Pat ja nāksies noslīcināt Torlbiju asinis.
Odemam jāmirst.
DRAUGA CĪNINŠ
>
Jārvi saguma pār airi, jo zināja, ka pātaga jau pacelta virs muguras. Viņš to rāva un rūca, pat bakstīja ar nekam nederīgās rokas vienīgo pirkstu, — kā gan lai viņš viens pats to izkustina?
Jūras māte rēkdama triecās pret Dienvidvēju, un Jārvi izmisīgi cīnījās ar pakāpieniem, redzot, kā vīri ķer pēc pēdējā elpas vilciena, neļaujoties važām, iekams ūdens noklās to sejas.
- Gudri bērni noslīkst tāpat kā dumjie, - izmeta Trigs, un asinis notecēja no glītā šķēluma viņa galvā.
Jārvi spēra vēl vienu vārgu soli žēlastību nepazīstošajā sniegā, paslīdēja un paklupa pār karstu akmeni, kas bija nospodrināts kā stikls. Lai kā viņš skrietu, suņi tik un tā jau klabināja zobus pie papēžiem.
Gromgilgorma atņirgtie zobi bija sarkani un seja mirka asinīs, bet Jārvi pirksti sniedzās pēc kaklariņķa.
— Es jau nāku, — viņš nodziedāja gluži kā dzidrs zva-ninš, — un Kara māte līdz ar mani!
> 7
- Vai esi gatavs mesties ceļos? - jautāja Māte Skēra, izrotājusi rokas elfu sprādzēm, un vārnas rikai smējās un smējās, sēdot uz maģistres pleciem.
- Viņš jau ir uz ceļiem, - Odems konstatēja, uzstutējis elkoņus uz Melnā troņa melnajiem paroceņiem.
- Kā vienmēr, - piebilda Isriuna un ari nepārstāja smaidīt.
- Mēs visi kādam kalpojam, - teica veckundze Vek-sena, kāri zibinādams acis.
- Diezgan! - nošņāca Jārvi. — Diezgan!
Viņš pagrūda vaļā slepenās durvis un ieskrēja zālē ar līko zobenu rokā. Ankrans izvalbīja acis, kad zobena asmens ieurbās tā miesā. - Tērauds sniegs atbildi, — viņš nokērca.
>
Sadikširama vaidēja un atgaiņājās ar elkoni, bet Jārvi tikai dūra, metāls šķaidīja miesu, un viņa tam uzsmaidīja pār plecu.
- Viņš jau tuvojas, - Sadikširama čukstēja, - viņš jau tuvojas.
Jārvi pamodās, izmircis sviedros, un pamanīja, ka, satinies palagos, viņš dursta matraci.
Nelabā vieplis neskaidri iezīmējās virs puiša galvas; tas veidojās no liesmām, ēnām un smirdīgiem dūmiem. Jārvi metās malā, tad atviegloti uzelpoja, sapratis, ka virs viņa tumsā noliecies Ralfs un tur rokā iedegtu lukturi.
- Gromgilgorms jau tuvojas, - viņš paziņoja.
Jārvi aizmeta palagus prom. Aiz loga skanēja slēģu slāpēti trokšņi: kaut kas plīsa, kāds kliedza. Iezvanījās zvani.
- Viņš šķērsoja robežu ar pāri par tūkstoti vīru. Iespējams, pat simt tūkstošiem, ja var ticēt baumām.
Jārvi centās atģisties no nesenā murga. - Tik drīz?
- Viņš virzās uz priekšu ātri kā uguns un rada milzu haosu. Ziņneši tik tikko to apsteidza. Viņš ir tikai trīs četru dienu gājienā no šejienes. VisaTorlbija sacelta kājās.
Stāvu zemāk pirmā pelēcīgā ausma spraucās caur slēģiem un klājās uz bālajām sejām. Jārvi deguns samanīja pavisam vāru dūmu smaku. Dūmu un baiļu smaku. Tik tikko bija dzirdami priestera piesmakušie aicinājumi liekt ceļus Vienīgās dievietes priekšā un saņemt pestīšanu.
Mesties ceļos Augstā karaļa priekšā un kļūt par vergiem.
- Tavas vārnas gan ātri lido, māsa Ouda, - Jārvi atzina.
- Kā jau solīju, mans ķēniņ. - Jārvi nodrebēja, to dzirdot. Šie vārdi viņa ausīs joprojām skanēja kā ņirgāšanās. Tādi tie arī paliks līdz brīdim, kad Odems būs miris.
Viņš ieskatījās savu kuģa biedru sejās. Sūmaela un Džods slēpa katrs savas izbailes. Nekas ar negantu smaidu uz lūpām un atņirgtiem zobiem spodrināja kailo zobenu.
- Šis būs mans cīniņš, — Jārvi paziņoja. — Ja kāds no jums vēlas doties prom, es nepārmetīšu.
- Un es esmu zvērējis likt savu zobenu lietā īstajam mērķim. - Nekas ar īkšķa galu paberzēja kādu traipu uz ieroča. — Mani apturēs tikai Beidzamās durvis.
Jārvi pamāja un ar veselo roku satvēra Nekā delnu.
— Neizlikšos — es nesaprotu tavu uzticību, bet esmu pateicīgs par to.
Pārējie izlēma lēnāk. - Es melotu, ja teiktu, ka izredzes mani nesatrauc, - sacīja Ralfs.
- Tās tevi satrauca jau uz robežas, - atgādināja Nekas, - un beigu beigās mēs sadedzinājām savu ienaidnieku līkus.
>
- Un viena mūsu drauga līķi. Mēs arī nokļuvām saniknotu vensteriešu pūļa rokās. Arī šeit būs darīšana ar saniknotiem vensteriešiem, un es šaubos, vai mums izdosies viņus pārliecināt ar vārdiem, lai cik veikla būtu jaunā ķēniņa mēle.
Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz Šadikširamas zobena spala. - Tad mūsu vietā runās ieroči.
- Viegli tā teikt, iekams tie nav izrauti no maksts. -Sūmaela pavērās uz Džodu. - Manuprāt, mums būtu drīzāk jādodas uz dienvidiem, pirms zobeni sākuši runāt.
Džods nopētīja vispirms Jārvi, tad Sūmaelu un atgriezās pie Jārvi, viņa varenie pleci bija sagumuši. - Gudrais nogaida īsto brīdi. Bet nekad nepalaiž to garām.
- Ejiet ar manu svētību, ja gribat, bet es labāk redzētu jūs sev blakus, - Jārvi sacīja. - Kopā mēs bijām drosmīgi uz Dienvidvēja klāja. Kopā mēs no tā bēgām. Kopā pieveicām ledu un nonācām šeit. Kopā mēs uzvarēsim arī šo kauju. Kopā. Tikai izturiet kopā ar mani vēl vienu triecienu!
Sūmaela paraudzījās uz Džodu, tad pieliecās viņam tuvāk. - Tu neesi ne karotājs, ne karalis. Tu esi beķeris.
Džods sānis uzlūkoja Jārvi un nopūtās. — Un airu vīrs.
- Ne jau no paša gribas.
- Maz kas no dzīvē svarīgā atkarīgs no paša gribas. Kurš airu vīrs gan pametīs savu pārinieku?
- Šis nav mūsu cīniņš! - Sūmaela nošņāca dobjā balsī, kas nepieņēma iebildumus.
Džods paraustīja plecus. - Mana drauga cīniņš ir mans clninš.
>
- Un kā tad gardākais ūdens pasaulē?
- Vēlāk tas būs tikpat gards. Varbūt pat vēl gardāks. -Džods vāri uzsmaidīja Jārvi. - Kad smagums jāceļ, labāk to celt, nevis raudāt.
- Ka tik mums visiem galu galā nenākas raudāt. -Sūmaela spēra lēnu soli tuvāk Jārvi un nenolaida no viņa tumšās acis. Tad pacēla roku, lai pieskartos, un meitenes elpa skāra viņa kaklu. - Jorv, lūdzu...
- Mani sauc Jārvi. — Lai gan sāpēja, viņš raudzījās meitenē tā, kā to būtu darījusi viņa māte, - ciets kā krams. Viņš labprāt satvertu Sūmaelas roku un turētu to tā, kā bija darījis sniega klātajā tīrelī. Ļautos tai un aizkļūtu līdz Galvenajai pilsētai jau atkal kā Jorvs... Pie velna to Melno troni!
Viņš labprāt turētu Sūmaelas roku, bet nevarēja atļauties būt vājš. Nekādā ziņā. Jārvi bija devis zvērestu, un viņam bija nepieciešams pārinieku atbalsts. Viņam bija nepieciešams Džods. Un Sūmaela.
- Ko teiksi tu, Ralf? - Jārvi vaicāja.
Ralfs izskaloja muti, rūpīgi pārlaida mēli gar zobiem un nospļāvās caur atvērto logu. - Ja beķeris iet cīņā, ko gan vēl varētu darīt karotājs? - Platajā sejā atplauka smaids. - Mans loks ir tavā rīcībā.
Sūmaela ļāva rokai nokrist gar sāniem un vērās zemē, kustinādama sakropļotās lūpas. - Tad jau lai viss paliek Kara mātes ziņā. Ko gan vēl es varu darīt?
- Neko, — Nekas atcirta, — tik vienkārši.
KARA MĀTES LĪKOPS
Baložu būda joprojām atradās citadeles augstākā torņa smailē, un joprojām no iekšas un ārpusē to svītru svītrām noklāja gadsimtiem seni putnu mēsli. Tāpat kā agrāk, arī tagad pa tās daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš. Stindzinošāks nekā jebkad.