ja pārdomāšu. Vai tagad tu man to dosi?
Vensterzemes karalis vērīgi raudzījās, pirkstos grozīdams ap masīvo kaklu aplikto ķēdi, kurā karājās nogalināto vīru zobenu spali, ar otru piesardzīgi kārtojot aiz jostas aizbāztos dunčus. - Diez vai tas būtu prātīgi darīts.
- Man šķita: Kara māte tev vēl šūpuli uzpūta dvesmu, un esot paredzēts, ka tu nevari krist no vira rokas?
- Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. - Māte Skēra sagrāba Jārvi žokli asajās ķetnās un pagrieza tā seju pret gaismu. - Tas ir tas pavāra zellis, ko notvērām pie Āmvendas.
- Tā gan, - ņurdēja Gorms. - Tikai viņš ir pārvērties, tagad tam ir nelokāms skatiens.
Māte Skēra piemiedza acis. - Un ari pazaudējis manis doto rinki.
> j
- Tas man berza. Es neesmu dzimis būt par vergu.
- Un tomēr tu atkal tupi uz ceļiem manā priekšā, -norādīja Gorms. - Kādam mērķim tad tu esi dzimis?
Viņa vīri izplūda siekalainā rēkšanā, bet Jārvi bija visu mūžu cietis no izsmiekla un vairs nejuta tā nežēlību.
- Būt par Getlandes ķēniņu, — Jārvi teica, un šoreiz balss skanēja auksti un cieti kā pats Melnais tronis.
- Augstie dievi! - Jārvi dzirdēja Sūmaelas nopūtu.
- Mums ir gals klāt.
Gorms vareni izsmējās. — Odem! Tu izskaties jaunāks, nekā tevi atceros.
- Es esmu Odema krustdēls. Ūtrika dēls.
Kapteinis iezvēla Jārvi pa pakausi un nogrūda zemē
ar lauzto degunu pa priekšu. Bezpalīdzība bija absolūta, jo ar sasietām rokām puisis nekādi nevarētu sevi pasargāt no kritiena. - Ūtrika dēls krita līdz ar vinu!
>
- Viņam bija vēl viens dēls, muļķi! - Jārvi atkal uzrausās tupus uz ceļiem, mute bija pilna asinīm. Šī garša jau sāka apnikt.
Pirksti sagrāba Jārvi aiz matiem un parāva stāvus. - Ko man darīt - nolīgt tevi par ākstu vai pakārt kā spiegu?
- Ne tev par to lemt. - Māte Skēra pacēla tikai vienu pirkstu, un iegrabējās elfu aproces, bet kapteinis atsprāga malā kā iepļaukāts. - Ūtrikam bija arī otrs dēls - princis Jārvi. Viņš gatavojās kļūt par maģistru.
- Bet tā arī nenokārtoja pārbaudījumu, - Jārvi pabeidza. — Tā vietā es ieņēmu vietu uz Melnā troņa.
> >
- Tā, lai Zelta ķēniņiene varētu paturēt varu.
- Leitlina ir mana māte.
Māte Skēra ilgi vērās Jārvi, kurš pacēla zodu un vērās pretī ar gandrīz karalisku stāju, cik to pieļāva asiņojošais deguns, sasietās rokas un smirdīgās skrandas. Iespējams, ar to bija diezgan, lai iesētu šaubu sēklu.
- Atsieniet viņam rokas!
>
Jārvi juta, kā virves tiek pārgrieztas, un attiecīgajam brīdim teatrāli lēnītēm pacēla kreiso roku pret gaismu. Ieraugot kroplo ekstremitāti, murdoņa ap ugunskuriem kļuva itin atzinīga.
- Vai to tu gribēji redzēt? - viņš jautāja.
Māte Skēra saņēma delnu savā, pagrieza un piespieda ar stingrajiem pirkstiem. - Ja tu biji Mātes Gundringas audzēknis, kas bija viņas skolotājs?
Jārvi nevilcinājās. - Viņa mācījās pie Mātes Veksenas, tolaik Trovenlandes karaļa Fina maģistres, tagad - Maģistrāta veckundzes un pirmās paša Augstā karaļa kalpones!
- Cik daudz dūju viņa tur?
- Trīs dučus un vēl vienu ar melnu plankumu pie uzacs, kas nogādās vēsti līdz Skekenmuižai, kad Nāve pavērs Beidzamās durvis viņas pašas priekšā.
- No kāda koka gatavotas Getlandes ķēniņa guļamistabas durvis?
Jārvi pasmaidīja. - Tur nav durvju, jo ķēniņš ir vienots ar savu zemi un tautu un viņam nav noslēpumu no tās.
Neticības pilnais skatiens Mātes Skēras acīs sagādāja Jārvi sen nepieredzētu labsajūtu.
Gromgilgorms sarāva uzaci jumtiņā. - Viņš atbildēja pareizi?
- Tieši tā, - nočukstēja maģistre.
- Tad jau... šis kroplais kucēns tik tiešām ir Jārvi, Ūtrika un Leitlinas dēls, pilntiesīgais Getlandes ķē-ninš?
>
- Tā izskatās.
- Vai tā tiešām ir? - nosēca Ralfs.
- Tā tiešām ir, - noelsa Sūmaela.
Gorms bija aizrāvies ar smiekliem. — Tad jau šīs ir manas veiksmīgākās medības ilgu gadu laikā! Māte Skēra, aizsūti putnu un noskaidro, ko ķēniņš Odems mums dos, lai atgūtu noklīdušo krustdēlu! - Vensterze-mes karalis grasījās aiziet.
Jārvi to apturēja, spēji ieņirdzies. - Dižais un briesmīgais Gromgilgorm! Getlandē tevi sauc par neprāti, kas pārdzēries asiņu. Trovenlandē tevi dēvē par mežoņu ķēniņu no mežoņu zemes. Skekenmuižā, Augstā karaļa elfu būvētajās zālēs... nu, tur tevi pat nepiemin.
Jārvi dzirdēja Ralfa satraukto rūcienu; kapteinis ņurdēja, tik tikko valdīdams niknumu, bet Gorms tikai domīgi glāstīja bārdu. - Ja mēģināji man glaimot, esi trāpījis garām. Ko tu gribi teikt?
- Vai tu pierādīsi, ka viņiem taisnība, un samierināsies ar tik sīku ieguvumu, kad dievi tev devuši zelta izdevību?
Vensterzemes karalis pavērās uz savu maģistri sarauktu pieri!- Esmu gatavs lielākiem ieguvumiem.
l\rdod to, ko grib pirkt, nevis to, kas tev ir, mēdza atkārtak Jārvi māte. — Katru pavasari tu pulcini kareivjus un dodies sirojumā pāri Getlandes robežai.
- Tas nav nekāds noslēpums.
- Kā būs šopavasar?
Gorms saknieba lūpas. - Iespējams, ir kāds plāniņš. Kara māte prasa atriebi par tava tēvoča aizvainojošo iebrukumu Āmvendā.
Jārvi šķita lieki atgādināt, ka šī iebrukuma sākumā viņš pats bijis ķēniņš, pat ja nobeigumā tāds vairs nebija. - Es tikai aicinātu tevi šogad iebrukt mazliet dziļāk, līdz pat pašas Torlbijas mūriem.
Māte Skēra riebumā nošņāca: - Tik vien?
Bet Gorma ziņkāre bija pamodināta. - Kas man būs par šādu pretimnākšanu?
Tādi lepni vīri kā Jārvi nelaiķa tēvs, nogalinātais brālis un noslīkušais tēvocis Otils līdz ar pēdējo elpas vilcienu būtu nešaubīgi iespļāvuši Gromgilgormam sejā, nevis lūguši viņam palīdzību. Bet Jārvi nepiemita lepnums. Viņa tēvs, kauninādams dēlu, bija iznīcinājis šo iezīmi. Odems to bija izvīlis ar viltu. Uz Dienvidvēja klāja to izsita, bet atlikušais Jārvi lepnums izsala tukšajos līdzenumos.
Visu mūžu viņš bija rāpojis uz ceļiem, un pasēdēt šādā pozā vēl mazliet ilgāk nebija grūti.
- Palīdzi man atgūt troni, Gromgilgorm, un es metīļ šos ceļos tavā priekšā Odema asins peļķē kā Getland« ķēniņš, tavs vasalis un pavalstnieks.
Nekas pieliecās Jārvi pavisam klāt un nošņāca caur sakostajiem zobiem: - Pārāk augsta cena!
Jārvi izlikās nedzirdot. - Ūtils, Ūtriks un Odems. Trīs brāļi - tavi lielākie ienaidnieki - būs visi izgājuši pa Beidzamajām durvīm, un Sašķeltās jūras krastos tu varas ziņā ieņemsi otro vietu aiz paša Augstā karaļa. Iespējams... pēc kāda laika... pat vēl augstāku vietu.
Jo lielāka cilvēka vara, mēdza teikt Māte Gundringa, jo stiprāk viņš pēc tās tiecas.
Gorms bija mazliet aizsmacis: — Tas būtu jauki.
- Nudien jauki, - Māte Skēra piekrita un pavērās uz Jārvi vēl vairāk piemiegtām acīm nekā līdz šim. - Ja to varētu nokārtot.
- Pikai ļaujiet man un maniem kompanjoniem nokļūt Torlbijā, un es mēģināšu to panākt.
- Tev gan izdevies iegūt dīvainus vasaļus, — Māte Skēra piebilda, tos vienaldzīgi nopētot.
- Kā jau dīvainos apstākļos.
- Kas tas par greizo radījumu? - Gorms pavaicāja. Pārējie klusējot lūkojās zemē, bet Nekas nenolaida skatienu un nenolieca galvu, acīm spoži spīdot.
- Esmu lepns getlandietis.
- Ak, viens no tiem, - Gorms pasmaidīja. - Te, pie mums, ierasts redzēt apkaunotus un asiņojošus getlan-diešus.