- Nešaubos, ka tie izdosies lieliski.
- Tiklīdz pienāks īstais brīdis, mēs izrausim tapu, vārti nolaidīsies lejā un Odems būs iesprostots krātiņā. — Jārvi iztēlojās šausmas tēvoča sejā, Vaidu vārtiem krītot, un kārtējo reizi vēlējās, kaut to būtu tikpat viegli izdarīt kā pateikt.
- Odems iesprostots krātiņā... - Tumsā pazibēja Nekā acis. — Un mēs arī.
Pagalmā atskanēja priecīgi izsaucieni, jo treniņš bija galā. Viena puse bija uzvarējusi, otra - piespiesta pie zemes.
Jārvi pamāja uz klusējošā inglieša pusi. - Manas mātes vergs jums parādīs ceļu. Paturiet to prātā!
- Un kur paliksi tu? — Ralfs jautāja. Tad nedroši piebilda: - Mans kēnin.
> >
- Man ir kas darāms.
*
Aizturējis elpu, lai pat sīkākais troksnītis nenodotu, Jārvi aizlavījās pa sasmakušo tumsu līdz slepenajām durvīm, kas atradās starp Miera tēva kājām, iespraucās novērošanas spraugā un ielūkojās Dievzālē.
Vēl nebija pusdienlaiks, un Getlandes ķēniņš atradās savā vietā — Melnajā tronī. Jārvi stāvēja aiz tā atzveltnes un neredzēja Odema seju, tikai plecu līniju un mirdzošo ķēniņa kroni tam galvā. Māte Gundringa sēdēja uz sola pie labās valdnieka kājas un trīcošajā rokā centās noturēt savu maģistres zizli.
Pie paaugstinājuma pletās vāji izgaismotu seju rinda: tur atradās Getlandes gods un slava vai vismaz viduvējības un nepilnvērtīgie, uzcirtuši mugurā labākās drānas, nopulējuši atslēgas un uzlikuši sejai pakalpīgus smaidus. Šie paši vīri un sievas bija raudājuši, kad tika sadedzināts Jārvi tēva līķis, un sprieduši: nez kad atkal izdosies atrast viņam līdzinieku. Ne jau kroplajā pamuļķī, viņa jaunākajā dēlā, viņš meklējams, tas nu bija skaidrs.
Uz pakāpieniem, kas veda pie troņa, taisni izslējusies stāvēja Jārvi māte, bet Hūriks - viņai aiz muguras.
Jārvi neredzēja Odema seju, bet dzirdēja viltus ķēniņa teikto atbalsojamies dobjajā telpā. Tā skanēja tikpat mierpilna un nosvērta kā parasti. Vēsi atturīga kā ziema -Jārvi sajuta tās atnesto ziemeļa drebuli. - Vai drīkstu vaicāt mūsu godājamai māsai, kad viņa plāno doties uz Skekenmuižu?
- Tiklīdz būs iespējams, mans ķēniņ, - atbildēja Jārvi māte. - Man ir neatliekami darījumi, kas...
- Tagad dārgumu krātuves atslēga glabājas pie manis.
Jārvi pavērās pa šauro spraugu sānis un ieraudzīja
Isriunu sēžam pie otra Melnā troņa sāna. Viņa saderinātā.
Nemaz nerunājot par to, ka tā bijusi arī Jārvi brāļa saderinātā. Dārgumu krātuves atslēga karājās viņai kaklā, un, lai gan šķita smaga, tā izrādījās vieglāka, nekā meitene savulaik bažījās. - Es nokārtošu tavus darījumus, Leitlina.
Isriuna mazliet izklausījās pēc tā paša nervozā skuķēna, kas šajā pašā telpā bija skandējis nedrošus solījumus Jārvi. Viņš atcerējās tās acis, kas iemirdzējās, pieskaroties Melnajam tronim, un redzēja tās gailam arī tagad, kad Isriuna pavērās uz savu tēvu, kurš sēdēja šajā tronī.
Šķita, ka kopš došanās uz Amvendu mainījies ne tikai Jārvi.
- Nokārtojiet to pavisam drīz, — atskanēja Odema balss.
- Lai varētu ieņemt Augstās karalienes vietu pāri mums visiem, - piebilda Māte Gundringa un uz mirkli pacēla gaisā savu zizli. Tumši iegailējās elfu metāls.
- Vai arī liekt ceļus kā veckundzes Veksenas grāmatvede, - Leitlina atcirta.
Sekoja pauze, tad Odems klusi bilda: - Mēdz būt arī ļaunāki likteņa pavērsieni, māsa. Mums jāpilda pienākums. Mums jārīkojas tā, kā būtu labāk Getlandei, ņemiet to vērā.
>
- Mans ķēniņ, - Jārvi māte izspieda caur sakostajiem zobiem un paklanījās. Lai gan puisis bija bieži par to sapņojis, viņu pārņēma svelošs naids, redzot māti tik pazemotu.
- Tagad atstājiet mani dievu sabiedrībā. — Odems pamāja, lai vasaļi iet prom. Durvis atvērās, dižie vīri un sievas paklanījās bezgalīgā cieņā un izgāja gaismā. Viņu vidū bija arī Jārvi māte, Hūriks tai blakus, bet Māte Gundringa tiem sekoja, un beigu beigās no zāles izgāja Isriuna, durvju ailā uzsmaidījusi tēvam tāpat, kā savulaik bija smaidījusi Jārvi.
Durvis aizvērās ar blīkšķi, kas atbalsojās, tad iestājās dziļš klusums. Odems rūkdams piecēlās no Melnā troņa tā, it kā tas viņu svilinātu. Viņš pagriezās, un Jārvi pamanīja, ka elpa krūtīs apstājas.
Tēvoča seja bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās: stipra, ar vaigos dzītām dziļām rievām un sudraba cauraustu bārdu. T ik ļoti līdzīgs Jārvi tēvam, bet ar maigumu un gādību, kādu pat dēls savulaik nemanīja sava miesīgā tēva - ķēniņa Ūtrika — sejā.
Ienaidam bija jādara savs un jāaizskalo Jārvi bailes, noslīcinot kaitinošās šaubas, vai Melnā troņa izraušana no tēvoča kampiena ir asiņu vērta, ko nešaubīgi nāksies izliet tā dēl.
9
Bet notika gluži pretējais - ieraugot sava ienaidnieka, tēva un brāļa slepkavas un karaļvalsts nolaupītāja seju, Jārvi sirds nodevīgi iepukstējās, un viņu pārņēma kas pavisam negaidīts - smacējošas alkas pēc mīlestības. Alkas pēc vienīgā ģimenes locekļa, kurš jebkad bija izrādījis viņam maigumu, kurš vienīgais ļāva sajust, ka viņš kādam patīk. Pēc vienīgā, kurš radīja sajūtu, ka Jārvi ir patikšanas vērts. Alkām pēc mīlestības sekoja smacējošas skumjas par šī cilvēka zaudēšanu, un Jārvi manīja asaras saskrienam acīs. Viņš iecirta savilktās dūres aukstajā akmenī un ienīda pats sevi par vājumu.
- Beidziet skatīties uz mani!
Jārvi atrāvās nost no ailas, bet Odema acis bija pavērstas augstu gaisā. Viņš spēra lēnus soļus, pēdu pieskārieniem atbalsojoties milzīgās telpas samtainajā krēslā.
- Vai esat no manis novērsušies? - Odems iesaucās.
- Tāpat kā es novērsos no jums?
Odems uzrunāja dzintara statujas, kas slējās augšup visapkārt jumta kupolam. Viņš runāja ar dieviem, un piesmakusī balss bija zaudējusi mieru. Tad viņš noņēma ķēniņa kroni, kas reiz bija likts galvā ari Jārvi, un saviebies saberzēja uz pieres atstātos nospiedumus.
- Kas man atlika? — viņš čukstēja tik klusu, ka Jārvi tik tikko saklausīja vārdus. - Mēs visi kādam kalpojam. Par visu nākas maksāt.
Un pēdējie vārdi, ko Odems bija tam veltījis, kā asi dunči iegriezās atmiņā.
No tevis iznāktu labs āksts. Bet vai manai meitai tik tiešām jāņem par vīru vārgulis ar vienu roku? Kropla marionete, kas karājas mātes novilktā diegā?
Karsts un nesamierināms ienaids pārņēma Jārvi. Vai tad viņš nebija devis zvērestu? Sava tēva vārdā. Savas mātes vārdā.
Pats savā vārdā.
Ar vissīkāko džinkstu Šadikširamas zobens izlīda no maksts, un Jārvi piespieda kreisās rokas kroplo plaukstu pie slepenajām durvīm. Viņš zināja, ka būtu vajadzīgs viens labs grūdiens un tās atsprāgtu vaļā. Viens grūdiens, trīs soļi un trieciens ar zobenu varētu tam visam pielikt punktu. Viņš nolaizīja lūpas, ciešāk satvēra zobenu un sagatavoja plecus triecienam. Asinis saskrēja galvā...
- Diezgan! — Odema rēciens skaļi atbalsojās, un Jārvi atkal sastinga. Viņa tēvocis paķēra ķēniņa kroni un uzlika atpakaļ galvā. - Kas darīts, darīts! - Odems pacēla dūri pet griestiem. — Ja vēlējāties, lai notiek citādi, kāpēc mani neapturējāt? - Viņš pagriezās uz papēža un izgāja no zāles.
- Viņi atsūtīja mani, lai to paveiktu, - Jārvi nočukstēja un ieslidināja Šadikširamas zobenu atpakaļ maksti. Ne tagad. Vēl ne. Ne tik vienkārši. Toties šaubas bija pagaisušas.