- Nepievērs viņam uzmanību, mans karali, viņš ir Nekas. - Jārvi no jauna sev piesaistīja Gorma uzmanību ar medussaldo balsi, kādu viņa māte mēdza izmantot, -jo vardarbīgi vīri atplaukst niknumā, bet apjūk, sastapušies ar argumentiem un veselo saprātu. - Ja man neizdosies, tev tik un tā paliks dienvidu sirojumā salaupītais.
Nekas riebumā rūca, bet mazliet arī brīnījās. Te runāja par Getlandes pilsētu nodedzināšanu, zemes izlaupīšanu un cilvēku nodošanu verdzībā. Tā bija Jārvi zeme, tie bija Jārvi ļaudis, bet viņš tobrīd bija pārņemts ar vēlmi atgriezties. Visas citas iespējas bija izsmeltas, atlika vien mēģināt un noslīkt vai arī iznirt otrā krastā dubļu klātam, toties dzīvam. Lai atgūtu Melno troni, Jārvi bija nepieciešams karaspēks, un Kara māte jau bija ielikusi zobenu viņa sažuvušajā rokā vai arī... uzlikusi karavīru zābaku zoles viņa rētām klātajam kaklam.
- Tu vari iegūt visu, - puisis pavisam maigi pierunāja, - un neko nezaudēt.
- Bet pastāv taču Augstā karaļa rīkojums, - Māte Skēra atgādināja, — pielikt punktu jebkādai karadarbībai līdz brīdim, kad būs pabeigta viņa tempļa celtniecība...
- Savulaik veckundzes Veksenas ērgļi atnesa lūgumus, — Gorma monotonajā balsī ieskanējās niknums,
- pēc tam tie jau piegādāja prasības. Tagad viņa nosūta pavēles. Ar ko tas viss beigsies, Māte Skēra?
Maģistres atbilde atskanēja klusi: - Tagad Augstais karalis panācis, ka zemmalieši un gandrīz visi inglieši pielūdz viņa Vienīgo dievieti, un tie ir gatavi cīnīties un nolikt galvu pēc viņa pavēles...
- Vai tad Augstais karalis valda arī Vensterzemē? -Jārvi zobojās. - Vai tomēr te valda Gromgilgorms?
Māte Skēra saknieba lūpas. - Nelien pārāk tuvu ugunij, puis! Mēs visi esam kādam padoti.
Bet Gorma domas jau bija aiztraukušās tālē, viņš jau nešaubīgi dedzināja un slepkavoja Getlandes lauku sētas. - Torlbijas mūri ir stingri, - viņš murmināja pie sevis, - viņiem ir ari daudz spēcīgu karotāju, kas tos aizstāvēs. Pārāk daudz. Ja es spētu iekarot to pilsētu, mani dziesminieki jau tagad apdziedātu manu uzvaru.
- Tam nenotikt, - čukstēja Nekas, bet neviens viņā neklausījās. Vienošanās jau bija panākta.
- Lieliska izvēle, - nodūca Jārvi. - Tev būs tikai jāpagaida aiz mūriem. Es tev atdošu Torlbiju.
IV PILNTIESĪGAIS KĒNINŠ
.
.
VĀRNAS
Jārvi savilka augstāk aizlienētā apmetņa apkakli, lai pasargātos no vēja, un sarauca degunu, sajutis jūras sāļo smārdu. To un airus cilājošo vergu smirdoņu. Esot viens no viņiem, Jārvi jau bija pieradis pie smakas, jo bija gulējis, slēpjot seju Ralfa padusē, un tik tikko to manījis. Tolaik viņš smirdēja tāpat kā visi pārējie un to apzinājās. Šobrīd atmiņas nedarīja smārdu tīkamāku.
Patiesībā tās tikai kāpināja derdzīgā aromāta spēku.
- Nabaga suņi, - Džods vērās pāri virsbūves malai uz vīriem, kas lejā cīnījās. Cik jūtīga sirds tik stipram vīram...
Ralfs skrubināja iesirmi brūnos matus virs ausīm, lai gan pauris bija kails kā parasti. - Esi labs un dod viņiem brīvību.
- Un kā mēs tad tiksim līdz Torlbijai? - Jārvi atbildēja ar jautājumu. - Kādam jāsēž pie airiem. Vai tu esi gatavs to darīt?
Abi agrākie aira biedri uzmeta Jārvi asu skatienu.
- Tu esi mainījies, - teica Džods.
- Man nekas cits neatlika, - viņš uzgrieza muguru abiem vīriem un soliem, uz kādiem pats reiz bija mocījies. Sūmaela stāvēja pie stūres ar platu smaidu sejā; sāļais vējš plandīja tās kraukļa melnos matus, kas pa šo laiku bija paaugušies garāki.
- Šķiet, ka esi priecīga. - Jārvi bija laimīgs, ka meitene jūtas labi, lai gan viņam nebija bieži nācies to pieredzēt.
- Man prieks atkal iet jūrā. - Sūmaela plaši pavēra rokas un izlocīja pirkstus. - Un vēl bez važām!
Jārvi juta smaidu nozūdam no paša lūpām, jo viņu joprojām turēja piekaltu nesaraujamas važas. Viņš pats tās bija sev aplicis, dodot zvērestu, kas vilka atpakaļ uz Torlbiju un saistīja ar Melno troni. Viņš arī apzinājās, ka agri vai vēlu Sūmaela stāsies pie cita kuģa stūres, kas aizvedīs meiteni atpakaļ uz Galveno pilsētu un atņems viņam uz visiem laikiem.
*
Izgaisa arī Sūmaelas smaids, it kā viņa vienlaikus būtu iedomājusies to pašu, un abi aizgriezās, lai, neveikli klusējot, vērtos Zemes tēva īpašumos, kam slīdēja garām.
Divas tik nesamierināmi naidīgās zemes - Getlande un Vensterzeme - ārēji bija ļoti līdzīgas. Kailas pludmales, meži un dumbrāji. Viņš manīja dažus cilvēkus, kas steidzās prom no krasta, nobijušies no ieraudzītā kuģa. Piemiedzis acis, dienvidu pusē Jārvi pamanīja zemesragu ar mazītiņu paaugstinājumu, kur dūmi no māju skursteņiem pieķēzīja baltās debesis.
- Kas tā par pilsētu? - Jārvi jautāja Sūmaelai.
- Amvenda, - viņa atbildēja. — Pie pašas robežas.
Amvenda - tur viņš uzsāka sirojumu. Vai vismaz
nokāpa no kuģa bez vairoga un uzreiz iekļuva lamatās, lūr arī tornis, pie kura gāja bojā Keimdāls. Kur Hūriks viņu nodeva. No kura Odems nogrūda Jārvi nežēlīgajā jūrā un vēl nežēlīgākā verdzībā.
Jārvi pamanīja, ka tik stipri ieķēries margās, ka tulznu klātā plauksta iesāpējās. Viņš novērsās no sauszemes un ieskatījās kuģa saceltajās putās, ko airi atstāja ūdenī un kas drīz vien izzuda, neatstājot ne zīmes. Vai ar viņu notiks tāpat? Viņš izgaisīs un tiks aizmirsts?
Māsa Ouda - mācekle, ko Māte Skēra bija nosūtījusi viņiem līdzi, - vērās Jārvi tieši sejā. Bet zaglīgais skatiens ātri atkal pievērsās tam, ko meitene ar ogles gabalu rakstīja uz šauras papīra strēmeles, kuru vēja brāzma parāva un sāka pluinīt.
Jārvi lēni piegāja pie Oudas. - Tu mani novēro?
- Tu taču to zini, - viņa sacīja, pat nepacēlusi skatienu. — Tāpēc jau esmu šeit.
- Vai tu man neuzticies?
- Es tikai ziņoju Mātei Skērai par to, ko redzu. Viņa izvēlas — ticēt vai ne.
Ouda bija maza auguma meitene ar apaļu seju - no tiem ļaudīm, kam grūti noteikt vecumu, bet Jārvi tik un tā nedomāja, ka ir vecāks par viņu. - Kad tu nokārtoji maģistra pārbaudījumu?
- Pirms diviem gadiem, - Ouda atbildēja un ar plecu piesedza sīko papīra strēmeli.
Jārvi pārstāja mēģināt kaut ko salasīt. Maģistriem tik un tā ir savs slepenais raksts, diez vai viņš spētu to saprast. - Kā bija?
- Ne īpaši sarežģīti, ja esi sagatavojies.
- Es biju sagatavojies, - Jārvi novilka, atsaukdams atmiņā vakaru, kad Odems ienāca telpās, glābjoties no lietus. Liesmas tad atspoguļojās krūkās, Mātes Gundrin-gas smaidā, jautājuma un pēc tam ari atbildes pareizībā. Tobrīd Jārvi sajuta ilgas pēc vienkāršas dzīves, kur tēvoči nenogalina, nav jātur dotie zvēresti vai jāizdara sarežģīta izvēle. Ilgas pēc grāmatām, augiem un laipniem vārdiem. Bija grūti noslēpt šīs ilgas. Tobrīd Jārvi nevarēja atļauties ilgoties. - Man tikai nebija iespēju to nokārtot.
- Neesi daudz zaudējis, tikai bezgalīgu rosību aiz durvīm un vecu sieviešu neatlaidīgos skatienus, - Ouda noteica un sāka ritināt papīru sīkā lodītē. - Un vēl godu saņemt veckundzes Veksenas skūpstu.
- Un kāds tas bija?
Māsa Ouda piepūta vaigus un gari izelpoja. - Viņa, iespējams, ir gudrākā no sievietēm, bet cerēju pēdējo skūpstu saņemt no jaunāka cilvēka. Es redzēju Augsto karali - pa gabalu.
- Arī es. Vienreiz. Viņš šķita sīks, vecs un alkatīgs, arī nemitīgi žēlojās un baidījās no tā, ko viņam deva ēst. Toties viņu pavadīja daudzi spēcīgi kareivji.