- Mans karali! Karagājienu? — Jārvi šķita sarūgtināts par vēsti, kas Torlbijā bija zināma ikvienam. - Pret mūsu tik ļoti mīļotajiem draugiem no Sašķeltās jūras salām? -Viņš noraidoši pamāja ar sažuvušo delnu. - Ķēniņam Ūtilam ir kareivīgs raksturs, un Dievzālē viņš nereti draud kādam uzbrukt. Tomēr tas nekad neko nenozīmē, ticiet man, es vienmēr esmu viņam blakus un nogludinu ceļu Miera tēvam, kā Māte Gundringa man mācījusi.
Veckundze Veksena atmeta galvu un ļāvās smieklu šaltij — sulīgai un saldai kā sīrups, kas atbalsojās zālē, it kā smietos vesela armija. - Tu gan proti sasmīdināt, Jārvi.
Viņa strauji kā čūska cirta pliķi pa Jārvi vaigu. Tā bija tikai pļauka, tomēr tik spēcīga, lai Jārvi noveltos uz sāniem. Blīkšķis atbalsojās pret balkoniem asi kā pātagas cirtiens.
Dzelksnes acis plati iepletās, un meitene acumirklī pielēca kājās. Pareizāk būtu teikt, atrāvās no grīdas, jo Ralfa roka strauji pašāvās uz priekšu, sagrāba dūrē tās slapjo kreklu un norāva viņu atpakaļ uz ceļiem. Dzelksnes izgrūstais lāsts pārtapa neglītā kviecienā.
- Zemē! - viņš norūca caur zobiem.
Piepeši Čukstu palāta šķita pavisam vientuļa vieta. Tupot milzīgās, tukšās grīdas viducī uz ceļiem, meitene aptvēra, cik daudz bruņotu vīru tos bija ieskāvuši no visām pusēm. Mute pagalam izkalta, bet vēdera lejasdaļu nospieda šķidrums.
Veckundze Veksena uzmeta acis Dzelksnei, tajās nemanīja ne baiļu, ne dusmu. Drīzāk vieglu ziņkāri, it kā skatītos uz nezināmas sugas skudru. - Kas ir šī... persona?
- Pazemīga pamuļķe, kas zvērējusi man kalpot. -Jārvi atkal notupās uz ceļiem un pielika plaukstu asiņojošajām lūpām. — Piedodiet viņai bezkaunību - tā cieš no prāta trūkuma un pārlieku lielas uzticības.
Veckundze atplauka siltā smaida kā Saules māte, tomēr ledainā balss stindzināja Dzelksni līdz pat kaulam. - Uzticība var būt gan liela svētība, gan briesmīgs lāsts, mans bērns. Viss atkarīgs no tā, kam esi uzticīgs. Pastāv pareizā lietu kārtība. Pareizai lietu kārtībai jābūt, un jūs, getlandieši, esat aizmirsuši par savu vietu tajā. Augstais karalis aizliedza atkailināt zobenus.
- Es to aizliedzu, - Augstais karalis atbalsoja, bet viņa balss plašajā telpā izskanēja kā tik tikko dzirdama sīka čaboņa.
- Ejot karā pret saliniekiem, jūs uzsāksiet karu pret Augsto karali un viņa Maģistrātu, - Veckundze Veksena paskaidroja. — Tas būs jūsu karš ar ingliešiem un zemma-liešiem, troveniešiem un vensteriešiem pret Zobenlauzi Gromgilgormu, kurš, kā pareģots, nevar krist no cita vīra rokas. - Viņa norādīja uz Dzelksnes tēva slepkavu pie durvīm, kurš, kā šķita, nemaz tik ērti nejutās, tupot uz sava milzīgā ceļgala. - Jūs karosiet pat pret Dienvidu imperatori, kura pavisam nesen noslēgusi aliansi ar mums. - Veckundze Veksena izpleta rokas tā, it kā aptvertu visu plašo telpu un tās neskaitāmos iemītniekus. Tēvs Jārvi ar savu noplukušo komandu nudien šajā pūlī izskatījās pēc vājā ķēdes posma. - Getlandieši, vai jūs esat gatavi iet karā pret puspasauli?
Tēvs Jārvi uzlika sejai pamuļķīša smaidu. - Būdami Augstā karaļa uzticīgi kalpi, mēs esam tikai miera apliecinājums viņa daudzajiem ietekmīgajiem draugiem.
- Tad pasaki savam tēvocim, lai pārstāj žvadzināt zobenu. Ja viņš uzdrošināsies to pacelt bez Augstā karaļa svētības...
- Tērauds dos atbildi manā vietā, - noķērca Augstais karalis, izvalbījis ūdeņainās acis.
Veckundzes Veksenas balss ieskanējās tik draudīgi, ka spalviņas sacēlās uz Dzelksnes skausta. - Un atmaksa būs tāda, kāda nav redzēta kopš Pasaules sabrukuma.
Jārvi noliecās tik zemu, ka deguns gandrīz skāra grīdu. - O, augstākais un žēlsirdīgākais, kurš gan gribētu piedzīvot šādus niknuma uzplūdus? Vai tagad drīkstu piecelties?
- Vispirms vēl kas, - no tāluma atskanēja klusa balss. Ātriem soļiem tuvojās jauna, slaida, gaišmataina sieviete ar satrauktu smaidu uz lūpām.
- Man šķiet, tu taču pazīsti Māsu Isriunu? - Veckundze Veksena jautāja.
Dzelksne pirmoreiz redzēja Jārvi zaudējam valodu.
- Es... vai tu... esi iestājusies Maģistrātā?
- Tā ir lieliska vieta satriektajiem un aplaupītajiem, tev tas būtu jāzina. - Isriuna izvilka kabatlakatiņu un noslaucīja asinis no Jārvi lūpu kaktiņa. Pieskāriens šķita maigs, bet skatienā gan no maiguma nebija ne vēsts.
- Tagad mēs visi atkal esam viena ģimene.
- Isriuna nokārtoja pārbaudījumu pirms trim mēnešiem un ne reizi nekļūdījās, - Veckundze Veksena paskaidroja. — Viņa jau uzkrājusi plašas zināšanas par elfu senlietām.
Jārvi sajuta vieglu nožēlu. - Padomā tik.
- Maģistrāta vissvētākais pienākums ir tās pasargāt, -Isriuna piebilda. - Un pasargāt pasauli no otra sabrukuma. — Meitene nervozi žņaudzīja slaidās delnas. — Vai tu pazīsti zagli un slepkavu Skifru?
Jārvi apjuka, it kā nebūtu sapratis jautājumu. - Šķiet, esmu dzirdējis tādu vārdu...
- Maģistrāts izsludinājis viņas meklēšanu. - Izteiksme Isriunas sejā kļuva akmenscieta. — Viņa ielauzās Stroko-mas elfu pils drupās un izlaupīja tur glabātās senlietas.
Visi sanākušie korī noelsās, un no balkoniem atbalsojās baiļpilni čuksti. Ļaudis meta pār krūtīm svētās zīmes, murmināja lūgšanas un grozīja galvas, šausmu pārņemti.
- Kādā laikā mēs dzīvojam? — Tēvs Jārvi nočukstēja. - Dodu jums godavārdu - ja dzirdēšu kaut Skifras elpu, acumirklī sūtīšu savus baložus pie jums.
- Tas ir liels atvieglojums, — Isriuna atbildēja, - jo to, kurš noslēgtu ar viņu darījumu, es liktu sadedzināt dzīvu. - Viņa savija abu roku pirkstus tik cieši, ka kauliņi iezīmējās balti. - Un tu zini, cik ļoti es negribētu redzēt tevi sadegam.
- Tātad arī tas mums ir kopīgs, - piebilda Jārvi. - Vai tagad drīkstu iet, o, dižākais no cilvēkiem? — Augstais karalis bija pārlieku pieliecis galvu uz sāniem - visdrīzāk aizmidzis. — Es to uzskatīšu par jā. — Jārvi uzslējās kājās, un līdz ar viņu arī Ralfs un pārējā komanda, Dzelksne piecēlās kājās pēdējā. Laikam taču viņa lielākoties lieca ceļus tad, kad labāk nāktos stāvēt, un stāvēja, kad pieklātos mesties ceļos.
- Vēl nav par vēlu dūri pārvērst atvērtā plaukstā, Tēvs Jārvi. - Veckundze Veksena skumji nogrozīja galvu.
- Savulaik liku uz tevi tik lielas cerības...
- Diemžēl, kā jau Māsa Isriuna var apliecināt, es bieži mēdzu sagādāt sāpīgu vilšanos. - Jārvi pagriezās, un viņa balss ieskanējās tikai mazliet griezīgāk. — Es dienu no dienas cenšos laboties.
Ārā valdošais stiprais lietus pārvērta Skekenmuižu pelēkā rēgā.
- Kas bija tā sieviete Isriuna? - Dzelksne jautāja, cenšoties panākt Jārvi.
- Savulaik mana māsīca. — Muskuļi saspringa Jārvi kalsnajā sejā. - Tad mūs abus saderināja. Pēc tam viņa nozvērējās mani nogalināt.
Dzelksne izbrīnā sarauca pieri. - Tad jau gan jūs esat dūšīgs mīlnieks.
- Ne jau visiem mēdz būt tik maigs tvēriens kā tev. -Viņš iesāņus palūrēja uz meiteni. - Nākamreiz labāk apdomā, iekams meties mani aizstāvēt.
- Tiklīdz apstāsies, tavs nāves brīdis būs klāt. Tiklīdz apstāsies, tavs nāves brīdis būs klāt, — Dzelksne murmināja.
- Nebūtu tu apstājusies, iedzītu nāvē mūs visus.
Dzelksne zināja, ka maģistram ir taisnība, tomēr
nespēja ar to samierināties. - Līdz tam nebūtu nonācis, ja jūs pateiktu viņiem, ka salinieki mums uzbruka tāpat kā vensterieši un ka vinu dēl mums nav citas izvēles kā...
- Viņi paši to labi zina. Veckundze Veksena viņus mums uzsūtīja.