
- Cik daudz? - Nekas dedzīgi painteresējās.
Ralfs vilcinājās. - Varbūt divdesmit!
- Augstie dievi, - iekodies lūpā, čukstēja Ankrans. Līdz šim brīdim pastāvēja cerība, ka kāds varētu būt
devies atpakaļ vai noslīcis upē, bet tā izplēnēja tāpat kā ļoti daudzas Jārvi cerības.
- Jo lielāks to skaits, jo dižāka mūsu slava! - iesaucās Nekas. Jo melnāks posts, jo laimīgāks viņš kļuva. Tobrīd šķita, ka gana pateikts par kaunpilnu izdzīvošanu, bet izvēle tika izdarīta tieši tad, ja tāda vispār pastāvēja.
Vairs nekādas bēgšanas vai mānīšanās.
Dažās beidzamajās minūtēs Jārvi bija vērsies ar desmitiem lūgšanu pie ikviena dieva, augsta vai maza, kurš varētu kaut nedaudz palīdzēt. Bet tagad viņš pievēra acis un domās nosūtīja vēl vienu lūgsnu. Iespējams, viņam savu svētību bija devis Miera tēvs, tomēr šoreiz puisis vērsās tikai pie Kara mātes. Viņš lūdza pasargāt savus draugus, aira biedrus, savu ģimeni. Ikkatrs no viņiem bija savā veidā pierādījis, ka ir glābšanas vērts.
Vēl Jārvi lūdzās, lai ienaidniekiem šī būtu sarkanā diena, jo Kara mātei patīk, ja to uzrunā asins krāsā, tas nevienam nav noslēpums.
- Cīnies vai mirsti, - pie sevis noteica Ankrans un pasniedza roku. Jārvi deva pretī savējo, lai cik nespējīga tā būtu. Viņi ieskatījās viens otram acīs - Jārvi un vīrs, ko viņš bija ienīdis un kam bija licis ciest; vīrs, kurš viņa acu priekšā tika sists, bet pēc tam plecu pie pleca ar Jārvi cīnījies par izdzīvošanu tukšajā pamestībā un kuru viņš bija sācis saprast.
- Ja man neizdosies gūt slavu, bet... to otru, - Ankrans turpināja, - lūdzu, atrodi veidu, kā palīdzēt manai ģimenei!
Jārvi apstiprinoši pamāja. - Es zvēru. - Galu galā kāda starpība, vai viņam neizdosies turēt vēl vienu zvērestu... Nolādēt jau var tikai vienreiz. — Ja man būs jāpiedzīvo tas otrs... - Lūgums Ankranam nogalināt viņa tēvoci būtu pārmēru daudz prasīts. Jārvi notrīsēja. - Manis dēļ pieraudāsi upi?
Ankrans pasmaidīja. Nedrošais smaids tikai atklāja trūkstošo priekšzobu vietas, tomēr viņam izdevās dabūt pār lūpām to, kas tobrīd šķita kā apbrīnojama varonība: - Jūras māte celsies no manām asarām.
Klusums ieilga, un tikai Jārvi sirdspuksti to sadalīja sāpīgos nogriežņos.
- Ko tad, ja mēs abi kritīsim? - viņš nočukstēja.
Nekā asā balss apsteidza atbildi: — Ebdela Ārika
Šadikširama! Laipni lūgta uz mana sliekšņa!
- Tā sliekšņa labākie laiki sen pagājuši tāpat kā tavējie, - atskanēja Sadikširamas balss.
Jārvi piekļāvās spraugai sienā un palūrēja uz arku.
- Mēs visi esam kaut ko zaudējuši no tā, kas mums reiz bija, — sauca Nekas. — Savulaik tu biji admirāle, pēc tam kapteine. Un tagad...
- Tagad esmu nekas tāpat kā tu. - Jārvi viņu ieraudzīja arkas ēnā, mirdzošām acīm veroties šurp. Šadikširama centās aplēst, kas tur iekšā atrodas un tieši cik.
- Tukša krūka. Sagrauts kuģis ar jūras aizskalotām cerībām. — Jārvi zināja, ka Šadikširama viņu neredz, bet tik un tā aiz drūpošā elfu akmens sarāvās vēl mazāks.
- Jūtu līdzi! - Nekas sauca pretī. - Ir sāpīgi visu zaudēt. Kurš gan to zinātu labāk par mani?
- Un kā tev šķiet, cik vērta ir Nekā līdzi jušana nekam?
Nekas iesmējās. - Nekā.
- Kas tur vēl ir kopā ar tevi? Vai tā mazā, melīgā kuce, kas savulaik rāpās manu mastu galos? Un tas nekrietnais kāpurs, kam rācenis rokas vietā?
- Es par viņiem esmu augstākās domās nekā tu, tomēr ne. Viņi devās tālāk. Es esmu viens pats.
Šadikširama skaļi nozviedzās, to dzirdot, un brīdī, kad tā parādījās arkā, Jārvi pamanīja mirdzam izvilktu zobenu. - Nē, neesi vis. Bet drīz būsi viens pats. - Jārvi palūkojās augšup uz torni un pamanīja, ka Ralfa lokam pilnībā novilkta stīga. Tomēr Šadikširama bija pārāk viltīga, lai ļautu sev trāpīt. — Man ir pārlieku mīksta sirds! Tādēļ man vienmēr nācies ciest. Man vajadzēja tevi nogalināt jau sen.
- Pamēģini to izdarīt šodien! Jau divreiz mēs esam tikušies kaujas laukā, bet šoreiz man...
- Vari to stāstīt maniem suņiem. - Šadikširama griezīgi iesvilpās.
Arkā iebrāzās cilvēki vai drīzāk cilvēkveidīgi radījumi. Banji. Mežonīgas un noplukušas ēnas. Šur tur pavīdēja pa bālai sejai, uzspīdēja kāds dzintara gabals vai atņirgts zobs un atmirdzēja nopulēti ieroči, darināti no akmens, valzirga ilkņiem un vaļu žokļa kaula. Tie skaļi klaigāja un kauca, izdvešot neprātīgas skaņas gluži kā zvēri vai nelabais, it kā šī arka būtu ieeja ellē un viss, kas palicis ārpusē, tiktu izvemts atpakaļ uz zemes.
Pirmais radījums nokrita zemē gārgdams, jo Ralfa bulta bija caururbusi tā krūtis, bet pārējie metās iekšā drupās, un Jārvi paklupa pie mūra spraugas, kā saņēmis sitienu. Vēlme bēgt šķita nepārvarama, bet tieši tobrīd viņš sajuta uz pleca Ankrana plaukstu un izslēja augumu, drebot kā apšu lapa un velkot plaušās gaisu, lai nešņuk-stētu.
Bet nostājās.
Sākās klaigāšana. Tai sekoja dzelzs ldaudzoņa, niknuma un sāpju vaidi, kas šķita vēl baisāki, jo nebija iespējams saprast, kurš tos izdveš un kāpēc. Jārvi dzirdēja banju spiegšanu, bet Nekā balss dārdēja vēl baigāk. Kā guldzošs vaids, čukstu nopūta un saplosīts rēciens. Kā pēdējā elpas vilciena švīkas.
Vai varbūt tie bija smiekli?
- Vai iesim palīgā? - Jārvi čukstēja, lai gan bažījās, vai spētu izkustināt klintī teju ieaugušās pēdas.
- Viņš lika nogaidīt. - Ankrana pārvērstā seja baloja kā krīts. - Vai gaidīsim?
Jārvi atskatījās un pāri Ankrana plecam ieraudzīja kādu krītam no mūra.
Tas drīzāk bija vēl puika, ne vīrs, tikai mazliet vecāks par Jārvi. Viens no Dienvidvēja matrožiem. Jārvi bija manījis to smejamies uz takelāžas, bet tā arī nezināja puiša vārdu. Nu jau bija mazliet par vēlu, lai iepazītos.
- Skaties! - viņš nosīca, un Ankrans pagriezās tieši tajā mirklī, kad zemē vēlās vēl viens vīrs - kāds cits matrozis - augumā lielāks un bārdains ar vāli rokā -, kuram galvu sedza spoža tērauda ķivere. Jārvi manīja, ka nespēj atraut acis no šī ieroča masīvā svara, un prātoja, ko tas varētu nodarīt viņa galvaskausam, ja niknumā tiktu pacelts. Pretinieks pasmaidīja, it kā būtu lasījis Jārvi domas, tad metās virsū Ankranam, un abi nogāzās un ripoja zemē, saķērušies šņācošā ņudzeklī.
1 > > >
Jārvi apzinājās, ka viņam jāatdod parāds un jāmetas palīgā savam draugam un pāriniekam, bet tā vietā pagriezās un ieskatījās sejā citam pretiniekam, it kā tie būtu dejotāju pāris ražas svētku danču laikā, kuri cenšas sajust, kāds ir īstais pretinieks.
Tie meta lokus kā deju zālē, izstiepuši priekšā nažus, un lēkāja uz priekšu un atpakaļ, kā pārbaudot, vai nav pienācis īstais brīdis. Viņi tikai riņķoja un riņķoja, ignorējot bārdaiņa un Ankrana šņākšanu un cīniņu; viņu abu kauja uz dzīvību un nāvi it kā tika uz mirkli atlikta, jo acīmredzot bija sveloša nepieciešamība izdzīvot vēl dažus nākamos mirkļus. Dubļu kārta un atņirgtie zobi slēpa izbiedētu zēnu. Gandrīz tikpat pārbijušos kā Jārvi. Viņi meta aizvien jaunus lokus, šaudīdami skatienu no mirdzošā naža uz...
Tad pretinieks izklupa uz priekšu un dūra, bet Jārvi paspēja nedroši atkāpties, ar papēdi atsitās pret sakni un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Puisis uzbruka vēlreiz, bet Jārvi izvairījās, nazis šķēla tukšu gaisu, un uzbrucējs nozvāro-jās uz mūra pusi.