- Kas tu...
Tērauds pazibēja gaismas starā, un galva aizlidoja pa gaisu ar slapju klikšķi, līdz piezemējās stūrī. Tas šķita smieklīgi gluži kā kumēdiņu rādītāja joks pavasara gadatirgū, bet tobrīd bērnu smiekli neatskanēja. Nekas pasteidzās garām sagumušajam rumpim, satvēra aiz rokas otru vīru, kurš jau grasījās celties kājās, un ietrieca zobenu tam krūtīs. Savainotais iegārdzās un sniedzās pēc cirvja turpat blakus uz galda.
Nekas uzmanīgi ar vienu kāju paspēra galdu malā, tad izvilka zobenu un lēni nolaida vīru zemāk, lai tas atbalstītos pret sienu un, klusi drebot, gaidītu, kad Nāve viņa priekšā atvērs Beidzamās durvis.
- Ķēžu telpa ir mūsu rīcībā. - Nekas pavērās laukā pa arku tālākajā telpas galā, tad aizvēra durvis un aizcirta bultu.
Jārvi nometās ceļos blakus mirstošajam vīram. Viņš to pazina. Vai agrāk bija pazinis. Viņa vārds bija Ulv-dems. Ne gluži labākais draugs, bet arī ne ļaunākais ienaidnieks. Reiz tas bija pasmaidījis par Jārvi pateikto joku, tā iepriecinot puisi.
- Vai tev viņi bija jānogalina?
- Nē. - Nekas rūpīgi noslaucīja zobenu. - Mēs varētu atstāt ķēniņa troni Odemam.
Algotņi sāka izklīst, koncentrējoties uz telpas centru un galveno mērķi - Vaidu vārtiem. To apakšējā mala bija iegrimusi grīdā, bet augšējā - griestos. Pulētā vara siena maigi spīdēja, atspoguļojot simtiem seju, kas šņāca, vaidēja un kauca sāpēs, bailēs vai niknumā un saplūda cita citā gluži kā atspulgi ūdenī.
Sūmaela stāvēja un noskatījās tajā, saspraudusi rokas sānos. - Šķiet, ka tagad saprotu, kāpēc tie nosaukti par Vaidu vārtiem.
- Pretīgi, ka mums jābalsta savas cerības uz šādu lietu, - piebilda Džods.
Jārvi paberzēja ar pirkstu galiem augsto un baisi gludo metālu. - Briesmīga vieta, kur nolikt galvu, par to nu nav šaubu. - Blakus milzīgajai plāksnei apkārt piecpadsmit dievu vārdiem izrakstītam stabam vijās haotisks mehānismu, aprakstītu riteņu un savītu ķēžu mudžeklis, kura jēgu pat maģistrs nespēja izprast. Centrā atradās vienīgā tapa. — Tas arī ir tas mehānisms.
Džods pasniedzās uz priekšu. - Tikai jāizvelk tapa, un viss?
Jārvi uzsita pa drauga roku. — īstajā brīdī! Pēdējā brīdī. Jo vairāk Odema vīru aizies stāties pretī Gormam, jo labākas ir mūsu izredzes.
— Tavs tēvocis saka runu, - Nekas iesaucās no šaurās loga ailas.
Jārvi pavēra vaļā citas ailas slēģus un paskatījās lejup uz pagalmu: pazīstamais zaļais laukums augsto, pelēko akmens mūru ielenkumā un ciedrkoka izplestie zari vienā stūrī. Vīri bija sapulcējušies tieši tur: daudzi steigā kārtoja ieročus, citi jau bija gatavi kaujai. Jārvi acis iepletās, ieraugot, cik to daudz. Varētu būt kādi trīs simti, un viņš zināja, ka ārpus citadeles sienām gatavojas vēl daudzi citi. Stāvu augstāk uz Dievzāles marmora grīdas, kažokādās un sudrabainās bruņās tērpies, ar ķēniņa kroni galvā stāvēja Jārvi tēvocis Odems.
- Kas tagad stāv pie Torlbijas sienām? - Odems uzrēca sanākušajiem kareivjiem. - Tas ir Gromgilgorms, Zobenlauzis!
Vīri sita ar kāju pret zemi, netaupīja lāstus un neslēpa nicinājumu. - Tas, kurš nogalināja Ūtriku - jūsu ķēniņu un manu brāli! - Atskanēja nikni rēcieni, un Jārvi pašam nācās apturēt savu ienaida izpausmi, dzirdot šādus melus.
- Bet savā augstprātībā viņš ir atvedis šurp vien dažus vīrus! - Odems turpināja. - Mūsu pusē ir tiesības un zeme, mums karotāju ir daudz, un tie ir labi! Vai mēs ļausim šim neģēļu pulkam vēl mirkli ilgāk stāvēt blakus manu brāļu Ūtrika un Ūtila pīšļiem, mana vectēva Engalfa Sķeltkāja - vensteriešu iznīcinātāja — pīšļiem?
Karotāji grabināja ieročus pret vairogiem un vairogus pret bruņām, rēcot, ka to nepieļaus.
Odems pastiepa roku, uz ceļiem tupošais ieroču nesējs pasniedza valdniekam zobenu, kurš to arī paņēma un pacēla augstu virs galvas, un tērauds no ēnas izlauzās gaismā tik spoži, ka Jārvi uz mirkli novērsās. - Tad atdosim godu Kara mātei un iepriecināsim viņu ar sarkanu dienu! Atstāsim mūrus aiz muguras un metīsimies cīņā, lai līdz saulrietam Gromgilgorma un viņa vensteriešu suņu galvas uzmauktu pie saviem vārtiem!
- To mēs vēl redzēsim, kuram tā galva šovakar karāsies pie vārtiem! - Jārvi sacīja, bet pateikto apslāpēja
Getlandes kaujinieku urravas. To kaujinieku urravas, kuriem būtu jāgavilē un jāsveic Jārvi.
- Viņi dodas kaujā, - Nekas paziņoja, kad vīri sāka izklīst no iekšpagalma, tika izsaukti un stājās ierindā pie aizsargvaļņa. Ikviens zināja savu vietu un bija gatavs krist pārinieka dēļ. - Tu pareizi paredzēji sava tēvoča domas.
- Es neparedzēju, — Jārvi attrauca.
- Tavai mātei bija taisnība. - Jārvi pamanīja Nekā
acis tumsā iemirdzamies aiz ķiveres viziera. - Tu esi klu-
i >
vis par īsteni viltīgu vīru.
Pa priekšu gāja jaunākie kareivji, daži pat jaunāki par Jārvi, bet aiz viņiem — gados vecākie un kaujās rūdītākie. Tie virzījās caur Vaidu vārtiem, ekipējumam klaudzot un atbalsojoties ķēžu telpā. Ēnas klīda pār rētām klātajām Jārvi ļaundaru sejām, kad tie lūrēja lejup caur dēļu šķirbām, lai redzētu, kā labākie vīri iet cīņā. Līdz ar katru aizgājušo spēkā pieņēmās Jārvi prieks, jo viņš zināja, ka izredzes aizvien uzlabojas, tomēr pieauga arī bailes, jo viņš apzinājās, ka izšķirošais brīdis jau gandrīz pienācis.
Vina atriebes brīdis. Vai vina nāves brīdis.
> >
- Ķēniņš izkustējās no vietas, — Sūmaela sacīja, noslēpusies ēnā pie cita loga. Caur kauju veterānu rindām Odems devās uz vārtu pusi un, paejot garām, uzsita saviem vīriem pa plecu. Viņam sekoja vairoga nesējs, zobena nesējs un karognesējs.
- Vēl nav īstais brīdis, - nočukstēja Nekas.
- Es to redzu! - Jārvi šņāca. Soļi turpināja dimdēt, un vīri atstāja citadeli, bet pagalmā to joprojām bija pārlieku daudz.
Vai viņš to visu bija izcietis un tik daudz ziedojis, lai Odems beidzamajā mirklī bezbēdīgi norautos no āķa? Jārvi ar sažuvušās rokas vienīgo pirkstu noslaucīja sasvīdušos pirkstu galus.
- Vai izvilkt tapu? - sauca Džods.
- Vēl ne! - Jārvi čukstēja bailēs tikt dzirdētam caur dēlu šķirbām. - Vēl ne!
> >
Odems devās uz priekšu un drīz vien vairs nebija redzams lejasstāva gaitenī. Jārvi pacēla roku - gatavs to nolaist, lai dotu signālu Džodam, kurš palaistu vaļā Vaidu vārtus.
Pat ja tie viņiem visiem nozīmētu bojāeju.
- Mans ķēniņ! - Jārvi māte nostājās uz Dievzāles pakāpieniem. Hūriks palika viņai aiz muguras pie viena pleca, bet Māte Gundringa - pie otra. - Mans brāli!
Jārvi tēvocis apstājās, atskatījās un tad pagriezās.
- Odem, lūdzu! Man ar tevi jārunā!
Jārvi uzdrīkstējās tik tikko elpot, lai tikai nekas neizjauktu šī brīža smalko līdzsvaru. Laiks vilkās lēni. Odems pavērās uz vārtiem, tad uz Leitlinu, pēc tam nolādējās un atgriezās pie Jārvi mātes, bet tuvākie kalpotāji tam sekoja.
- Pagaidi! - Jārvi šņāca. Izbrīnā iepletis acis, Džods atrāva pirkstus no tapas.
Jārvi metās pie loga, un vēsa brīzīte noglāstīja viņa sviedriem klāto seju, tomēr no turienes nebija dzirdams, par ko tika runāts uz Dievzāles pakāpieniem. Leitlina metās ceļos pie Odema kājām, piespieda plaukstas pie sirds un pazemīgi nolieca galvu. Varbūt viņa nožēlā atvainojās par spītību un nepateicību savam brālim un
Augstajam karalim. Iespējams, viņa zvērēja paklausību un lūdza piedošanu. Tad Jārvi māte saņēma Odema delnu abās plaukstās un pielika sev pie lūpām. Jārvi uzmetās zosāda.
Tēvocis pavērās uz Māti Gundringu un gluži vai nemanāmi pamāja. Viņa maģistre atbildēja ar skatienu un pavisam viegli paraustīja plecus. Tad Odems pieskārās Jārvi mātes vaigam un devās atpakaļ uz vārtiem, bet kalpotāji un tuvākie sargi, steidzīgi sačukstoties, metās tam pakaļ.