Jārvi nezināja, vai būtu jāaizver acis, tad acis aizvēra viņa, un viņš darīja tāpat, un abu deguni neveikli sadūrās.
Viņas elpa kutināja puiša vaigu un svilināja ādu. Biedējoši svilināja.
Viņas lūpas tik tikko pieskārās viņējām, kad Jārvi atsprāga nost cēli kā izbiedēts zaķis, ar kāju uzkāpa savam zobenam un gandrīz paklupa.
- Atvaino, — viņa nomurmināja un, blenžot zemē, kāpās atpakaļ.
- Jāatvainojas būtu man. - Būdams karalis, Jārvi pārlieku daudz laika veltīja, lai atvainotos. - Es esmu visnožēlojamākais cilvēks visā Getlandē. Skaidrs, ka mans brālis sniedza tev labāku skūpstu. Laikam taču... piere-dzējušāks.
- Tavs brālis mēdza tikai runāt par uzvarētām kaujām, - meitene nočukstēja, neatraujot acis no zemes.
- No manas puses tas tev nedraud. - Jārvi nespētu paskaidrot, kāpēc tā teica - lai meiteni šokētu vai lai atmaksātu par neizdevušos skūpstu, vai vienkārši gribēja būt godīgs -, bet viņš pacēla gaisā kroplo delnu un nopurināja piedurkni tā, ka delna slējās starp abiem visā savā neglītumā.
Puisis gaidīja, ka viņa atrausies, nobālēs, spers soli atpakaļ, bet Isriuna tikai domīgi to vēroja. — Vai tev sāp?
- Ne īpaši... reizēm.
Viņa pasniedzās, pārskrēja pirkstiem pār cieši savilktajiem pirkstu kauliņiem un piespieda īkšķi kroplajai delnai. Jārvi elpa uz bridi apstājās. Neviens ne reizi nebija skāris šo roku tā, it kā tā būtu vienkārši roka. Tāds pats jūtu pārpilns miesas gabals kā visi citi.
- Tā runā, ka tu laukumā pat pievārēji Keimdālu, — Isriuna sacīja.
- Es tikai devu pavēli. Jau sen esmu sapratis, ka godīgā cīņā man diez kas nespīd.
- Kareivis cīnās, - viņa turpināja, ieskatījusies puisim cieši acīs, - bet ķēniņš pavēl. - Un pasmaidījusi viņa uzvilka Jārvi uz paaugstinājuma. Viņš neveikli sekoja, lai gan šī bija viņa teritorija; ar katru soli Jārvi aizvien vairāk jutās kā iebrucējs.
- Melnais tronis, - Jārvi nočukstēja, kad abi bija nonākuši līdz tam.
- Tavs tronis, - Isriuna izlaboja un, pārbiedējot puisi, skaļi nošvīkstināja ar pirkstu galiem pār klasiski skaisto metāla paroceni. Viņam uzmetās zosāda. - Grūti noticēt, ka tā šeit ir vissenākā lieta. Elfu rokas to darinājušas vēl pirms Pasaules sabrukuma.
- Tu interesējies par elfiem? - viņš iebrēcās bailēs, ka meitene varētu likt arī viņam pieskarties tronim vai vēl briesmīgāk - apsēsties tajā, tomēr daudz izmisīgāk viņš meklēja kaut ko, kurp novirzīt sarunu.
- Esmu izlasījusi visas grāmatas par elfiem, kādas vien ir Mātes Gundringas plauktos.
Jārvi apstulba. — Tu proti lasīt?
- Savulaik es mācījos, lai kļūtu par maģistri. Biju Mātes Gundringas mācekle vēl pirms tevis. Biju nodevusies dzīvei ar grāmatām, augiem un maigiem vārdiem.
- Viņa man par to neko nav stāstījusi. - Izrādījās, ka viņiem bija vairāk kopīga, nekā Jārvi tika domājis.
- Tad mani apsolīja tavam brālim, un ar to viss bija galā. Mums jārīkojas tā kā labāk Getlandei.
Abi gandrīz vienlaikus un vienlīdz smagi nopūtās.
- Tā man visi saka, - Jārvi piebilda. - Mēs abi esam palikuši bez Maģistrāta.
- Bet ieguvuši viens otru. Un arī šo. - Isriunas acis iegailējās, vēlreiz pirkstu galiem noglāstot Melnā troņa paroceņa ideālo izliekumu. - Nemaz nav slikta kāzu dāvana. - Vieglie pirkstu gali pārslīdēja no metāla uz puiša delnas virsmu, un Jārvi pamanīja, ka viņam tik ļoti tīk šis pieskāriens. - Par to mums bija paredzēts runāt, kad būsim precēti.
- Tiklīdz būšu atgriezies, — viņš piebilda, mazliet piesmacis.
Isriuna beidzamo reizi saspieda sažuvušo delnu un palaida to vaļā. - Ceru, ka pēc uzvaras tavs skūpsts būs jau labāks, mans ķēniņ.
Vērojot meiteni aizejam, Jārvi gluži vai priecājās, ka neviens no viņiem nebija kļuvis par maģistru. - Es centīšos nepaklupt pār zobenu! - viņš sauca, kad Isriuna jau atradās pie durvīm.
Viņa uzsmaidīja saderinātajam pār plecu un izlavījās laukā, saules gaismai savijot nimbu ap meitenes galvu. Tad durvis klusi aizvērās. Tumši piesarkušais Jārvi palika uz paaugstinājuma klusuma apņemtās telpas vidū, un pēkšņi šaubas uzšāvās vēl augstāk par Augstajiem dieviem virs galvas. Kādu bridi viņam nācās pārvarēt bailes, lai saņemtos un vēlreiz paskatītos uz Melno troni.
Vai tiešām viņš spēs tajā sēdēt - starp dieviem un cilvēkiem? Viņš, kuram tik tikko izdevās piespiest sevi ar kroplo roku pieskarties metālam? Jārvi saņēmās un stiepa roku uz priekšu, elpa dvašoja pavisam sekli. Viņš piespieda sevi pielikt trīsošo vienīgā pirksta galu pie metāla.
Ļoti auksts un ļoti ciets. Tieši tāds, kādam jābūt valdniekam.
Tieši tāds bija Jārvi tēvs, kad tur sēdēja ar ķēniņa kroni virs sarauktās pieres. Rētām klātās plaukstas cieši turēja vairogu, un zobena spals vienmēr atradās pa rokai. Tagad šis zobens karājās pie Jārvi jostas un vilka pie zemes ar neierastu smagumu.
Es netiku lūdzis pusdēlu.
Jārvi pierausās kājās no tukšā troņa vēl necienīgāk nekā tad, kad tajā sēdēja viņa tēvs. Viņš metās ne jau uz Dievzāles durvju pusi, aiz kurām to gaidīja pūlis, bet prom pie Miera tēva statujas un piekļāvās akmenim, ar pirkstiem ieurbies spraugā aiz maģistru Dievu dieva akmens kājas. Klusi atsprāga apslēptas durvis, un Jārvi aizmuka kā zaglis no nozieguma vietas, nozūdot tumsā.
Citadelē netrūka slepeno eju, bet visnoslēpumainākās veda uz Dievzāli. Gaiteņi vijās zem grīdas, starp sienām un līdz pat kupolam. Senos laikos maģistri tos izmantoja, lai izrādītu dievu gribu ar sensenu brīnumu - lejup lidojošām spalviņām vai dūmiem, kas aiz statuju mugurām cēlās gaisā. Reiz asinis izlija pār Getlandes karot negribošo kareivju galvām, kad ķēniņš bija izsludinājis karu.
Ejas bija tumšas un trokšņainas, bet Jārvi nebaidījās. Šie tuneļi jau izsenis bijuši viņa valstība. Tur viņš bija slēpies tumsā no tēva nevaldāmajām dusmām. No brāļa postošās mīlestības. No mātes ledainās vilšanās. Viņš prata nokļūt no viena citadeles gala otrā, ne reizi neiznākot gaismā.
Te viņš zināja visus ceļus, kā klātos labam maģistram.
Te viņš bija drošībā.
DŪJAS
Baložu būda atradās paša augstākā citadeles torņa spicē, ko no iekšpuses un ārpuses klāja gadsimtiem seni baložu mēsli, bet pa daudzajiem logiem pūta stindzinošs vējš.
Barot baložus bija Jārvi pienākums, kā jau Mātes Gundringas māceklim piedien. Viņš tiem deva ēst un mācīja mutiski nodot ziņas, zēns vēroja tos paceļamies debesīs un aiznesam jaunumus, piedāvājumus un draudus citiem maģistriem Sašķeltās jūras krastos.
Tagad no daudzajiem būriem, kas rindojās gar sienām, uz Jārvi nolūkojās dūjas un viens bronzas nokrāsas sudrabspalvu ērglis, kas, visticamāk, bija atnesis vēsti no Augstā Skekenpils karaļa. Tagad tas bija vienīgais cilvēks, kurš bija tiesīgs kaut ko pieprasīt no Jārvi. Un tomēr puisis sēdēja, atslējies pret baložu mēslu klāto sienu, un ar nagu skrubināja kroplo delnu, sagumis zem smagās prasību nastas, ko viņš nekādi nespēs īstenot.
Būdams vājš, kopš iecelšanas ķēniņa kārtā Jārvi bija pa īstam iepazinis bezspēcību.
Viņš sadzirdēja uz kāpnēm Mātes Gundringas šļūcošos soļus. Smagi elsojot, tā ienāca pa zemajām durtiņām.
- Man šķita, ka šeit jūs mani nekad nemeklēsiet, -viņš teica.
>
- Mans ķēniņ, - sirmā maģistre ierunājās, atguvusi elpu. - Jūs gaidīja ārā pie Dievzāles.
- Vai tad pazemes ejas nav domātas ķēniņa nozušanai?