Jārvi māte nogrozīja galvu. — Labākajā gadījumā viņa gribētu palikt uzticīga jums abiem. Kas to zin’, ko viņa uzskatītu par lielāko labumu? Jau tā ir ārkārtīgi daudz varbūtību, ka viss var noiet greizi.
- Bet tikpat daudz izredžu uzvarēt. Augstas likmes nozīmē lielu risku.
- Tas tiesa. - Leitlina piecēlās kājās, nopurināja svārkus un izbrīnā pavērās uz sēdošo Jārvi. - Pa kuru laiku mans mīļais dēls ir kļuvis par spēlmani?
- Kopš brīža, kad tēvocis iemeta mani jūrā un nolaupīja likumīgi piederošo troni.
- Viņš pienācīgi nenovērtēja tevi, dēls. Tāpat kā es. Bet tagad esmu priecīga mācīties no pašas kļūdām. -Smaids pagaisa no Leitlinas lūpām, un balsī ieskanējās nāvējoša nokrāsa. - Lai viņa paša izvēle atnes tam asiņainu atklāsmi. Nosūti savu putnu Gromgilgormam, mazo māsiņ. Un saki, ka mēs nepacietīgi gaidām viņa ierašanos.
Māsa Ouda ļoti dziļi paklanījās. - Nosūtīšu, mana ķēniņiene, tikai... tiklīdz tas būs darīts, atpakaļceļa vairs nebūs.
Jārvi māte atbildēja ar rūgtiem smiekliem. - Saki to savai kundzei, māsa. Atkāpšanās nav manā dabā. - Leitlina pasniedzās pāri galdam un uzlika stipro plaukstu Jārvi sažuvušajai delnai. — Un arī mana dēla dabā ne.
TUMSĀ
- Sasodīti riskanti, - Ralfs nočukstēja, un viņa vārdi izgaisa tumsā.
- Visa dzīve ir riskanta, - Nekas atsaucās. - Kopš paša dzimšanas brīža...
- Cilvēka ziņā ir plikam mesties laukā pa Beidzamajām durvīm vai arī klusītiņām lavīties pretējā virzienā.
- Nāve mūs visus pavadīs šā vai ta, - piebilda Nekas. - Es izvēlos skatīties viņai acīs.
>
- Vai nākamreiz varēšu izvēlēties citu iespēju?
- Diezgan kašķu! - nošņāca Jārvi. - Plēšaties kā veci suņi par pēdējo kaulu!
- Ne jau visi prot iznesties kā karaļi, - ar neslēptu ironiju nomurmināja Ralfs. Laikam nemaz nav tik viegli pieņemt, ka cilvēks, kas tev blakus dienu no dienas kārtojis vajadzības spainī, pēkšņi atrod vietu starp dieviem un cilvēkiem.
Gadiem rūsējušās bultas nočīkstēja, un vārti atvērās, saceļot gaisā putekļu mākoni. Viens no mātei uzticīgajiem ingliešiem bija noslēpies šaurajā arkā aiz vārtiem un vērās uz telpā esošajiem.
- Vai tevi kāds redzēja? — Jārvi jautāja.
Vergs nogrozīja galvu, pagriezās un lēni vilkās augšup pa šaurajām kāpnēm, pieliecies zem zemajiem griestiem. Jārvi bažījās, vai šim cilvēkam var uzticēties. Viņa māte uzskatīja, ka var, bet viņa taču uzticējās arī Hūrikam. Jārvi bija pietiekami pieaudzis, lai vairs nebūtu pārliecināts, ka vecāki zina visu.
Dažu pēdējo mēnešu laikā viņš bija pāraudzis visdažādākos agrākos pieņēmumus.
Kāpnes aizveda līdz plašai alai, kur negludos klintī cirstos griestus klāja kaļķu stalagmīti un katra galā vizēja lāse, atmirdzot lāpu gaismā.
- Vai mēs atrodamies zem citadeles? - Ralfs vaicāja, nervozi veroties uz neiedomājami smago akmens masu virs galvas.
- Klintī ir daudz eju, — Jārvi skaidroja, — ar seniem tuneļiem no elfu laikiem un nesen raktiem pagrabiem. Ar slepenām durvīm un novērošanas lūkām. Ķēniņi un maģistri dažbrīd vēlas pārvietoties, neviena nemanīti. Bet neviens nepazīst šīs ejas labāk par mani. Šajā pustumsā es pavadīju pusi bērnības. Te es slēpos no tēva un brāļa, ložņājot pa neskaitāmiem nevienam nezināmiem nostūriem. Es visu redzēju, vienlaikus paliekot neredzams, un izlikos, ka esmu daļa no tā, ko redzu. Es izgudroju dzīvi, kurā man nebija atvēlēta atstumtā loma.
- Skumjš stāsts, - Nekas nomurmināja.
- Nežēlīgs. — Jārvi atcerējās, kā agrāk bija raudājis tumsā un gaidījis, lai kāds viņu atrod, kaut gan labi zināja, ka viņš nevienu neinteresē un tāpēc viņu nemeklēs. Jārvi nopurinājās riebumā par to, cik agrāk bijis vājš. — Tomēr tam vēl iespējams uzrakstīt laimīgas beigas.
- Varbūt. - Nekas novilka ar plaukstu pa blakus esošo sienu. Tūkstošiem gadu senie elfu laiku akmeņi bija gludi, it kā būtu sakrauti mūrī bez stiprinājuma vēl vakar. - Pa šo eju tavas mātes kareivji var nemanīti iekļūt citadelē.
- Kamēr Odema apsargi metīsies laukā, lai stātos pretī Gromgilgormam.
Inglietis pacēla roku gaisā, lai visus apturētu.
Eja strauji beidzās pie apaļas akas. Augstu virs galvas vīdēja mazītiņš gaismas aplītis, tālu lejā vārgi mirguļoja ūdens. Ap to virzījās tik šauri pakāpieni, ka Jārvi bija jāiet tālāk sānis, mugurai berzējoties gar gludo akmens mūri, bet zābaku purngali nolūkojās pāri malai un sviedri izspiedās uz pieres. Viņš bija ticis līdz pusei, kad no augšas atskanēja dūkšana. Puisis salēcās, un kaut kas
aizlidoja lejup tieši gar seju. Jārvi būtu iekritis akā, ja Ralfs vinu nenoķertu aiz rokas, j >
- Es negribētu, lai tavai valdīšanai punktu pieliek spainis.
Tālu lejā spainis ar šļakstu ievēlās ūdenī, un Jārvi smagi nopūtās. Mazāk par visu viņam bija vajadzīgs tur vēlreiz iekrist.
Visapkārt atbalsojās negaidīti skaļas sieviešu balsis.
- ... viņa joprojām saka nē.
- Vai tu būtu ar mieru precēt to veco piepi pēc tam, kad esi bijusi sieva tādam vīram kā Ūtriks?
- Kāda nozīme tam, ko viņa grib vai negrib. Ja ķēniņš atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis atrodas starp karaļiem un dieviem. Neviena nespēs tam mūžīgi teikt nē...
Viņi virzījās tālāk uz priekšu. Nāca jaunas ēnas, jauni pakāpieni, vēl vairāk kaunpilnu atmiņu un raupju akmens mūru, ko savulaik cēluši ļaudis, kas šķita vecāki, bet patiesībā dzīvojuši tūkstošiem gadu pēc pazemes tuneļu celtniecības. Dienasgaisma mirguļoja ejā caur tuvu griestiem izvietotajām atverēm.
- Cik daudz vīru ķēniņiene atvedusi? - painteresējās Ralfs.
- Trīsdesmit trīs, - inglietis izmeta neatskatoties.
- Pagaidām.
- Vai labus vīrus?
- Tie vīri, - inglietis paraustīja plecus, - nogalinās vai ies nāvē, ja nepaveiksies.
- Par cik daudziem Odems varētu teikt to pašu? -vaicāja Nekas.
- Par daudziem, - atbildēja inglietis.
- Tas nozīmē kādu ceturto daļu. - Jārvi tālāk virzījās uz pirkstgaliem, lai caur režģi paraudzītos gaismā.
Todien mācību laukums bija ierīkots citadeles iekšpa-galmā, kur vienā stūrī auga sensens ciedru koks. Kareivji apguva cīņu ar vairogu, ierindu un ķīļu veidošanu, kā arī izretināšanos. Zobeni mirdzēja bālajā saulē un triecās pret koku, veiklas kājas mēroja zemi. Aukstajā gaisā meistars Hūnans nervozi deva pavēles veidot no vairogiem vienlaidu sienu, turēties plecu pie pleca un brēca zemā balsī tieši tā, kā savulaik bija rēcis uz Jārvi, neko īsti nepanākdams.
- Tur ir ļoti daudz vīru, - izmeta Nekas, apzināti nepilnīgi novērtējot situāciju.
- Labi apmācīti un kaujās norūdīti vīri paši uz savas zemes, - piebilda Ralfs.
- Uz manas zemes, - Jārvi izgrūda caur cieši sacirstajiem zobiem. Viņš veda vīrus tālāk, soli pa solim, akmeni pēc akmens, aizvien labāk pazīdams apkaimi. - Vai redzi: tur? — Viņš pievilka Ralfu sev klāt un piespieda pie kārtējās šaurās ailas, no kuras pavērās skats uz citadeles vienīgajiem ieejas vārtiem. Dzelzī apkaltie vārti bija atvērti, to sānos atradās kareivji, bet ēnā arkas pakājē pazibēja nopulēts varš.
- Vaidu vārti, - viņš nočukstēja.
- Kāpēc tāds nosaukums? - Ralfs gribēja zināt. - Vai par godu mūsu vaidiem tad, kad būsim zaudējuši cīņā?
- Kāda nozīme nosaukumam? Tie nolaižas no augšas un noslēdz pieeju citadelei. Mehānismu radīja seši maģistri. Tos gaisā notur viena vienīga tapa. Tie tiek nemitīgi apsargāti, bet slepenas kāpnes ved uz iekštelpu. Tiklīdz sāksies diena, mēs kopā ar Neko un duci vīru tos pārņemsim savā varā. Ralf, tu ar loka šāvējiem kāpsi uz jumta, lai pārvērstu mana tēvoča sargus adatu spilventiņos!