- Tāpēc tu ļāvi man iekļūt Odema izliktajās lamatās.
- Un to ārkārtīgi nožēloju, bet, manuprāt, tas bija mazākais ļaunums. — Māte Gundringa nolika tukšo krūzi sev blakus. - Kādas ir šī stāsta beigas, Brāl Jārvi?
- Tās jau izskanējušas. Ārkārtīga nožēla. - Viņš atrāva skatienu no liesmām un pavērās maģistres acīs. - Un tagad tās sauc — Tēvs Jārvi.
Vecā maģistre skatījās uz Jārvi, tad pievērsās viņa atnestajai krūzei. — Melnmēles sakne?
- Es devu zvērestu, Māte Gundringa, atriebties sava tēva slepkavām. Varbūt esmu tikai puse no vīra, bet manis dotais zvērests ir pilnvērtīgs.
Liesmas kamīnā notrīsēja, un to atspulga oranžās uguntiņas ievizējās uz plauktos esošajām stikla krūzēm.
- Tavam tēvam un brālim, - izdvesa Māte Gundringa. - Odemam un viņa vīriem. Tik daudziem citiem. Tagad Beidzamās durvis atveras man. Un tas viss... tikai monētu dēļ.
Maģistre samirkšķināja acis, salīgojās uz uguns pusi, Jārvi metās uz priekšu un maigi satvēra veco sievieti ar kreiso roku, bet ar labo paklāja tai spilvenu. Ar lielu rūpību viņš apsēdināja Māti Gundringu krēslā. - Izrādās, ka monētas var būt itin nāvējošas.
- Piedod man, - maģistre nočukstēja, un elpa sāka gurt.
- Piedodiet arī man. Visā Gctlandē neatradīsiet cilvēku, kuram šobrīd būtu žēl vairāk nekā man.
- Es tā vis nedomāju. - Māte Gundringa pavisam vārgi pasmaidīja. - No tevis iznāks labs maģistrs, Tēvs Jārvi.
- Es centīšos.
Viņa neatbildēja.
Jārvi ievilka saraustītu elpu un aizvēra vecās kundzes acis, sakrustoja viņas rokas klēpī un pats, smagi pārguris, atkrita uz sola. Tur viņš joprojām sēdēja, kad durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā un pa kāpnēm augšup klupdams krizdams virzījās kāds stāvs, šūpojot aiz sevis zālīšu saišķus kā pakārtus vīrus.
Tas bija viens no gados jaunākajiem kareivjiem, kas nupat bija nokārtojis pārbaudījumus. Vēl jaunāks par Jārvi. Kad viņš aizkavējās durvju ailā, kamīna liesmas pārskrēja pār seju, kas vēl nepazina rugājus.
- Ķēniņš Ūtils vēlas tikties ar savu maģistri, - kareivis bilda.
- Vai tiešām viņš to vēlas? - Jārvi iešļāca neizdzerto tēju šņācošajā kamīnā un sakļāva veselās delnas pirkstus ap Mātes Gundringas zizli. Nu tas bija viņa zizlis, un aukstais elfu metāls piekļāvās ādai.
Jārvi piecēlās kājās. - Saki ķēniņam, ka es jau nāku.
PATEICĪBAS
Kā vienmēr, es pateicos četriem cilvēkiem:
Brenam Aberkrombijam,
kura acis iekaisušas, lasot šo grāmatu;
Nikam Aberkrombijam,
kura ausis iekaisušas, par to klausoties;
Robam Aberkrombijam, kura pirksti nodiluši, to šķirstot;
Lū Aberkrombijam,
kura rokas pārgurušas, mani atbalstot.
Tāpēc ka neviens cilvēks nav vientuļa sala, un īpaši jau es, no visas sirds pateicos
Nikam Leikam par manas idejas aizmetņa attīstīšanu; Robertam Kērbijam par to, ka viņš gādāja, lai dzinums izaugtu par koku;
Džeinai Džonsonei par to, ka rūpējās, lai šis koks nestu zelta augļus.
Ja reiz augļa metafora tā iesakņojusies, es saku paldies visiem, kas palīdzēja man radīt, maketēt, izdot, publicēt, popularizēt, ilustrēt, tulkot un galvenokārt - pārdot manas grāmatas visdažādākajās pasaules malās: Natašai
Bārdonei, Emmai Kūdai, Benam Nortam, Trišai Nar-vani, Džonatanam Laionsam un Džindžerai Klārkai.
Māksliniekiem, kuriem nez kā izdevās pievārēt neiespējamo izaicinājumu padarīt manu izskatu smalku: Nikoletai un Terensam Keivcniem, Maikam Braienam un Dominikam Forbsam.
Par neizsīkstošo aizrautību un atbalstu jebkādos laikapstākļos paldies Džilianai Redfērnai.
Paldies arī visiem rakstniekiem, ar kuriem man laimējies satikties internetā, kādā bārā vai dažos gadījumos pat uz iespiesta teksta lapām un kuri smējušies kopā ar mani un snieguši man palīdzību, padomu un neskaitāmas idejas, kuras vērts nozagt.
Jūs paši zināt, kā jūs sauc...
Džo Aberkrombijs PUSĶĒNIŅŠ