Jārvi māte veltīja dēla pavadoņiem vērīgu skatienu.
- Es pateicos jums visiem.
- Nekas, nekas, - norūca Nekas, piekalis skatienu grīdai un noslēpis seju aiz matu ērkuļa.
- Man ir tas gods, - Džods dziļi nolieca galvu.
- Nebūtu Jārvi, mums nekas neizdotos, — nomurmināja Ralfs.
- Viņš man bija kā neciešama skabarga plikā pakaļā, cik ilgi vien bijām jūrā, — teica Sūmaela. - Ja tas būtu jāatkārto, es viņu atstātu tur.
- Un kur tad tu atrastu kuģi, ar ko aizkļūt mājās? -Jārvi pavaicāja un uzsmaidīja meitenei.
- Gan jau es kaut ko izdomātu, - viņa atcirta un pasmaidīja pretī.
Jārvi māte nesmaidīja. Viņa vērīgi nopētīja skatienus, kādus jaunieši viens otram veltīja, un piemiedza acis.
- Kas tev ir mans dēls, meitēn?
Sūmaela apjuka, viņas tumšie vaigi spēji piesarka.
- Man... - Jārvi nekad līdz šim nebija redzējis, ka Sūma-elai trūktu vārdu.
- Viņa ir mana draudzene, - puisis attrauca. - Sūmaela manis dēļ riskēja ar dzīvību. Viņa ir mana kuģa biedrene. — Viņš apklusa uz mirkli. — Viņa ir mana ģimene.
- Vai tā ir? - Jārvi māte joprojām spīdošām acīm vērās Sūmaelā, kas ar neatslābstošu interesi pētīja grīdu. - Tad jau viņai jābūt arī manā ģimenē.
Patiesībā Jārvi nemaz nebija tik pārliecināts, ko viņi viens otram nozīmē, un nemaz nevēlējās pakļaut šīs jūtas mātes pārbaudei. - Šeit daudz kas mainījies. — Jārvi pamāja uz logu, pa kuru telpā klusītiņām ieplūda Vienīgajai dievietei veltītas priestera lūgšanas.
- Te viss ir sagruvis. — Leitlinas un dēla skatieni atkal satikās, un šoreiz māte šķita vēl niknāka. — Biju tikai nupat beigusi nēsāt sēras par tavu nāvi, kad ērglis atnesa vēsti no Mātes Gundringas. Tas bija ielūgums uz Augstā karaļa laulību ceremoniju Skekenmuižā.
- Vai tu tur biji?
Viņa nosprauslājās. - Biju un braukšu vēl, lai kā negribas.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka veckundze Veksena iecerējusi mani par līgavu, Jārvi.
Puiša acis plaši iepletās. — Ak tā.
- Jā. Fui! Viņi domā, ka pieķēdēs mani tai vecajai, izkurtējušajai grabažai un es savērpšu salmus zeltā. Tikmēr tavs tēvocis, čūska, un viņa meita, pielīdēja, nepalaiž garām nevienu gadījumu, lai man traucētu, un dara visu, nolādēts, lai iznīcinātu to, ko esmu šeit radījusi.
- Isriuna? - Jārvi nočukstēja ar pavisam viegli aizkritušu balsi. Viņš gandrīz piebilda: - Mana saderinātā, -bet, uzmetis acis Sūmaelai, nolēma to nedarīt.
- Es zinu, kā viņu sauc, - māte norūca, - un labāk neizrunāju to vārdu. Viņi lauž līgumus, par kuriem ilgus gadus esam cīnījušies, acumirklī pārvērš smagi iegūtus draugus ienaidniekos, viņi nolaupa svešzemju tirgotāju kravas un padzen tos no tirgus. Ja viņu mērķis bijis iznīcināt Getlandi, labākus panākumus nav iespējams gūt. Viņi pat manu naudas kaltuvi pārvērtuši par templi Augstā karaļa viltus dievietei, vai tu pamanīji?
- Kaut ko tamlīdzīgu, jā...
- Viena dieviete stāvot pāri visiem pārējiem dieviem, gluži kā Augstais karalis — pāri pārējiem. — Leitlina izgrūda rūgtuma pilnus smieklus, un Jārvi salēcās. — Es turos viņiem pretī, bet zaudēju. Viņi neizprot, ko nozīmē kaujas lauks, bet ir sagrābuši Melno troni. Viņu rokās ir dārgumu krātuves atslēga. Esmu cīnījusies ar viņiem dienu no dienas ar visiem pieejamiem ieročiem un paņēmieniem...
- Izņemot zobenu, - norūca Nekas joprojām nodurtu galvu.
Jārvi pievērsa viņam skatienu dunča asumā. - Tas būs nākamais. Tikai Odems neriskē ar savu drošību, un viņa pusē nostājušies visi Getlandes karotāji. Manā padotībā ir tikai četri desmiti vīru. Vēl Hūriks...
- Nē, - Jārvi pārtrauca māti. - Hūriks ir Odema cilvēks. Viņš mēģināja mani nogalināt.
Mātes acis iepletās. - Hūriks ir mans izredzētais vai-rognesējs. Viņš mani nekad nenodotu...
- Mani viņš nodeva bez minstināšanās. - Jārvi atcerējās, kā Keimdāla asinis uzsļācās viņam uz sejas. - Tici man! To mirkli es nekad neaizmirsīšu.
Leitlina atņirdza zobus un uzlika trīsošo dūri uz
>
galda. - Likšu viņu noslīcināt muklājā. Bet būs nepieciešama armija, lai sakautu Odemu.
Jārvi aplaizīja lūpas. - Man tāda jau stāv gatavībā.
- Vai, zaudējot dēlu, esmu ieguvusi burvi? Kur tu to ņēmi?
>
- Vensterzemē, - sacīja Nekas.
Iestājās stindzinoša pauze. - Skaidrs. - Jārvi māte pievērsa gailējošo skatienu māsai Oudai, kas uzdrošinājās vainīgi pasmaidīt, tad nokremšļojās un nodūra galvu. Reti kurš skatījās kur citur, ja telpā atradās Leitlina. — Vai tu noslēdzi vienošanos ar Gromgilgormu - to cilvēku, kurš nogalināja tavu tēvu un tevi pašu pārdeva verdzībā?
- Viņš nenogalināja manu tēvu. Es to droši zinu. -Vismaz par trim ceturtdaļām droši. Odems nogalināja tavu vīru un dēlu - pats savu brāli un krustdēlu —, un mums jāizmanto sabiedrotie, ko vējš piespēlējis.
- Kāda ir Gorma prasītā cena?
Jārvi mute bija sausa, viņš mēģināja norīt siekalas. Viņam bija jāzina, ka Zelta ķēniņiene nepalaidīs garām nevienu sīkumu. - Lai es metos viņa priekšā ceļos un kļūstu par viņa vasali.
Nekas nikni ierūcās telpas stūrī.
Jārvi mātes plakstiņi notrīsēja. - Mūsu ķēniņš uz ceļiem visienīstākā naidnieka priekšā? Ko par šādu līgumu ar nelabo teiks mūsu ļaudis?
- Tiklīdz Odems būs noslīcināts renstelē, lai vini domā, ko grib. Labāk esmu karalis, kurš nometies ceļos, nekā ubags, kas stāv kājās. Es varēšu piecelties vēlāk.
Smaids pavīdēja Leitlinas lūpu kaktiņā. — Tu esi krietni vairāk mans nekā sava tēva dēls.
- Un ar to lepojos.
- Un tomēr — vai tu ļausi tam miesniekam plosīties Torlbijā un pārvērst mūsu pilsētu lopkautuvē?
- Viņš tikai kalpos par ēsmu pilsētas kareivjiem, — Jārvi paskaidroja. - Gorms izvilinās tos no citadeles, lai tur paliktu pavisam maz vīru. Mēs ieiesim pilsētā pa klintī cirstajiem tuneļiem, noslēgsim Vaidu vārtus un saņemsim ciet Odemu, kurš būs palicis bez apsardzes. Vai varēsi atrast pietiekami daudz labu vīru, lai to paveiktu?
- Iespējams. Šķiet, ka jā. Bet tavs tēvocis nav muļķis - ja nu viņš neiekrīt tavās lamatās? Ja nu viņš patur savus vīrus citadelē un paliek dusēt drošībā?
- Un izrādās gļēvulis, kamēr Zobenlauzis par viņu ņirgājas pie viņa mājas sliekšņa? — Jārvi piesēdās tuvāk mātei un ieskatījās viņai acīs. - Nē. Es esmu atradies viņa vietā un zinu, kas viņam prātā. Odems Melnajā tronī sēž nesen. Viņa krājumā nav dižu uzvaru, ko apdziedāt balādēs. Turklāt viņam jāsacenšas ar atmiņām par manam tēvam un tēvocim Ūtilam veltītajām leģendām. - Jārvi pasmaidīja, jo zināja, ko nozīmē vienmēr tupēt sava slavenā brāļa ēnā. - Odems nepalaidīs garām lielisku izdevību paveikt to, kas tā arī nav izrādījies pa spēkam viņa brāļiem, - sakaut Gromgilgormu un visiem pierādīt, ka viņš ir varens karavadonis.
Mātes smaids pletās aizvien plašāks, un Jārvi mēģināja atcerēties, vai Leitlina jebkad agrāk ir vērusies viņā ar apbrīnu. — Tavs brālis bija apveltīts ar izcilu kaujas prasmi, savukārt tev dievi bija pataupījuši izcilas prāta spējas. Tu esi izaudzis par īsti viltīgu vīru, Jārvi.
Izrādījās, ka gudri izmantota empātija var pārvērsties nāvējošā ierocī. — Es neesmu palaidis vējā ilgos gadus, kamēr gatavojos Maģistrātam. Un tomēr Odemam pietuvināta cilvēka palīdzība krietni uzlabotu mūsu izredzes. Varbūt lūgsim Māti Gundringu...
- Nē. Viņa ir Odema maģistre.
- Viņa ir mana maģistre.