- Tad jau laiks viņu nemaz nav mainījis. Ja neņem vērā Vienīgās dievietes pielūgšanu, viņš ir vēl pārņemtāks ar varaskāri nekā jebkad agrāk, un nav šaubu, ka tas nespēj palikt nomodā ilgāk par vienu stundu. Arī kareivju viņam ir vēl vairāk. - Māsa Ouda atritināja audeklu, kas bija pārklāts būrim.
Putni krātiņā nesakustējās un nesatrūkās no pēkšņās gaismas, tikai mierīgi vērās uz Jārvi sešām nekustīgām acīm. Melni putni.
Jārvi pievērsās tiem. - Vārnas?
- Ja. - Masa Ouda atrofija piedurkni, atvēra durtiņas un iebāza balto roku būrī, saņēma vārnu aiz krūtīm un izvilka ārā. Putns joprojām kluss un mierīgs sēdēja kā no ogles darināts. - Māte Skēra jau gadiem ilgi neizmanto baložus.
- Nemaz?
- Vismaz, kopš es esmu viņas mācekle, ne. - Ouda cieši piesēja zīmīti putna kājai un klusi turpināja:
- Runā, ka viens Mātes Gundringas sūtītais balodis reiz mēģinājis saskrāpēt viņai seju. Māte Skēra vairs neuzticas baložiem. — Meitene pieliecās pie melnās vārnas un nodūdoja: - Mēs atrodamies dienas lidojumā no Torlbijas.
- Torlbija, - vārna noķērca, tad māsa Ouda palaida to debesis, kur putns sasita spārnus un prom bija ziemeļu virzienā.
- Vārnas, - Jārvi nočukstēja, vērojot, kā putns aizlido pār baltajām viļņu putām.
- Tu solīji paklausību savam kungam Gromgilgor-mam? - Nekas stāvēja blakus Jārvi, apskāvis savu zobenu kā mīļoto, lai gan bija ieguvis tam ideālu apvalku.
- Viņš ir mans sabiedrotais, nevis kungs, - Jārvi attrauca.
- Protams. Tu vairs neesi vergs. - Nekas viegli pakasīja rētas, kas viscaur klāja rugājiem noaugušo kaklu.
- Atceros, kā tajā draudzīgajā lauku sētā krita mūsu važas. Iekams Šadikširama to nodedzināja. Tu vairs neesi vergs un tomēr meties ceļos, lai noslēgtu darījumu ar vensteriešiem.
- Tobrīd mēs visi atradāmies uz ceļiem, — norūca Jārvi.
- Es tikai gribētu zināt, vai joprojām neesam piecēlušies kājās. Tu iegūsi pavisam maz draugu, ja atgūsi Melno troni ar Getlandes lielākā ienaidnieka palīdzību.
- Es meklēšu draugus, tiklīdz sēdēšu tajā tronī. Patlaban man rūp ienaidnieku padzīšana no tā. Ko gan citu es varēju darīt? Ļaut vensteriešiem mūs sadedzināt?
- Varbūt tomēr bija kāds vidusceļš starp ļaušanos Gorma kareivju zobeniem un mūsu dzimtās zemes iztirgošanu.
- Pēdējā laikā aizvien grūtāk atrast vidusceļu, - Jārvi izspieda caur sakostajiem zobiem.
- Tā ir vienmēr, bet kēnina uzdevums ir to sameklēt.
' > >
Tev nāksies par to samaksāt, tā es domāju.
- Nekas, tu steidzies uzdot jautājumus, bet ar atbildēm kavējies. Vai tad tu nezvērēji man palīdzēt?
Nekas uzlūkoja Jārvi cieši piemiegtām acīm, vējš parāva gaisā un sāka plandīt sirmos matus, kas ieskāva kaujās daudz cietušo seju. - Es esmu zvērējis un zvērestu turēšu vai arī miršu.
- Jauki. - Jārvi novērsās. - Turēšu tevi pie vārda.
Stāvu zemāk uz soliem, mirkdami sviedros un zobus
sakoduši, smagi strādāja airiem piekaltie vergi. Tie reizē ierūcās, kad pārraugs klīda starp rindām, satvēris pātagu aiz muguras. 'Pieši tāpat Trigs savulaik pastaigājās pa Dienvidvēja klāju. Jārvi itin labi atcerējās smelgstošos muskuļus un svilinošos pātagas cirtienus pa muguru.
Jo tuvāk nāca Melnais tronis, jo smagāk nospieda dotais zvērests un ātrāk saruka Jārvi pacietība.
Kādam jāsēž pie airiem.
- Pielikt tempu! - viņš uzrēca pārraugam.
IENAIDNIEKA MAJA
Sūmaela nolēca no klāja un metās cauri pūlim pie galda, kur sargu ielenkumā sēdēja Torlbijas doku priekšniece. Jārvi tai sekoja pa dēļu eju: pa zemi, kurai bija jāpieder viņam, ar krietni mazāku sparu un mazāk pārliecinošu izteiksmi. Viņš bija nodūris acis un dziļi uzvilcis kapuci, pārējie cieši sekoja.
- Mans vārds ir Šadikširama, - Sūmaela paziņoja, nevērīgi atrāva vaļā dokumentu rulli un uzmeta to uz galda, - un man pieder Augstā karaļa piešķirtas tiesības tirgoties, ko ar rūnu zīmogu apzīmogojusi pati veckun-dze Veksena.
Viņi bija nogaidījuši, līdz pie galda vietu ieņēma gados daudz jaunākā priekšnieces vietniece, cerot, ka tā viņiem nepievērsīs lielu uzmanību. Tomēr tā pētīja tiesības tik ilgi, ka nervozitāte pārņēma itin visus, bet sieviete tik turpināja virpināt starp pirkstiem divas kaklā pakārtās atslēgas — no māju un kantora durvīm. Valdot nokaitētos nervus, Jārvi pamanīja vienā dokumenta stūrī sakaltušu asiņu traipu. Tās tik tiešām bija licences likumīgās īpašnieces asinis, ko bija lējusi viņa paša roka. Doka pārvaldnieces vietniece pavērās augšup uz Sūmaelu un pateica to, no kā meitene baidījās visvairāk.
— Tu taču neesi Šadikširama. - Kāds apsargs steigšus uzlika cimdā tērpto plaukstu uz sava šķēpa roktura, un Nekas tikpat veikli pasniedzās aiz jostas pēc zobena. Jārvi nelabums pārauga šausmās. Vai tiešām viss beigsies šeit, dokos, ar neglītu sadursmi? - Esmu viņu bieži redzējusi klīstam pa šo krastu, un parasti dzērumā...
Sūmaela metās pāri galdam ar baisu spēku un iešņāca doka priekšniecei tieši sejā, tā savukārt izbiedēta parāvās atpakaļ. - Tu runā par manu māti, Ebdelu Āriku Šadik-širamu, un tev būs izrādīt lielāku cieņu! Viņa izgāja pa Beidzamajām durvīm. Noslīka ledainajos Ziemeļu ūdeņos. - Meitenes balss aizlūza, un tā ar delnu noslaucīja asaras. - Māte uzticēja savu rūpalu man, savai mīļajai meitai Sūmaelai Šadikširamai. - Sūmaela paķēra no galda dokumentu un vēlreiz iekliedzās, nošļācot doka priekšnieci, apsargus un Jārvi ar siekalu šalti: - Un man ir darīšanas ar Kēninieni Leitlinu!
> >
- Viņa vairs nav...
- Tu zini, par ko es runāju! Kur ir Leitlina?
- Savā kantorī, kā parasti.
- Man ar viņu jārunā! - Sūmaela pagriezās uz papēža un steidzīgi aizgāja prom pa doku.
- Viņa nepieņem ciemiņus... — doku priekšniece klusi nomurmināja aizejošajai mugurai.
Māsa Ouda samiernieciski paplikšķināja pa galdu, kamēr Jārvi un pārējie pasteidzās garām. -Tā viņa izturas pret visiem, ja tas jūs kaut nedaudz mierina.
- Pārliecinoša izrāde! - Jārvi sacīja, panācis Sūmaelu, kura steidzās uz priekšu gar izkārtajām zivīm, kaudzēs samestajiem tīkliem un zvejniekiem, kas izkliedza rīta loma cenu. - Ko mēs iesāktu bez tevis?
- Es gandrīz piečurāju bikses, - meitene nošņāca,
- vai mums kāds seko?
- Pat nepaskatījās pakaļ.
Doka priekšnieces vietniece bija aizņemta, izgāžot niknumu pār nākamo apmeklētāju, un drīz vien viņi bija jau gabalā.
Beidzot atgriezies mājās, Jārvi tomēr jutās kā svešinieks. Viss šķita krietni mazāks, nekā palicis atmiņā, un tukšāks - piestātnes un tirgotavas bija pamestas, arī ēkās neviens nedzīvoja. Sirds salēcās ik reizi, kad puisis ieraudzīja pazīstamu seju, un viņš ierāvās dziļāk kapucē kā zaglis, kas lavās garām nozieguma vietai, un, lai gan bija diezgan auksts, mugura mirka sviedros.
Ja kāds viņu pazītu, drīz vien par to uzzinātu ķēniņš Odems un nekavētos pabeigt to, ko iesāka uz Āmvendas torņa jumta.
- Tad te ir tavu senču zeme?
Nekas caur ataugušo matu aizkaru lūrēja uz ziemeļiem - pāri garajai un vientuļajai liedaga strēlei un retajiem sasalušās zāles kumšķiem, kas tikai pēc dažiem mēnešiem sazaļos kā spilgti ielāpi.
- Mana nogalinātā tēva Ūtrika, - Jārvi žoklis noraustījās, - un noslīkušā tēvoča Ūtila zeme, un visu Getlan-des ķēniņu zeme, kuru vārdi izzuduši pagātnes tumsā.