Džo Aberkrombijs
Puspasaules
Triloģijas "Sašķeltā jūra" 2. daļa
Lasiet arī triloģijas "Sašķeltā jūra" pirmo daļu "Pusķēniņš".
Neparedzamiem pavērsieniem bagāts sižets, kur ienaidnieki kļūst par draugiem, bet draugi izrādās ienaidnieki, kur robeža starp labo un ļauno ir tik svārstīga un dažkārt nekas nenotiek tā, kā mēs gaidām.
“Puspasaules” ir vēl uz pusi labāk uzrakstīta grāmata par “Pusķēniņu”, kura savukārt saņēma uz pusi mazāk atzinības, nekā tā bija pelnījusi.
Piters V. Brets
Grāmata tevi ievelk īstā lāča apskāvienā un arī sasilda kā lāčāda!
Daily Mail
Džo Aberkrombijs strauji kļūst par manu mīļāko rakstnieku.
Dereks Lendijs, grāmatu sērijas “Kaulainais detektīvs” autors
Manuprāt, šī ir mana mīļākā Aberkrombija grāmata.
Patriks Rotfuss, romāna “Vēja vārds” autors
“Tas, kurš domā tikai par to, lai darītu labu, bet nemaz neparedz iznākumu, ir bīstams cilvēks,” saka tēvs Jārvi.
“Ja tu visu uztversi kā komplimentu... tevi nekādi nevarēs aizvainot,” Skifra apmāca Dzelksni ne tikai cīņas, bet arī dzīves mākslā.
“Pieticība domāta tiem, kam nav ar ko lepoties” -nekas nespēj nomākt Dzelksnes kaušanās azartu.
“Puspasaules” ir gudra grāmata. Patiesības krīt uz Branda (un maniem) pleciem kā svaigs sniegs.
Otto F., fantāzijas literatūras lasītājs
.
Krīt lopi,
Bērni mēdz mirt,
Mēs visi mirstīgi esam. Tik zinu es vienu,
Kas nemirst nekad,
Tā krietna veikuma slava.
Havamāla, Visaugstākā runa
I IZSTUMTIE
CIENĪJAMI ĻAUDIS
Viņš vilcinājās vien īsu brīdi, bet ar to bija diezgan, lai Dzelksne ar vairoga kanti iezveltu tam pa riekstiem.
Brandu iestenamies meitene saklausīja pat caur pārējo puišu saucieniem, ka viņa zaudēšot.
Dzelksnes tēvs mēdza atkārtot: Tiklīdz apstāsies, tavs nāves brīdis būs klāt, un visu līdzšinējo dzīvi viņa bija pavadījusi labāk vai lielākoties sliktāk, bet ievērojot šo padomu. Un Dzelksne atņirdza zobus kaujinieces vieplī - kas, starp citu, bija viņas mīļākā grimase - un uzbruka Brandam vēl negantāk nekā iepriekš.
Viņa uzgrūdās puisim ar plecu, abu vairogi sadūrās un nodžinkstēja, viņš, joprojām sāpēs saviebies, kāpās atpakaļ, zābaku papēžiem saceļot gaisā pludmales smiltis. Brands strauji izklupa uz priekšu, bet Dzelksne paspēja pieliekties, grūda savu koka zobenu vēl zemāk un sāpīgi trāpīja pa ikriem tieši zem bruņukrekla vaļīgās apmales.
Par godu Brandam jāatzīst, ka viņš nesabruka un pat neiekliedzās, vien, sāpīgi saviebies, palēca atpakaļ. Dzelksne stalti izslējās, gaidot, ka meistars Hūnans pasludinās viņas uzvaru, bet tas palika stāvam mēms kā Dievzāles akmens statuja.
Daži cīņu meistari izturējās pret mācību zobeniem kā pret īstiem un apturēja cīņu mirklī, kad nākamais cirtiens ar tērauda zobenu varētu nest nāvi. Hūnanam gan patika vērot, kā viņa audzēkņi tiek pazemoti un spīdzināti, tā saņemot nežēlīgu mācību. Dieviem bija labi zināms, ka Dzelksne Hūnana mācību laukumā jau bija izgājusi cietsirdīgu skolu. Iespēja pārmācīt kādu citu sagādāja viņai baudu.
Un tā meitene veltīja Brandam ņirdzīgu smīnu - kas, starp citu, bija viņas otra mīļākā grimase — un iekliedzās: - Panāc pretī, tu, gļēvuli!
Brandam, stipram kā vērsis, netrūka cīņas gribas, tomēr viņš kliboja un bija pārguris, savukārt Dzelksne prata izmantot savā labā pat zemes slīpumu. Skatienu cieši ieurbusi puiša acīs, meitene cirta reizi un otru, tad šķietami neveikli metās sāņus, tā nonākot tieši pretim viņa neapbruņotajiem sāniem. Zobenam vispiemērotākā vieta ir pretinieka mugura, tēvs mēdza sacīt, tomēr arī sāni šķita vienlīdz piemēroti. Dzelksnes koka zobens ar dobju troksni atsitās pret Branda ribām, izklausījās, ka lūztu kāds zars, un pretinieks bezspēkā sagrīļojās. Dzelksne atplauka līdz šim neredzēti platā smaidā. Nekas šai pasaulē viņai nesagādāja lielāku prieku kā precīzs trāpījums.
Dzelksne uzlika zābakā apauto kāju puiša sēžamvietai un iespēra, tas pēdējiem spēkiem sabruka četrrāpus, un meitenes pēdējais trieciens trāpīja pa pretinieka zobenu, kas šņākdams aizlidoja pa liedagu un ieurbās jūraszāļu kumurā.
Dzelksne piegāja pavisam tuvu pie zemē nogāztā Branda, un viņš palūkojās meitenē. Slapjie mati bija pielipuši zēna vaigam, un no nupat saņemtā pretinieces sitiena asiņoja smaganas. Var jau būt, ka Dzelksnei paliktu puiša žēl, bet nu jau pārāk ilgu laiku viņa nedrīkstēja atļauties līdzjūtību.
Līdzjūtības vietā meitene piespieda robaino koka zobena galu Branda kaklam un izmeta: - Nu?
— Lai notiek. — Viņš vāri atmeta ar roku un pēdējiem spēkiem ievilka elpu, lai nosēktu: - Esmu zaudējis.
— Tā gan! — viņa iekliedza Brandam sejā.
— Tā gan! - viņa uzsauca sašļukušajiem puišiem, kas bija sastājušies mācību laukumā.
— Tā gan! - viņa uzsauca pat meistaram Hūnanam, pacēla zobenu un vairogu gaisā un uzvaras priekā savici-nāja tos pret slapjajām debesīm.
Atskanēja vien skraji, nīgri aplausi un murdoņa — tas arī viss. Pat daudz sīkākas uzvaras mēdza izpelnīties krietni skaļāku atzinību, bet Dzelksne nebija turp gājusi aplausu dēļ.
Viņa bija nākusi, lai uzvarētu.
Mēdz gadīties, ka Kara māte uzsmaida arī kādai meitenei, kura nonāk zēnu pulkā uz mācību laukuma, apgūstot cīņas mākslu. Mazotnē tādu ir gana daudz, un ar katru nodzīvoto gadu šīs meitenes kļūst aizvien piemērotākas kaujai un sāk līdzināties puišiem. Tās apsaukā, iebiedē un sit, tā izravējot vārgules, kas vēlāk sagādātu kaunu, līdz ierindā paliek tikai cilvēces slavenākās meitas.
Ja robežu šķērsoja vensterieši, ja salinieki nāca sirojumā vai nakts vidū ielauzās zagļi, Getlandes sievietes ātri vien ķērās pie zobeniem un cīnījās līdz nāvei, turklāt daudzām tas padevās sasodīti labi. Tā bijis vienmēr. Bet kad pēdējoreiz kādai sievietei būtu izdevies izturēt pārbaudījumus, dot zvērestu un uzvarēt pēkšņā uzbrukumā?
Joprojām klīda dzīvas leģendas. Joprojām dziedāja senas dziesmas. Bet pat Vecā Frena, Torlbijas un, kā daži melsa, visas pasaules vecākā iedzīvotāja, ne reizi nebija vērojusi ko tamlīdzīgu visā savā neaptverami garajā mūžā.
Līdz šim brīdim.
Tik daudz darba. Tik daudz pārciestu nievu. Tik daudz izsāpētu sāpju, bet Dzelksne pieveica visu. Pievērusi acis, meitene sajuta Jūras mātes sāļo skūpstu uz nosvīdušās sejas un pārlika, cik lielu prieku viņas uzvara sagādātu tēvam.
- Es to nokārtoju, — Dzelksne nočukstēja.
- Vēl ne. — Līdz šim ne reizi viņa nebija redzējusi Hūnanu smaidām. Tomēr arī rūpju rieva meistara sejā nekad agrāk nevilkās tik dziļa. - Es izlemju, kādi pārbaudījumi tev jākārto. Es pieņemu lēmumu, vai esi tos nokārtojusi. - Hūnans uzmeta skatienu meitenes vienaudžiem. Daži no gadus sešpadsmit vecajiem jaunekļiem, jau nokārtojuši pārbaudījumu, lepni izrieza krūtis.
- Rauk! Tu nākamais stāsies pretī Dzelksnei.