Nekas pakasīja rugājiem klāto vaigu. - Viņu priekšā tu devi zvērestu.
- Tāpat kā manā priekšā zvērēji tu.
- Tikai nebaidies! - Nekas pasmaidīja, kad viņi iegāja pa ļaužu pilnajiem vārtiem un nokļuva nocietinājuma mūru iekšpusē. Šis neprātīgais smaids uz spoži mirdzošu acu fona Jārvi vairāk biedēja nekā uzmundrināja. - Miesa, iespējams, aizmirst, bet tērauds - nekad.
Šķita, ka māsa Ouda pārzina Torlbijas ielas pat labāk par Jārvi, tās iedzimto dēlu. Tās ķēniņu. Meitene tos vadīja pa šaurajām ieliņām, kas zigzagā veda pār stāvo uzkalnu, virzoties starp augstajiem un šaurajiem namiem, kas slējās starp klintsradzēm - tās kā pelēki Getlandes kauli izspīlēja pilsētas ādu. Māsa Ouda viņus veda pāri tiltiem, kas šķērsoja mutuļojošas upes, kurp vergi devās rindām vien, lai ar ūdeni piepildītu bagātnieku traukus. Beigu beigās viņa tos aizveda līdz iegarenam, šauram, ēnu ieskautam pagalmam citadeles zemākajā daļā, kur Jārvi piedzima, uzauga un dienu no dienas izcieta pazemojumus; kur viņš mācījās, lai kļūtu par maģistru, un uzzināja, ka kļuvis par ķēniņu.
- Tas tur nams, — sacīja māsa Ouda. Ēka stāvēja atstatus, un Jārvi savulaik tai bieži bija gājis garām.
- Kādēļ Gorma maģistrei vajadzīga māja Torlbijā?
- Māte Skēra mēdz teikt, ka gudra maģistre pazīst ienaidnieka māju labāk nekā savējo.
- Mātei Skērai ir tieksme bārstīt zīmīgus teicienus tāpat kā Mātei Gundringai, — Jārvi norūca.
Ouda atslēdza durvis. - Tāda jau ir Maģistrāta jēga.
- Lai Džods iet tev līdzi, — Jārvi pavilka Sūmaelu malā un klusi uzrunāja. — Ej uz kantori un parunā ar manu māti. - Ja paveiksies arī turpmāk, Hūriks šajā stundā atradīsies mācību laukumā.
- Un ko lai viņai saku? — Sūmaela gribēja zināt. — Ka pārradies viņas mirušais dēls un sauc palīgā?
- Vēl arī to, ka viņš beidzot iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi. Ved viņu šurp!
- Un ja nu viņa man neticēs?
Jārvi iztēlojās mātes seju - kā viņa mēdza vērties uz dēlu no augšas - un nolēma, ka, visticamāk, Leitlina šaubīsies. - Tad mums būs jāizdomā kas cits.
- Un ja viņa nenotic un aizvainota liek mani sodīt ar nāvi?
Jārvi minstinājās. — Tad man būs jāizdomā kas cits.
- Kurš no jums piedzīvojis sliktus laikapstākļus vai neveiksmi zobenu cīņās? - no laukuma otra gala atskanēja dzidra balss. Pie diža paskata nesen uzceltas ēkas ar baltiem marmora pīlāriem bija sapulcējušies ļaudis. Mājas priekšā stāvēja maisauduma tērpā ģērbies garīdznieks un, plaši iepletis rokas, izkliedza vēsti: - Kurš no jums uzskata, ka jūsu lūgšanas daudziem dieviem palikušas neuzklausītas?
- Manas lūgšanas tikušas ignorētas tik daudz reižu, ka esmu pārstājis jebko lūgt, - nomurmināja Ralfs.
- Es jūs varbūt mazliet izbrīnīšu, - iesaucās garīdznieks, - bet Dieviete ir viena, nav vairāku dievu! Pat visas elfu burvestības nespēja viņu sašķelt! Vienīgās dievietes tempļa vārti un rokas ir plaši atvērtas ikvienam!
- Tempļa? - Jārvi sarauca pieri. - Mana māte to ēku uzcēla kā naudas kaltuvi un grasījās tur kalt monētas, kas visas būtu vienā svarā. - Virs parādes durvīm pacēlās septiņiem stariem apveltītā Vienīgās dievietes — Augstā karaļa dievietes - septiņstaru saules simbols.
- Viņa dāļā savu mierinājumu, žēlastību un pajumti bez maksas! — kliedza garīdznieks. - Vienīgā dievietes vēlme, lai jūs viņu mīlētu tāpat, kā viņa mīl jūs!
Nekas nospļāvās uz bruģakmeņiem. — Kāda dieviem saistība ar mīlestību?
- Šeit daudz kas mainījies, - Jārvi piebilda, pārlaidis skatienu laukumam un uzvilcis kapuci pār acīm.
- Jauns ķēniņš, — sacīja Sūmaela un nolaizīja sakropļoto lūpu, — jauna kārtība.
LIELAS LIKMES
Viņi dzirdēja durvis atveramies, un Jārvi sastinga. Priekšnamā atskanēja soļi, un Jārvi saņēmies norija smagu kamolu. Durvis atsprāga vaļā, un viņš spēra piesardzīgu soli to virzienā, tik tikko spēdams paelpot...
Telpā ieskrēja divi vergi ar zobeniem rokās - divi plecīgi inglieši ar sudraba kaklariņķiem. Nekas sarāvās, un jau nozibēja viņa zobens.
— Nē! — iekliedzās Jārvi. Viņš pazina šos vīrus. Tie bija viņa mātes vergi.
Un tad zālē ienāca arī to īpašniece, kurai uz papēžiem mina Sūmaela.
Leitlina nebija mainījusies.
Gara auguma un skarba, zeltainie mati ieziesti ar eļļu un sakārtoti mirdzošos mezglos. Viņa bija aplikusi maz dārgakmeņu, bet tie, kas bija, izcēlās ar varenu izmēru. Lielā ķēniņienes atslēga - Getlandes dārgumu krātuves atslēga - vairs nekarājās ķēdē; tās vietā glabājās mazāka, ar tumšiem rubīniem rotāta, gluži kā asins lāsēm klāta.
Varbūt Jārvi bija grūti pārliecināt savus biedrus par to, ka viņš ir ķēniņš, bet viņa māte piepildīja nelielo telpu ar nepiespiestu majestātiskumu līdz pašiem tālākajiem nostūriem.
- Augstie dievi, - Ralfs murmināja un satriekts metās ceļos, bet māsa Ouda, Džods un Sāmuela, kā arī abi vergi steigšus sekoja viņa piemēram. Nekas noslīga uz ceļiem pēdējais, pavērsis pret zemi gan skatienu, gan sava zobena smaili. Vairs tikai Jārvi un viņa māte palika stāvam.
Leitlina pārējos nemaz nemanīja. Viņa skatījās uz Jārvi, un viņš - uz māti, it kā telpā vairs neviena cita nebūtu. Viņa piegāja pie dēla nepasmaidījusi, tās lūpas pat nenotrīsēja, līdz abus šķīra viens solis. Māte šķita tik skaista, ka Jārvi sāpēja acis, uz viņu skatoties; puisis juta, kā acīs krājas svelošas asaras.
- Mans dēls, - Leitlina nočukstēja un apskāva Jārvi.
— Mans dēls. - Māte turēja viņu tik cieši, gandrīz sāpīgi, un asaras lija pār puiša galvu, kamēr viņa asaras mērcēja mātes plecu.
Jārvi bija pārnācis mājās.
Pagāja kāds laiks, iekams māte palaida dēlu vaļā, bet neatlaida viņa roku un uzmanīgi noslaucīja asaras. Jārvi saprata, ka vairs neveras mātē no lejas. Tātad viņš bija izaudzis. Daudzējādā ziņā izaudzis.
- Izrādās, tava draudzene runāja patiesību.
Jārvi lēni pamāja ar galvu. - Es esmu dzīvs.
- Un esi iemācījies saslēgt apmetņa sprādzi, - Leitlina piebilda, uz tausti pārbaudīja un pārliecinājās, ka tā turas cieši.
Klusējot Leitlina noklausījās dēla stāstu.
Klusējot viņa uzzināja par sirojumu un Āmvendas nodedzināšanu. Par Odema nodevību un Jārvi ilgo kritienu nežēlīgajā jūrā.
Vai Getlandei būs puskēniņš?
Klusējot Leitlina klausījās, kā Jārvi tika padarīts par vergu un pārdots, vienīgi acis pievērsās bālajām rētām uz dēla kakla.
Tad nu gan sasodītas paliekas.
Klusumā viņš stāstīja par bēgšanu, ilgajiem nežēlīgajiem pārbaudījumiem ledus klajumos, par cīņu uz dzīvību un nāvi elfu cietokšņa drupās un visu laiku nepārstāja domāt, kāda dziesma par to tiktu sacerēta, ja vien viņš izdzīvos līdz brīdim, kad tā būs gatava.
Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.
Ticis līdz Ankrana un pēc tam arī Šadikširamas nāvei, Jārvi atcerējās asiņaino dunci sev rokā, abu rēkšanu, sažņaugto rīkli un pievēra acis, vairs nespēdams parunāt.
Iespējams, vajadzīgas divas rokas, lai kādu pieveiktu, bet tikai viena, lai ietriektu dunci mugurā.
Tad Jārvi sajuta mātes roku uz sava pleca. - Es lepojos. Tavs tēvs arī lepotos. Svarīgi ir tikai tas, ka tu esi atgriezies pie manis.
- Pateicoties šai četrotnei, - sacīja Jārvi un norija rūgtu malku.