- Tikai ne tā. Tikai ne šeit. - Sievietes asinīm klātās lūpas noraustījās, viņa pavērās augšup uz Jārvi. - Tikai ne no tavas rokas.
- Šeit, - viņš atcirta. - No manas rokas. Ko tu reiz teici? Ka vajadzīgas divas rokas, lai kādu pieveiktu. Bet tikai viena, lai ietriektu dunci mugurā.
Un tad Jārvi atskārta, ka viņš bija neskaitāmas reizes zaudējis mācību laukumā nevis tāpēc, ka viņam trūktu prasmes, fiziska spēka vai pat otras rokas. Viņam trūka gribasspēka. Un nu viņš bija to atradis kaut kur pa ceļam no Dienvidvēja caur neaptveramajiem sniegotajiem klajumiem līdz šīm senajām drupām.
- Es taču komandēju imperatores kuģus, - Šadikširama gārdza, un asinis pilnībā klāja jau visus labos sānus. - Es biju Mikedas grāfa... izredzētā mīļotā. Pasaule atradās man pie kājām.
— Tas bija sen.
— Tev taisnība. Tu esi gudrs puika. Man ir pārlieku mīksta sirds. — Sadikširamas galva atkrita, un acis vērās debesīs. — Tā ir... mana vienīgā...
Elfu pils drupas bija kritušo nosētas.
Pa gabalu banji šķita kā nelabie. Tuvcīņā atklājās viņu vājums. Augumā sīki un kaulaini kā bērni, lupatu vīkšķos satinušies un vaļa ilkņu gabaliem rotājušies, tie izrādījās nepasargāti Nekā žēlastību nepazīstošā zobena priekšā.
Vienīgais, kurš vēl vilka elpu, sniedzās pēc Jārvi, ar otru roku satvēris starp ribām iestrēgušo bultu. Viņa acīs nemanīja ienaida, tikai šaubas, bailes un sāpes. Tieši tāpat kā Ankrana sejā, kad Sadikširama viņu nogalināja.
Nu tie bija tikai cilvēki, kurus Nāve izveda pa Beidzamajām durvīm, tāpat kā vedīs visus citus.
Jārvi mēģināja kaut ko pateikt, kad Nekas pienāca klāt. Purinot galvu, viņš centās bilst vienu vienīgu vārdu.
Nekas pielika pirkstus pie puiša lūpām. - Klusē... -Un iedūra banjam tieši sirdī.
— Uzvara! — ierēcās Ralfs un nolēca zemē no akmens.
- Nekad mūžā neesmu redzējis tik prasmīgu darbošanos ar zobenu!
— Un es - tik varenu darbošanos ar loku un bultām! -atbildēja Nekas un spēcīgi apskāva Ralfu. Tagad viņi bija vistuvākie draugi, kurus vienojis slaktiņš.
Sūmaela stāvēja zem arkas, saķērusi plecu, un asinis tecēja zemē līdz pat pirkstu galiem. - Kur Ankrans? — viņa jautāja.
Jārvi nogrozīja galvu. Viņš neuzdrošinājās bilst kaut vārdu, ja nu pār lūpām izlauztos nelabums vai viņš sāktu raudāt. Vai varbūt pat notiktu viss vienlaikus. Aiz sāpēm un gaistošā niknuma. Aiz atvieglojuma, ka viņš palicis dzīvs. Aiz bēdām, ka drauga vairs nav. Un šīs bēdas ik mirkli saguma aizvien smagākas.
Džods sakņupa uz kāda nogāzta elfu akmens fragmenta un ļāva daudz cietušajam vairogam izšļukt no rokas. Sūmaela uzlika asiņaino roku uz viņa drebošā pleca.
- Tagad es no brīvas gribas atzīstu, ka getlandieši ir vislabākie! - noguldzināja Ralfs.
- Es gan sāku par to šaubīties! — Nekas pavērās uz viņu. - Es gaidīju Šadikširamu.
Jārvi paskatījās lejup, kur rokā kā pierādījumu aizvien vēl turēja kapteines līko zobenu. - Es viņu nogalināju.
Jārvi, iespējams, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas dieviem par absolūti necerēto uzvaru, bet asiņainā zobena novāktā un bultu cauršautā raža uz drupu fona nešķita pateicības cienīga. Tāpēc viņš apsēdās blakus pārējiem un noskrubināja zem salauztā deguna sakaltušās asinis.
Galu galā viņš taču bija Getlandes ķēniņš, vai tad ne?
Diezgan viņš bija meties ceļos.
KRITUŠO SADEDZINĀŠANA
Kritušie sadega.
Liesmas, kas tos aprija, meta pār elfu pils drupām savādas ēnas un sūtīja iesārtajās debesīs dūmu mākoņus, kas bija itin piemērota pateicība Kara mātei par gūto uzvaru. Tā teica Nekas, un reti kurš bija tuvākās attiecībās ar šo dievību. Jārvi šķita: ja pietiekami stipri piemiegtu acis, sārtā joprojām varētu saskatīt mirušo kaulus - deviņu beigto banju, trīs nogalināto matrožu, kā arī Ankrana un Šadikširamas augumus.
- Es skumšu pēc viņa. - Jārvi pēdējiem spēkiem valdīja asaras.
- Kā mēs visi, - piebilda Džods un ar delnu noslaucīja acis.
Nekas ļāva asarām brīvi ritēt pār rētu izvagotajiem vaigiem un māja ar galvu, veroties liesmās. - Es skumšu pēc viņas.
Ralfs nosprauslojās. — Es gan, sasodīts, ne!
- Tad jau tu esi lielāks muļķis, nekā man iesākumā šķita. Nav iespējams saņemt no dieviem labāku dāvanu par labu ienaidnieku. Gluži kā asmenim dāvāt labu galodu. - Nekas palūkojās uz savu zobenu, kas jau bija notīrīts no asinīm, lai gan tās joprojām kalta aiz nagiem, un čīkstot vēlreiz novilka galodu pār asmeni. — Labs ienaidnieks nekad neliek zaudēt asumu.
- Es labāk jūtos neass, - norūca Džods.
- Izvēlies ienaidniekus daudz piesardzīgāk nekā draugus, - Nekas murmināja, skatoties ugunī. - Viņi būs kopā ar tevi ilgāku laiku.
- Nesatraucies! - Ralfs uzsita Nekam pa plecu. — Vienu gan dzīve man ir iemācījusi: uz nākamo ienaidnieku nekad nav jāgaida pārāk ilgi.
- Vienmēr jau draugus var pārvērst par ienaidniekiem, - sacīja Sūmaela un ciešāk pārvilka pār pleciem
Šadikširamas kažoku. - Pārvērst ienaidniekus par draugiem ir daudz grūtāks uzdevums.
Jārvi zināja, ka tā ir patiesība. - Vai, tavuprāt, Ankrans būtu to gribējis? - viņš čukstēja.
- Nomirt? - vaicāja Džods. - Diez vai.
- Tikt sadedzinātam, - paskaidroja Jārvi.
Džods pavērās uz Neko un paraustīja plecus. - Tiklīdz nežēlīgam cilvēkam radies kāds priekšstats, viņu grūti pārliecināt par pretējo. īpaši, ja nāsīs joprojām jūtama asins smaka.
- Kāpēc gan tas būtu jādara? - Sūmaela vēlreiz pakasīja netīros apsējus, ar ko Jārvi bija aptinis meitenes savainoto roku. - Miris ir miris. Viņa iebildumus viegli nenemt vērā.
>
- Jārvi, tu labi cīnījies, - iesaucās Nekas. - Kā īsts kēninš.
> >
- Vai tad ķēniņš ļauj saviem draugiem nolikt galvu savā vietā? - Jārvi uzmeta vainas pilnu skatienu Šadikširamas zobenam un atcerējās sajūtu, kāda pārņēma,
atkal un atkal ar sarkanu roku triecot tās miesā asinaino
)
nazi, un nodrebēja zem nolaupītā apmetņa. - Vai ķēniņš triektu dunci sievietei mugurā?
Asaras vēl nebija nožuvušas Nekā daudz cietušajā sejā. - Labs ķēniņš uzvarai ziedo visu un dur ikvienam, kas pagadās pa rokai. Dižs karotājs joprojām elpo, kad vārnas jau rīko dzīres. Dižens ķēniņš vēro, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. Lai Miera xēvs lej asaras pār metodēm, -Kara māte priecāsies par rezultātiem.
- Tā teiktu mans tēvocis.
- Tad jau viņš ir gudrs vīrs un vērtīgs ienaidnieks. Varbūt tu vēl viņam ietrieksi dunci mugurā un mēs visi kopā vērosim sadegam tā līķi.
Jārvi saudzīgi pakasīja pietūkušā deguna pamatni. Doma par vēl lielāku līķu kaudzi sagādāja niecīgu mierinājumu, lai kurai pusei tie piederētu. Vēl un vēlreiz viņam acu priekšā pazibēja Ankrans, no kura viņš novērsās, tad Sadikširama metās apkārt un cirta ar zobenu. Vēl un vēlreiz Jārvi pārlika, ko viņš būtu varējis darīt citādi, un tāpēc draugs varbūt nebūtu zaudējis dzīvību, bet labi zināja, ka velti ļauties šaubām.
Atpakaļceļa nebija.
Sūmaela pagriezās un ieskatījās naktī. - Vai dzirdējāt...
- Stāt! - no tumsas atbalsojās rēciens, ass kā pātaga. Jārvi metās riņķī, un sirds saskrēja papēžos, kad puisis ieraudzīja gara auguma karotāju ienākam pa drupu arku. Līķu sārta atblāzmā viņš šķita īpaši garš ar spožu ķiveri un bruņām, spīdīgu zobenu un tikpat spīdīgu vairogu.