- Nolādētais aukstums, - nomurmināja Jārvi.
Sūmaela, cieši sakniebusi lūpas, neatrāvās no tālskata. - Gribi teikt, ka neesi salis vēl stiprāk?
- Tu zini, ka esmu. - Sniegotajos klajumos viņi abi bija nežēlīgi pārsaluši, tomēr šķita, ka tolaik tos sildīja starp abiem uzdzirkstījušās jūtas. Tagad Jārvi bija pamatīgi un dziļi apdzēsis šo dzirksteli.
- Piedod, - viņš teica, lai gan balss drīzāk izklausījās pēc īgnas nopūtas. Sūmaela turpināja klusēt, un Jārvi nekas cits neatlika kā turpināt neveikli meklēt vārdus. -Piedod, ka mana māte tev tā pateica... Piedod, ka lūdzu Džodam palikt šeit... ka ne...
Meitenes žoklis saspringa. - Ķēniņam gan nekādā ziņā nebūtu jālūdz piedošana.
Jārvi saviebās, to dzirdot. - Es esmu tas pats puisis, kam tu gulēji blakus uz Dienvidvēja klāja. Tas pats, kurš gāja tev blakus pa sniegu. Tas pats cilvēks...
- Vai tiešām? — Sūmaela beidzot pievērsās Jārvi, bet skatienā nemanīja maiguma. - Tur, aiz tā pakalna, - viņa pasniedza tālskati, - kaut kas deg.
- Deg, - nočiepstēja kāds balodis. - Deg.
Sūmaela aizdomīgi nopētīja putnu, un baloži, acis
nemirkšķinot, vērās tai pretī no būriem, kas noklāja
sienas. Visi, izņemot milzīgo un karalisko bronzas krāsas ērgli, kas droši vien bija atnesis Jārvi mātei kārtējo veckundzes Veksenas precību piedāvājumu - vai prasību. Tas lepni kārtoja spalvas un nepagodināja ar atskatīšanos.
- Deg, deg, deg...
- Vai tu vari tos apklusināt? - Sūmaela lūdza.
- Tie tikai atkārto vēstis, ko viņiem iemācīts pateikt, -Jārvi skaidroja. — Neuztraucies! Tie nesaprot, ko saka. -Tomēr visas desmit acis atkal pievērsās viņam, kārtējo reizi liekot domāt, ka putni tomēr saprot vairāk nekā viņš. Jārvi atkal pavērās laukā pa logu, pielika tālskati pie acs un ieraudzīja paceļamies gaisā drebelīgu dūmu strūklu.
- Tajā pusē atrodas kāda lauku sēta. - Tās saimnieks bija pievienojies sērotāju ceremonijai Jārvi tēva kremācijas dienā. Jārvi centās nedomāt, vai šis vīrs bijis mājās Gromgilgorma ierašanās brīdī. Un, ja viņa tur nebija, kurš tad sagaidījis vensteriešus un kas ar tiem notika tālāk...
Gudrs maģistrs apsver augstāko labumu, mēdza teikt Māte Gundringa, un izvēlas mazāko ļaunumu. Kas gan cits atlika gudram ķēniņam, ja ne rīkoties tāpat?
Jārvi aizvirzīja tālskati no degošajām mājām un nopētīja roboto apvārsni, līdz pamanīja saules starus atblāz-mojam ieroču asmeņos.
- Karotāji. - Tie tuvojās pa ceļu no ziemeļu puses un plūda laukā no kādas ielejas. No tāda attāluma šķita, ka viņi virzās lēni kā sasalis sīrups, un Jārvi pamanīja, ka iekodies lūpā un vēlas, kaut tie pasteigtos.
- Getlandes ķēniņš, - viņš klusībā murmināja, - steidzina vensteriešu karapulku ātrāk sasniegt Torlbiju.
- Dievi mēdz izvēlēties dīvainas receptes, - Sūmaela piebilda.
Jārvi pavērās augšup uz jumta kupolu, kur lobījās krāsa, ar ko dievi bija uzgleznoti kā putni. Vēstnesis, Zaru vējpūte un Pirmā un pēdējā vārda māte. Un visiem pa vidu ar sarkaniem spārniem un asinīm uz smaidošajām lūpām - Kara māte.
- Es zinu, esmu reti vērsies pie tevis ar lūgšanām, -Jārvi čukstus uzrunāja dievietes tēlu. - Parasti man labāk derēja Miera tēvs. Tomēr dod man šodien uzvaru! Atdod man Melno troni! Tu esi mani pārbaudījusi, un es esmu gatavs. Vairs neesmu nedz tāds muļķis kā agrāk, nedz arī vairs bērns. Es esmu pilntiesīgais Getlandes ķēniņš.
Kāda dūja izvēlējās tieši šo mirkli, lai nomestu mēslu čupu uz grīdas tieši blakus Jārvi. Ja nu tā bija Kara mātes atbilde?
Jārvi sakoda zobus. — Ja nolemsi nepadarīt mani par ķēniņu... Ja nolemsi šodien aizsūtīt mani pa Beidzamajām durvīm... vismaz ļauj man īstenot doto zvērestu! -Viņš savilka pirkstus dūrēs, kādas nu sanāca, līdz kauliņi kļuva balti. - Dod man Odema galvu! Dod man iespēju atriebt! Atvēli man tik daudz, un es būšu apmierināts.
Tā vis nebija saudzējoša lūgšana, kādas māca maģistriem. Sī lūgšana nesolīja ne ziedot, ne ko radīt. Kara mātei nav vajadzīga ne došana, ne jauna radīšana, tā pati paņem, salauž un padara par atraitni. Kara māti interesē tikai asinis.
- Ķēniņam jāmirst, - viņš čukstēja.
- Ķēniņam jāmirst, - noķērca ērglis, izslējās un izpleta spārnus tā, ka tie piepildīja visu būri, un šķita, ka telpā kļuvis tumšāks. - Ķēniņam jāmirst!
- Tas brīdis ir klāt, - Jārvi paziņoja.
- Labi, - sacīja Nekas metāliskā balsī, vārdiem izlaužoties pa šauro spraugu ķiverē, kas aizklāja gandrīz visu seju.
- Labi, - reizē atsaucās abi inglieši, un viens no viņiem žonglēja ar milzīgu cirvi tā, it kā tas būtu rotaļlieta.
- Labi, — pie sevis nomurmināja Džods, lai gan nemaz neizskatījās laimīgs. Viņš nejutās ērti aizlienētajās karavīra drānās, un diskomforts tikai pieņēmās spēkā, ieraugot savus kauju biedrus noslēpjamies tumšākajos elfu būvētā tuneļa nostūros.
Godīgi sakot, tie neiedvesa Jārvi īpašu pārliecību. Lai īstenotu viņa plānus, šo briesmīgo kompāniju bija kopā savedusi mātes nauda. Katra zeme Sašķeltās jūras krastos - un pat vēl tālāk — bija atvēlējusi savus vismazvērtīgākos dēlus. Te bija krāpnieki un rīkļurāvēji, jūras laupītāji un cietumnieki — par dažu noziegumiem liecināja tetovējumi uz pieres. Kādam tipam ar mūžam asarojošu aci zilie raksti noklāja visu seju. Šiem vīriem nebija ne karaļa, ne goda. Cilvēki bez sirdsapziņas un godaprāta, nemaz nerunājot par trim bezbailīgām šendu sievām, muskuļotām kā mūrnieki, kas zibināja dunčus un milzu labpatikā atņirdza kā adatas noasinātos zobus ikvienam, kas tikai uzmeta tām skatienu.
- Tie gan nebūtu ļaudis, kuriem es izvēlētos uzticēt savu dzīvību, — Ralfs nomurmināja, piesardzīgi izvairoties no acu kontakta.
- Par kādu godaprātu te var runāt, ja visi jēdzīgie ļaudis atrodas pretējā pusē? — sprieda Džods.
- Ir daudz uzdevumu, kuru veikšanai nepieciešami jēdzīgi ļaudis. — Nekas uzmanīgi grozīja savu ķiveri.
— Ķēniņa nogalināšana nav viens no tiem.
- Šī nebūs slepkavība, — norūca Jārvi. - Un Odems nav likumīgais ķēniņš.
- Kuš! - Sūmaela norādīja ar acīm uz griestiem.
Caur mūri telpā ielauzās tāli trokšņi - varbūt kliedzieni un ieroču žvadzoņa. Pavisam sīka trauksmes dvesma.
>
- Viņi zina, ka mūsu draugi ir klāt.
Jārvi norija smago kamolu, kas līdz ar nerviem bija sakāpis kaklā. - Visi savās vietās!
Viņi bija rūpīgi izkaluši rīcības plānu. Ralfs savā pārziņā ņēma duci vīru, kas labi prata šaut ar loku. Katrs no ingliešiem kopā ar vēl duci noslēpās tur, no kurienes varētu ātri iekļūt iekšpagalmā. Atlikušais ducis palika, satupuši uz vītņu kāpnēm līdzās Jārvi un Nekam. Visi nomērķējuši uz ķēžu telpu virs citadeles vienīgās ieejas -uz Vaidu vārtiem.
- Esiet saudzīgi, - apstājies pie slepenajām durvīm, Jārvi čukstēja, lai gan rīkle bija tā aizžņaugta, ka vārdi gandrīz nenāca pār lūpām. - Tie ļaudis tur iekšā nav mūsu ienaidnieki.
- Šodien vini tādi būs, - Nekas atcirta. - Un Kara māte ienīst saudzīgumu. - Viņš ar joni atspēra durvis vaļā un ienira blakustelpā.
- Nolādēts! - Jārvi nošņāca un līda tam pakaļ.
Ķēžu telpā valdīja pustumsa, gaisma blāvi lauzās pa
šaurajām logu ailām, un dunošie soļi skaļi atbalsojās no gaiteņa, kas atradās zemāk. Pie galda sēdēja divi vīri. Viens pagriezās, un smaids nozuda no lūpām, kad tas ieraudzīja Nekā kailo zobenu.