Beidzamā kareivju vienība sekoja saviem brāļiem laukā no citadeles, un pagalmā bija palikuši ne vairāk kā trīs duči vīru. Jārvi māte sasita plaukstas un pavērās augšup uz vārtuvīru būceni. Jārvi pieļāva, ka viņi abi pat paspējuši saskatīties.
- Paldies, māt, - viņš čukstus sacīja un vēlreiz pacēla roku, lai dotu Džodam zīmi. Jau atkal viņš noskatījās, kā Odems pieiet pie vārtiem, bet šoreiz dievi nevis izjauca visus Jārvi plānus, bet gan deva īpašu iespēju.
- Pagaidi, - viņš čukstēja; karstā dvaša kutināja lūpas.
- Pagaidi! - Šī bija īstā diena. īstā stunda.
- Pagaidi! - Šis bija īstais mirklis.
- Aiziet! - Jārvi pamāja ar sažuvušo kroplo roku, un tajā bija milzīgs spēks.
Džods izrāva tapu, zobrati iegriezās, cieši novilkās ķēde, un pilnībā noskaidrojās, kāpēc vārtiem dots tieši šāds nosaukums. Vaidu vārti ieurbās zemē, kaucot kā visi ellē sapulcētie miroņi, vēja brāzma norāva Jārvi ķiveri no galvas un trieca puisi pret sienu.
Vārti piezemējās ar tādu blīkšķi, kas satricināja visu citadeli līdz pat elfu ieliktajiem pamatiem, un noslēdza ieeju ar tik smagu metāla plāksni, ka pats Zemes tēvs nopūlētos, lai to paceltu.
Grīda sagriezās, noraustījās, un Jārvi īsu mirkli domāja, ka līdz ar triecienu konvulsīvi sabruks arī paši vārti.
Viņš paklupa pret šķirbu grīdā, cenšoties izpurināt reibumu no galvas, kas zvanīja ausīs. Apakšstāva gaiteni piepildīja Odemam vistuvākie kalpotāji. Daži grīļojās, saķēruši galvu, citi grābstījās pēc ieročiem. Vēl citi drūzmējās pie vārtiem, vārstot mutes neskanīgā bļāvienā, kas klusi, stulbi un bezjēdzīgi atbalsojās kliedzošajās sejās. Viltus ķēniņš stāvēja pašā viducī un vērās augšup. Viņa acis satikās ar Jārvi skatienu un seja nobālēja, it kā Odems būtu ieraudzījis dēmonu, kas izrāpies laukā pa Beidzamajām durvīm.
Un Jārvi pasmaidīja.
Tad viņš sajuta: kāds stipri tur viņa plecu.
Nekas vilka viņu malā un kaut ko kliedza tieši sejā. Jārvi redzēja tā lūpas kustamies aiz ķiveres viziera, bet dzirdēja tikai vārgu šalkoņu.
Jārvi rāpās tam pakaļ, grīda atguva stabilitāti, un viņš klumpačoja lejup pa vītņu kāpnēm, atsitoties pret sienu, jo sekojošie vīri to grūda uz priekšu. Nekas plaši atvēra durvis - tumsā pavērās spilgta arka, un viņi izskrēja svaigā gaisā.
BEIDZAMĀS DURVIS
Citadeles iekšpagalmā valdīja haoss.
Ieroči šķēla gaisu, skaidas lidoja uz visām pusēm, tērauda asmeņi sadūrās, un sejas šņāca, bultas triecās, un ķermeņi krita, tam visam notiekot sapnim līdzīgā klusumā.
Gluži kā Jārvi plānā, viņa mātes algotņi izbrāzās pa slepenajām durvīm un pārsteidza Odema kauju veterānus no mugurpuses, uzreiz nogrūžot tos zemē vai neko nesaprotošus dzenājot pa pagalmu, lai pēc tam ik uz soļa pamestu asiņojošus ķermeņus.
Savukārt tie, kas bija pārcietuši pirmā brīža šoku, neganti turējās pretī, un kaujas lauks sadalījās mazās grupiņās, kas cīnījās līdz nāvei. Mēmā klusumā Jārvi vēroja, kā kāda šendu sieva nodur kareivi, kurš vienlaikus ar sava vairoga malu vairākkārt pāršķeļ viņas vaigu.
Jārvi redzēja, kā atbilstoši izplānotajam Ralfs un viņa strēlnieki no jumtiem raida bultu straumi. Tās klusēdamas pacēlās gaisā un traucās lejup, ietriecoties Odema tuvāko apsargu vairogos, kas ciešā mezglā bija ieskāvuši viņu ķēniņu. Kāds vīrs saņēma pa seju ar spalu, bet, to šķietami nemanījis, joprojām mērķēja ar zobenu uz Diev-zāli, izkliedzot vārdus, kurus nebija iespējams sadzirdēt. Kāds cits krita, satvēris sānā ieurbušos bultu, ķeroties pie kāda blakus stāvoša vīra kājas, bet tas tikai iespēra pa glābiņu meklējošo roku un nostājās drošāk. Jārvi tos abus pazina: šie godājamie vīri reiz bija stāvējuši sardzē pie ieejas ķēniņa apartamentos.
Kaujā visi cilvēki pārvērsās zvēros, mēdza teikt Jārvi tēvs. Puiša acu priekšā kāds slepkava ar uzrakstu aitu zaglis uz vaiga rēkdams sacirta gabalos neapbruņotu vergu; kanna ar ūdeni izlidoja no tā rokām un sašķīda pret sienu.
Vai ko tādu viņš bija plānojis? Par ko gan viņš bija lūdzies?
Jārvi bija plaši atvēris durvis un ielūdzis ciemos Kara māti. Viņš nespēja apturēt notiekošo. Tas nebūtu pa spēkam nevienam. Jau izdzīvošana izrādītos pietiekami liels pārbaudījums.
Jārvi redzēja, kā Nekas nocērt kājas kādam stāvošam vīram un pāršķeļ uz pusēm citu, kurš jau bija pagriezies, lai bēgtu, bet trešo tā pagrūž ar zobenu, ka tas aiztenterēja līdz zemajam nožogojumam un pārvēlās tam pāri bezdibenī, nozūdot skatienam.
Apdulluma klusumā viņš izvilka no maksts Sadikši-ramas zobenu. Tieši to taču vīrietis dara kaujas laukā, vai ne? Augstie dievi, cik smags tas pēkšņi bija kļuvis! Karavīri grūstīja Jārvi, steidzoties pievienoties ārprātam, bet viņš jutās kā piekalts pie zemes.
Viņš pamanīja, ka Dievzāles durvis palikušas atvērtas un Odema sargi lavās aiz šautru piedzītajiem vairogiem, pavadot viltus ķēniņu uz tumšo gaiteni.
Jārvi pacēla zobenu pret viņiem un iekliedzās: - Uz priekšu! - Klusums ausīs pagaisa. Ar to pietika, lai Jārvi sadzirdētu soļu dunoņu iegriežam laika ratu.
Neko vairāk viņš gan nespēja padarīt.
Tērauds triecās pret tēraudu, zobens tvērienā sagriezās un gandrīz tika izsists no rokas. Jārvi īsu mirkli pamanīja Hūrika rētām klāto seju, izdzirdēja tā dziļo rēcienu, bet tad jau vairogs tam ieblieza pa krūtīm, pacēla gaisā un vaidošu nogāza zemē pāris soļu tālāk.
Hūrika skatiens pavirzījās sānis, viņš pagriezās, lai ar vairogu uztvertu lidojošu cirvi, un skaidas aizlidoja pa gaisu no varenā trieciena. Uzlādējoties ar rēcienu, Džods palēcās gaisā kā prātu zaudējis malkas cirtējs pie bluķa. Hūriks parāvās malā, bloķēja nākamo sitienu, bet trešais bija neveikls, un viņš to uztvēra, jau pietupies gatavībā, pasita cirvi malā, un smagais asmens par plaukstas tiesu palidoja garām viņa plecam un ietriecās kūdrā. Brāžoties garām, Hūriks ieblieza ar vairoga kanti Džodam pa galvu un nogrūda no kājām, tad ar īsu zobena cirtienu izsita cirvi no vecā vīra rokas.
Šķita, ka beķeris nav līdzvērtīgs pretinieks ķēniņienes izraudzītajam aizstāvim, lai cik labs cilvēks beķeris būtu.
Hūrika atņirgtie zobi baloja uz melnās bārdas fona, viņa zobens nozibēja, iekams ietriecās Džoda krūtīs līdz pat spalam.
— Nē, — novaidējās Jārvi, cenšoties piecelties, bet ar gribēšanu reizēm ir par maz.
Džods noslīga uz ceļiem, un seja sažņaudzās sāpēs. Hūriks uzlika milzīgo zābaku uz viņa pleca, izvilka zobenu un iespēra Džodam tā, ka tas novēlās uz muguras. Hūriks pievērsās Jārvi.
- Pieliksim punktu Āmvendā iesāktajam.
Viņš panāca uz priekšu ar asiņainu zobenu virs galvas. Jārvi labprāt ar smaidu uz lūpām skatītos Nāvei sejā, bet tikai daži (pat ne visi karaļi) izrādās tik drosmīgi, kad to priekšā paveras Beidzamās durvis. Varbūt karaļiem drosmes izrādās vismazāk. Jārvi šļūca atpakaļ, pacēlis sažuvušo roku gaisā, it kā tā varētu atvairīt zobenu.
Hūrika lūpas nodrebēja. — Kas no tevis par karali...
- Redzēsim.
Hūrika galva tika parauta atpakaļ, un tērauda asmens jau skāra viņa iesirmo bārdu. Tas bija līdz ledainai spoz-mei nospodrināts duncis. Aiz tā parādījās Jārvi mātes seja ar piemiegtām acīm un sakostiem zobiem.