- Atdodiet ieročus! - iesaucās kāds cits, un no ēnas iznāca otrs vīrietis ar nomērķētu loku rokās. Garas bizes nokarājās gar viņa seju - tātad vensterietis. Viņam sekoja vēl citi, un vienā acumirklī uzvarētāji atradās divpadsmit kareivju pusloka ielenkumā.
Jārvi pat prātā nebija nācis, ka iespējams vēl vairāk zaudēt cerību. Tikai tagad viņš novērtēja, cik smagi kļūdījies.
Ralfs, ar skatienu nomērījis attālumu, saprata, ka loks atrodas ārpus tvēriena, un atlaidās atpakaļ uz elkoņa. - Kur ir vensteriešu vieta tavā visvērtīgāko karotāju sarakstā?
Nekas atzinīgi pamāja uz ielencēju pusi. - Šādā skaitā - diezgan augstu.
Todien Jārvi jau bija licis lietā vairāk spēka, nekā dievi viņam devuši. Viņš paspēra malā Sadikširamas zobenu. Džotis pacēla gaisā tukšās rokas. Sūmaela satvēra cirvi starp īkšķi un rādītājpirkstu un iemeta to paēnā.
- Un tu, vecais? - vaicāja pirmais vensterietis.
- Es apsveru savu stāvokli. — Nekas vēlreiz pateicīgi noglāstīja zobenu ar galodu. Jārvi bažījās, ka tas varētu tikt likts lietā.
- Ja tērauds nes atbildi, tad viņiem tā ir daudz vairāk, - vecais nomurmināja.
- Liec zemē! - Otrais vensterietis atvilka bultu. - Vai arī mēs sadedzināsim tavu līķi kopā ar pārējiem.
Nekas ietrieca savu zobenu taisni zemē un nopūtās.
- Viņš māk labi pārliecināt.
Trīs vensterieši devās uz priekšu, lai savāktu ieročus un pārmeklētu, vai nav vēl, kamēr viņu kapteinis noskatījās. - Kas jūs piecus atvedis uz Vensterzemi?
- Mēs esam ceļotāji... - sacīja Jārvi, vērodams, kā kareivis izkrata viņa pauniņas nožēlojamo saturu, - ... un dodamies uz Vulsgārdu.
Loka šāvējs sarauca pieri un pavērās uz sārtu. - Ceļotāji, kas dedzina līķus?
- Kurp gan pasaule iet, ja godīgs cilvēks vairs nevar sadedzināt līķus, neradot aizdomas? - vaicāja Nekas.
- Mums uzbruka bandīti, — uz labu laimi sacīja Jārvi, cenšoties domāt pēc iespējas ātrāk.
- Jums būtu jāgādā, lai pa jūsu zemi būtu droši ceļot, - norādīja Ralfs.
- Jā, paldies, ka darījāt mūsu zemi drošāku. - Kapteinis palūrēja uz Jārvi kaklu, tad parāva nost Džoda apkakli, lai ieraudzītu rētas. - Vergi.
- Tagad brīvi cilvēki, - bilda Sūmaela. - Viņi piederēja man, esmu tirgotāja. - Meitene iebāza roku kabatā un piesardzīgi izvilka saņurcītu pergamenta rulli. - Mani sauc Ebdela Ārika Šadikširama.
Vīrietis uzmeta acis Augstā karaļa izsniegtajām tiesībām, kas pavisam nesen tika izņemtas no to pilntiesīgās īpašnieces kabatas. - Tu esi pārlieku skrandaina, lai būtu tirgotāja.
- Es jau neteicu, ka man labi veicas.
- Un pārāk jauna, - kapteinis piebilda.
- Es jau neteicu, ka esmu veca.
- Kur ir tavs kuģis?
- Jūrā.
- Kāpēc neesi uz tā klāja?
- Man šķita prātīgāk pamest kuģi, iekams tas nogrimst dzelmē.
- Nudien neveiksmīga tirgotāja, — kāds nomurmināja.
- Ar veselu melu kravu, — norūca cits.
Kapteinis paraustīja plecus. - Lai karalis izlemj, kam ticēt. Sasieniet viņus!
>
- Karalis? — Jārvi pārjautāja, pasniedzis delnas uz priekšu.
Vīrietis pavisam sāji pasmaidīja. - Gromgilgorms ieradies ziemeļos, lai pamedītu.
Tātad šķiet, ka Ralfam taisnība. Nākamais ienaidnieks ir vēl tuvāk, nekā kādam no viņiem pirms mirkļa šķita.
>
PELDOŠIE SALMIŅI
>
Jārvi bija gana redzējis skarbus vīrus. Tāds bija viņa tēvs un arī brālis. Vēl vairāki desmiti katru dienu bija satikti Torlbijas mācību laukumā. Simtiem tādu bija sanākuši, lai redzētu sadegam ķēniņa Ūtrika kuģi. Vēl citi bija kuģojuši kopā ar Jārvi nelaimei nolemto sirojumā uz Āmvendu. Šo cilvēku sejas smaidīja tikai kaujas laukā, un rokas bija pieņēmušas sava ieroča apveidu.
Bet Jārvi nebija redzējis nevienu, kas līdzinātos pulkam, kas Gromgilgormu pavadīja medībās.
- Nekad neesmu manījis tik daudz vensteriešu vienuviet, - murmināja Ralfs. - Un es veselu gadu pavadīju Vulsgārdā.
- Armija, - norūca Nekas.
- Un visai nejauka, - piebilda Džods.
Šie vīri bija apkārušies ar ieročiem un piepūtušies no draudīguma, viņu vietā runāja dunči un zobeni. Rētas tie nēsāja tikpat lepni, kā princese - dārgakmeņus, bet, runājot par mūziku: sievietes balsī, asā kā galoda, skanēja mīlas dziesma Kara mātei, slavinot izlietās asinis, izrobotos zobenus un pāragri zaudētās dzīvības.
Šīs vilkubedres viducī starp ugunskuriem, virs kuriem cepās un sarkani suloja svaigi medījumi, sasieti bez spēka kliboja Jārvi un viņa draugi, kurus nemitējās dzīt uz priekšu asi šķēpu uzgaļi.
- Ja tev ir kāds plāns, — nošņāca Sūmaela, — šis būtu ideāls brīdis.
- Man ir plāns, - paziņoja Nekas.
- Vai tas kaut kā saistīts ar zobenu? - vaicāja Džods.
Iestājās klusums. - Kā visi mani plāni.
- Vai tev ir zobens?
Atkal pauze. — Nav.
- Kā tu ceri tikt galā bez tā? — Sūmaela čukstus vaicāja.
Trešā pauze. - Nāve mūs visus gaida.
Jārvi ievēroja, ka visciešākais pūlis drūzmējas ap milzu troni, kurā sēdēja izcila figūra ar milzīgu kausu varenā ķetnā. Agrāk šādos apstākļos viņu būtu pārņēmušas bailes, turpretī tagad puisis saskatīja izdevību. Nevis plānu, pat ne gluži ideju, bet, kā Māte Gundringa mēdza atkārtot, slīkstošam cilvēkam jākeras pie katra salmiņa, kas peld garām.
- Ir labākas lietas, ko iesākt ar ienaidniekiem, nekā tos nogalināt, - viņš nočukstēja.
Nekas nosprauslojās. - Un kādas tās būtu?
- Padarīt viņus par sabiedrotajiem. - Jārvi dziļi ievilka elpu un iekliedzās: - Gromgilgorm! - Viņa balss skanēja spalgi un aizlūzusi, un tā nemaz neatgādināja ķēniņu, bet bija gana skaļa, lai tiktu sadzirdēta visā nometnē, un tas bija svarīgākais. Viņam pievērsās simtiem seju, ugunskuru izgaismotu. - Vensterzemes karali! Asiņainākais no Kara mātes dēliem! Zobenlauzi un Bāreņu radītāj, te nu mēs atkal tiekamies! Es...
Labi tēmēts sitiens pa vēderu pārvērta Jārvi elpu skumjā nopūtā. - Pievaldi mēli, vai arī es tev to izraušu, puis! - nošņāca kapteinis un nogrūda kāsējošo Jārvi uz celiem.
>
Bet viņa teiktais bija panācis savu.
Vispirms iestājās nospiedošs klusums; smagi soļi nāca aizvien tuvāk, un beigu beigās atskanēja paša Gromgil-gorma monotonā balss: - Tu atvedi mums ciemiņus!
- Bet izskatās pēc ubagiem. - Un, lai gan nedzirdējis Māti Skēru kopš dienas, kad Jārvi kaklam aplika verga važas, viņš tajā dzirdēja pazīstamās intonācijas, kas viņu vajāja murgos.
- Mēs tos atradām elfu drupās pie upes, mans karali, - paziņoja kapteinis.
- Nemaz neizskatās pēc elfiem, - bilda Gorma maģistre.
- Viņi tur dedzināja līķus.
- Cēls pasākums, ja vien dedzina īstos, - sacīja Gorms. - Tu runā tā, it kā mēs būtu pazīstami, puis. Vai liksi man uzminēt savu vārdu?
Kampdams plaušās gaisu, lai varētu parunāt, Jārvi pacēla galvu, kārtējo reizi novērtēja zābakus, jostu, trīskāršo ķēdi un visbeidzot augstu virs tās gluži kā klintī cirstos Vensterzemes karaļa - sava tēva, valsts un tautas ienaidnieka - vaibstus.
- Kad tikāmies pēdējoreiz... tu man piedāvāji savu nazi. - Un Jārvi vērīgi ieskatījās Gormam acīs. Nogrūsts uz ceļiem, skrandains un asinīm klāts, sasists un sasiets viņš nenovērsa skatienu. - Tu man ieteici tevi sameklēt,
>