Tēvocis Odems uzkāpa kalna galā, stingri turot plaukstu uz zobena spala, vieglais smaids savilkās karavīra smīnā.
— Ir laiks, — viņš sacīja.
Jārvi cēlās kājās, pagāja garām tēvocim, cēla augstu virs galvas aizlienēto zobenu, norīdams bailes, un iekliedzās pret vēju, cik vien skaļi spēja: - Es, Jārvi, Ūtrilca un Leitlinas dēls, Getlandes ķēniņš, apzvēru! Es zvēru pie Saules un pie Mēness. Es zvēru pie Soģes, pie Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Lai mans brālis, tēvs un mani senči, kas še apbedīti, ir mani liecinieki. Lai mani liecinieki ir Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Lai jūs visi esat mani liecinieki. Lai tas karājas man kaklā kā ķēde un mājo sirdī kā dzinulis. Es atriebšos sava tēva un brāļa slepkavām! Es zvēru!
Sanākušie kareivji trieca bārkstaino kaujas cirvju pieres pret ķiverēm un dūres pret rakstiem klātajiem vairogiem, tie spēra zābakos autās kājas pret Zemes tēva krūtīm mēmā atzinībā.
Jārvi tēvocis atplauka smaidā. — Tas ir smags zvērests, mans kēnin.
> »
- Lai gan es esmu puse no vīra, - Jārvi attrauca, pūloties iedabūt zobenu atpakaļ aitādas makstī, - bet dot pilnvērtīgu zvērestu es esmu spējīgs. Vismaz vīri to novērtēja.
- Šie ir Getlandes vīri, - piebilda Hūriks, - viņi novērtē darbus.
- Man šķiet, ka šis bija labs zvērests. — Isriuna nostājās turpat blakus, zeltainajiem matiem plīvojot vējā.
- Ķēniņa cienīgs zvērests.
Jārvi priecājās, redzot meiteni sev blakus. Viņš vēlējās, kaut neviena cita nebūtu tuvumā, tad viņš varētu vēlreiz noskūpstīt Isriunu, un, iespējams, šoreiz viņam izdotos labāk. Bet Jārvi atlika vien smaidīt un vārgi pacelt pus-roku neveiklā atvadu žestā.
Skūpstiem laiks būs tad, kad viņi atkal tiksies.
- Mans ķēniņ. — Šķita, ka Mātes Gundringas acis, kas vienmēr palika sausas pat sīvākajos dūmos, putekļos un laikapstākļos, mirka asarās. - Lai dievi sūta jums labu ceļavēju un vēl labāku veiksmi kaujā!
- Neuztraucieties, mana maģistre, vienmēr jau pastāv iespēja, ka es izdzīvošu, - Jārvi piebilda.
Viņa īstā māte asaras nelēja. Tā tikai vēlreiz ciešāk saslēdza dēla apmetņa saktu un teica: - Turies kā ķēniņš, Jārvi. Runā kā kēninš. Cīnies kā kēninš.
J > y > >
- Es esmu ķēniņš, — zēns atbildēja, lai cik neatbilstoši redzamajam tas izklausījās, un izdvesa caur aizžņaugto rīkli: - Jūs varēsiet ar mani lepoties, - lai gan viņam nebija ne jausmas, kā to panākt.
Tomēr viņš atskatījās, ejot līdzās tēvocim, kura stingrā roka dusēja maigā apkampienā uz krustdēla pleca, kareivju straumes kā spīdīgas tērauda čūskas tiecās uz jūru, un Jārvi pamanīja savu māti saķeram Hūriku aiz bruņukrekla un pievelkam sev cieši klāt, lai cik spēcīgs šis vīrs bija.
- Pieskati manu dēlu, Hūrik, - viņš dzirdēja mātes aizlūstošo balsi. — Viņš ir viss, kas man atlicis.
> 7
Un tad Zelta ķēniņiene bija prom uz pilsētas pusi ar visiem saviem sargiem, kalpotājiem un neskaitāmajiem vergiem, bet Jārvi palsajā saullēktā devās pretī kuģiem, kuru mastu mežs skrāpēja iekaisušās debesis. Viņš centās iet tā, kā bija gājis tēvs, - cīnīties gribošs, lai gan patiesībā bija mazdūšīgs, apaukstējies puika ar piesarkušām acīm un šaubu māktu sirdi. Dūmi joprojām koda Jārvi degunā.
Viņš atstāja Miera tēvu, lai tas apraud pelnus, un pats metās Kara mātes dzelzs apskāvienos.
VĪRA DARBS
Ikviens Jūras mātes vilnītis pacēla arī Jārvi gaisā, iešūpoja un ciešāk savilka zēna izmirkušās drānas, liekot nemierīgi dīdīties, it kā viņš centos piecelties. Katrs vilnis šņākdams nesa ķermeni pa liedagu uz priekšu, ļaujot kājām iegrimt krasta zemē, sapinkātajiem, putu un smilšu pilnajiem matiem salipt uz sejas kā jūraszāļu lēkškiem uz oļiem.
j >
Jārvi vērās pats uz sevi un nepazina. Kas tas tāds vai kas tas reiz bijis? Puika vai vīrs? Vai viņš nomiris skrienot vai tomēr drosmīgi cīnījies?
Vai tam vispār vairs ir nozīme?
Ķīlis iegrauzās smiltīs, klājs nodrebēja, un Jārvi paklupa, viņam nekas cits neatlika kā pieķerties Hūrika rokai, lai noturētos kājās. Ar dobju būkšķi vīri nometa airus, atsprādzēja vairogus un metās pāri kuģa bortiem liedagā, sadrūmuši, ka beidzot nonākuši uz sauszemes, lai gan pārlieku vēlu, lai būtu vērts atzīmēt to ar slavu vai laupījumu. Ūtrika laikā kalpot uz ķēniņa kuģa būtu liels gods.
Ķēniņa Jārvi laikā ar to nevarēja lepoties.
Daži vīri satvēra priekšgala tauvu un aizvilka kuģi garām peldošajam līķim augstāk krastā, citi nometa zemē ieročus un steigšus metās uz Āmvendas pusi. Pilsēta jau dega liesmās.
Jārvi iekoda lūpā, cenšoties mesties pār bortu ar karaliskas stājas atblāzmu, bet apzeltītā vairoga rokturis vārgajā tvērienā sagriezās, ieķērās apmetnī un gandrīz notrieca puisi sāļajā ūdenī ar seju pa priekšu.
- Dievu nolādēts ķēniņš! - Jārvi atsprādzēja siksnas, izņēma vairogu no kroplās rokas un aizsvieda aiz lādēm, uz kurām vīri sēdēja airējot.
- Mans ķēniņ, - ierunājās Keimdāls. - Jums jāpatur vairogs pie sevis. Nav droši...
- Tu esi cīnījies manā vietā un zini, cik mans vairogs ir vērts. Ja kāds man uzbruks un es nevarēšu to apturēt tikai ar zobenu, man drīzāk jāmetas bēgt. Un bez vairoga es varēšu paskriet ātrāk.
- Bet, mans kēnin...
7 > )
- Viņš ir kēninš, — norūca Hūriks un izbrauca res-
> > > 7
nos pirkstus caur sirmām svītrām iekrāsoto bārdu. — Ja
viņš saka, ka mums visiem jāliek vairogi malā, tā tam arī jānotiek.
- Tie, kam ir divas veselas rokas, ir laipni aicināti savus paturēt, - Jārvi iebilda un ieslīdēja piekrastes sēkļa seklumā, bet tūlīt pat nolādējās, jo vēl viens auksts vilnis to izmērcēja līdz pat viduklim.
Tur, kur smiltīs iestiepās jūraszāles, bija sasieti daži jauniegūti vergi un jau gaidīja, kad tiks dzīti uz kāda no kuģiem. Sakumpuši un sodrējiem nosmērējušies, viņi vērās baiļu, sāpju vai neticības pilnām acīm uz tiem, kuri bija metušies krastā un nolaupījuši viņiem dzīvi. Nedaudz tālāk bariņš Jārvi kareivju meta kauliņus, kuram tiks vergu drēbes.
- Tēvocis Odems pēc jums vaicā, mans ķēniņ, - kāds sacīja, sarauca pieri un iespēra raudošam sirmgalvim pa seju.
- Kur? - Jārvi jautāja, mēlei līpot pie aukslējām - tik izkaltusi bija viņa mute.
- Tur aiz zemesraga. — Vīrs norādīja uz akmens krāvuma torni, kas slējās uz kailas klints virs pilsētas. No vienas puses tā pamatus nikni skaloja viļņi, otrā izliecās putās sakults līcītis.
- Vai viņi atstāja vārtus vaļā? - Keimdāls painteresējās.
- Neatstāja vis, bet pilsētā bija palikuši trīs vadoņa dēli, un Odems vienam pāršķēla rīkli un draudēja nogalēt arī nākamo, ja vārti netiks atvērti.
- Un vaļā bija, - piebilda kāds cits kareivis un priekā noklakšķināja mēli, kad pienāca viņa loze. — Jaunas zeķes!
Jārvi samulsa. Viņam nebija ienācis prātā, ka mūžam smaidīgais tēvocis varētu būt nežēlīgs. Bet Odems bija dzimis no tās pašas sēklas, kas radīja gan Jārvi tēvu, kura niknuma atstātās pēdas joprojām nebija zudušas no zēna miesas, gan viņa noslīkušo brāli Ūtilu, kuru pieminot vislabākie zobencīņu meistari mācību laukumā joprojām nobirdināja pa asarai. Galu galā reizēm klusi ūdeņi slēpj skaudras zemstraumes.