īpaši brīdī, kad kāds gatavojās atdot ugunij pusi ģimenes.
- Tu labi turies, - tēvocis Odems nočukstēja zēnam pie auss.
- Es tikai eju uz priekšu.
- Tu ej kā ķēniņš.
- Es esmu ķēniņš un eju uz priekšu. Vai gan varētu būt kā citādi?
Odems pasmaidīja. — Labi teikts, mans ķēniņ!
Pār tēvoča plecu Jārvi pamanīja arī sev veltītu Isriunas smaidu, viņas nestā lāpa iekrāsoja meitenes acis un ap kaklu aplikto ķēdi spožā kvēlē. Pavisam drīz tajā karāsies Getlandes dārgumu glabātavas atslēga un viņa būs ķēniņiene. Viņa ķēniņiene. Šī doma raisīja cerību uz baiļu fona gluži kā tumsā uzmirdzējusi dzirkstele.
Ikvienam rokā bija lāpa, un uguntiņas kā gaismas čūska izvijās caur biezējošo tumsu, lai gan līdz brīdim, kad procesija izgāja pa pilsētas vārtiem pakalnu klajumā, vējš jau bija noslāpējis pusi liesmu.
Ķīlim iegraužot smiltīs dziļu, vijīgu ieri, godājamie kareivji izvilka kāpu ielokā izvēlētajā vietā paša ķēniņa kuģi: dižāko no Torlbijas pārpildītās ostas laivām ar divdesmit airu vietām katrā sānā, augstu priekšgalu un pakaļgalu, kas bija tikpat smalkiem kokgriezumiem rotāts kā Dievzāles iekārtojums. Ar šo pašu kuģi ķēniņš Ūtriks bija šķērsojis Sašķelto jūru savā slavenajā karagājienā uz Sagenmarku. Šis pats kuģis bija dziļi iegrimis no iegūto vergu svara un laupījuma, kad ķēniņš ar triumfu atgriezās.
Ķēniņa un tā mantinieka bālos ķermeņus novietoja uz klāja pāri smalku zobenu režģim, jo Ūtrika karotāja slava tikai pavisam maz atpalika no viņa nelaiķa brāļa Utila sasniegumiem. Jārvi iešāvās prātā viena vienīga doma: slaveni un diži karavīri mirst tieši tāpat kā citi cilvēki.
Un parasti tas notiek krietni agrāk.
Bagātīgi ziedojumi tika izlikti visapkārt nelaiķiem tā, kā, pēc lūgšanu audēja domām, dieviem patiktu vislabāk. Tur gūlās ieroči un vairogi, ko valdnieks bija izcīnījis kaujas laukā. Zelta aproces, sudraba monētas un citas vērtslietas krājās mirdzošā kaudzē. Jārvi ielika dārgakmeņiem rotātu kausu brāļa rokās, māte uzklāja baltu kažokādu mirušā ķēniņa pleciem un uzlika roku uz viņa krūtīm. Tā viņa arī palika stāvam, veroties lejup, cieši saspringtu žokli, līdz Jārvi sacīja: - Māt?
Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda dēlu uz pakalnu, kur atradās augstie krēsli. Jūras vējš plosīja brūngano zāli un plandīja to gar gājēju kājām. Jārvi centās ērtāk iesēsties cietajā, augstajā sēdeklī, māte ieņēma vietu un sastinga viņam blakus, bet Hūriks kā milzu ēna vīdēja aiz Leitlinas muguras. Māte Gundringa apmetās uz sola, kas bija novietots no Jārvi pa kreisi, saķērusi kaulainajā rokā izliekto metāla spieķi, kurā dzīvi spoguļojās nemierīgās lāpu gaismas.
Jārvi sēdēja starp abām mātēm. Viena viņam ticēja, otra bija devusi dzīvību.
Tad Māte Gundringa pieliecās pie Jārvi un klusi sacīja: - Man ļoti žēl, mans ķēniņ. Ne jau tādu nākotni es jums vēlēju.
Jārvi vairs nedrīkstēja izrādīt vājumu. — Mums visiem spēkiem jāliek lietā dievu atvēlētais, - viņš teica. - Pat kēniniem.
> >
- īpaši ķēniņiem, - norūca Leitlina un deva signālu.
Pakaviem klaudzot pret dēļiem, divi duči zirgu tika uzvesti uz kuģa un noslaktēti, to asinis skalojās pār visu klāju. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtriku un viņa dēlu pa Beidzamajām durvīm ar godu un mirušo pasaulē tie tiks uzņemti kā diženi ļaudis.
Tēvocis Odems ar lāpu rokā iznāca liedaga smiltīs sanākušo un kaujai gatavo kareivju vienību priekšā. Sudrabotajā bruņukreklā un spārniem rotātajā ķiverē, sarkanajam apmetnim plandot vējā, viņš nudien atgādināja karalisku dēlu, brāli un tēvoci. Viņš svinīgi nolieca galvu Jārvi priekšā, un Jārvi pamāja pretī, sajutis mātes tvērienu ap labo roku savelkamies ciešā spiedienā.
Odems pielika lāpu piķa piesūcinātajam iekuram. Liesmas laizījās ap kuģi un jau pēc mirkļa bija apņēmušas to lielā sārtā, sāpīgs vaids atbalsojās pūlī. Skuma visi: godātie un bagātie no augstās terases Torlbijas mūru priekšā; amatnieki un tirgotāji zem tās; svešzemnieki un zemnieki vēl zemāk; ubagi un vergi, patvērušies spraugās no vēja, - ikviens atradās tur, kur, pēc dievu domām, bija to īstā vieta.
Un Jārvi norija rūgtu atziņas malku, pēkšņi atskārtis, ka viņa tēvs nekad neatgriezīsies un kopš šī brīža viņam nudien būs jākļūst par ķēniņu līdz dienai, kad pats tiks sadedzināts.
Tā viņš tur sēdēja, nosalis un nelabuma pārņemts, pārlicis zobenu pār ceļiem, kamēr parādījās Mēness tēvs līdz ar meitām zvaigznēm, un degošā kuģa, svilstošo ziedojumu un viņa tuvāko radinieku degošo augumu liesmas izgaismoja tūkstošiem sērojošo sejas. Noklīduši gaismas stari slīdēja pār pilsētas mūra ēkām, mimozu piesegtajām būdām mūru pakājē un pakalna galā uzslietās citadeles torņiem. Viņa citadeles torņiem, lai gan Jārvi tā līdz šim vairāk bija atgādinājusi cietumu.
Bija jāizcieš varonīga cīņa, lai neaizmigtu. Iepriekšējā naktī Jārvi nebija gulējis gandrīz nemaz tāpat kā visas citas naktis, kopš viņa galvā tika likts ķēniņa kronis. Šķita, ka tēva tukšās guļamistabas aukstajos, ēnu apņemtajos stūros pulcējas bailes, un, ievērojot senu tradīciju, šai telpai nebija durvju, ko aizbultēt, jo Getlandes ķēniņš ir vienots ar tautu un neko nedrīkst slēpt no tās.
Tāda greznība kā noslēpumi un guļamistabas durvis bija rezervēta veiksmīgākiem cilvēkiem nekā karaļi.
Kara bruņās tērptu brīvo kareivju rindas un brīvās sievietes ar nospodrinātām atslēgām kaklā, no kurām dažas bija sagādājušas nepatikšanas, ķēniņam Ūtrikam vēl dzīvam esot, pasteidzās garām Jārvi un viņa mātei, lai sērās lauzītu rokas, spiestu pie sirds uzkrītošas bēru veltes un pieklusinātā balsī apspriestu mirušā ķēniņa varoņdarbus. Viņi sēroja par to, ka Getlande nekad vairs neko tamlīdzīgu nepieredzēs, tad atģidās un paklanījās, lūpām bilstot mans ķēniņ un vienlaikus nešaubīgi slēpjot aiz smaidiem neizpratni par to, kādu gan labumu viņiem varētu dot Melnajā tronī iesēdināts vienrocis un vārgulis.
Leitlina veltīja Jārvi tikai retus šņācienus. - Turi taisnu muguru! Tu esi ķēniņš! Neatvainojies! Tu esi ķēniņš. Sakārto apmetņa sprādzi! Tu esi ķēniņš. Tu esi ķēniņš. Tu esi ķēniņš. — It kā viņa censtos pārliecināt dēlu, pati sevi un visu pasauli par spīti visam, kas liecināja par pretējo.
Sašķeltās jūras krasti nekad nebija pieredzējuši vēl viltīgāku tirgotāju, bet Jārvi šaubījās, vai pat viņai izdosies pārdot ko tādu kā viņš ķēniņa ādā.
Tā viņi sēdēja, līdz liesmas sāka plēnēt un pūķa veidolā grieztais ķīlis saira kvēlojošos pelnos. Tad mākoņos iezīmējās pirmā dubļainā ausmas rūsa, varā iedegās Dievzāles kupols, un pamodinātie jūras putni uzsāka rīta dziesmas. Tad māte sasita plaukstas un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka rakt zemi joprojām dūmojošā sārta vietā, saceldami gaisā tik augstu pelnu mākoni, ka tajā ierindā sastājās jūras vētrā paņemtā Jārvi tēvoča Ūtila, vectēva Brevēra un vecvectēva Engalfa Sķeltkāja gari. Zāles kumšķi plājās tālāk pa kāpām kā ierindā un izgaisa miglā līdz laikiem, kad Rakstu māte vēl nebija uzticējusi cilvēkam burtu prasmi un maģistri slepeni iemūžināja aizgājušo vārdus savās augstajās grāmatās.
Tad Saules māte parādīja savu žilbinošo vaigu un iededza ūdens virsu. Pavisam drīz bēgums atkāpsies, ņemot līdzi daudzos uz sēkļa uzskrējušos kuģus ar tik smailiem priekšgaliem, ka tie aizpeldēs līdzi straumei tikpat ātri, kā ieradušies, gatavi aiznest karotājus līdz Vensterze-mei, kur tie cirtīs atriebes zīmes Gromgilgormas ļaužu rindās.