- Kā jūs...
- Viņas draudi bija saklausāmi pērkondimdošajā balsī, nevis vārdos. Veckundze grib mūs iznīcināt, un man vairs nav pa spēkam viņu apturēt.
Dzelksne saberzēja deniņus. Tā vien šķita, ka maģistri domā vienu, bet runā citu. — Ja viņa ir jūsu ienaidniece, kāpēc nenoslaktēja mūs visus, kamēr stāvējām uz ceļiem?
- Tāpēc, ka Veckundze Veksena nevēlas savu bērnu nāvi. Viņa vēlas šo bērnu pazemību. Vispirms viņa mums uzsūtīja saliniekus, pēc tam — vensteriešus. Veksena cer mūs izprovocēt uz pārsteidzīgu rīcību, un ķēniņš Ūtils jau ir gatavs viņu šādi iepriecināt. Paies laiks, kamēr viņa sapulcēs spēkus, bet tikai tāpēc, ka pulcējamo ir tik daudz. Galu galā viņa mums uzsūtīs puspasauli. Ja gribam viņai pretoties, mums nepieciešami sabiedrotie.
- Kur gan mēs atradīsim sabiedrotos?
Tēvs Jārvi pasmaidīja. - Protams, starp ienaidniekiem, kur tad vēl?
KRITUŠĀ BRUŅAS
Puiši bija sanākuši.
Sanākušie bija vīri - Brandam tas bija skaidrs, lai gan daudzu jaunekļu seju vēl nerotāja bārda. Ja tie vēl nebija vīri, nokārtojuši pārbaudījumus un gatavi dot zvērestu, kad tad viņi tādi kļūs?
Viņi sanāca kopā pēdējo reizi pēc meistara Hūnana pavēles, kurš bija tos apmācījis un pārbaudījis, līdz izkalis īstus vīrus, gluži kā Brands ar veseri izkaļ dzelzi Gādenas smēdē. Viņi sapulcējās liedagā, kur tik bieži bija trenējušies, tikai šoreiz ieroči vairs nebija darināti no koka.
Visi ģērbušies jaunajās karotāju bruņās, tie mirdzošām acīm, elpu aizturējuši, jau iztēlojās, kā ar kuģi dodas pirmajā karagājienā. Viņi domāja par to, kā atstās Miera tēvu aiz muguras, saņemsies drosmi un atdos visus spēkus asinskārajai Kara mātei. Viņi sapņoja par izcīnītu slavu un godu, par vietu pie ķēniņa galda un sev veltītām odām.
Ak jā, arī par to, kā pārnāks mājās bagāti.
Daži lepni izrieza krūtis gluži kā varoņi, jo bija aplaimoti ar ģimeni, kura varēja atļauties nopirkt izturīgas bruņas, labus zobenus un citus ieročus, kas zaigoja kā jau pavisam svaigi kalti. Lai gan Brands Rīnu uzskatīja par ko vairāk nekā svētību, viņš varēja paļauties tikai uz viņu, tāpēc aizlienēja bruņas no Gādenas, pretī solot desmito daļu no salaupītā. Tās bija daudzās kaujās notraipītas krituša kareivja bruņas, kas steigā tika pielāgotas augumam un izrādījās pārlieku vaļīgas padusēs. Toties cirvis gan bija labs un uzticams, nospodrināts un ass kā žilete, arī Branda vairogs bija jauns, viņš to glabāja mājās jau gadu; Rīna vairogu bija apzīmējusi ar pūķa galvu, tas izskatījās tikpat labi kā visiem citiem.
- Kāpēc pūķis? - Rauks painteresējās, nievājoši saraucis uzaci.
Brands tikai pasmējās. - Un kāpēc ne pūķis? — Muļķa nicinājumam jau gan neizdosies samaitāt viņa pirmā karagājiena pirmo dienu.
Turklāt tas nebija parasts karagājiens, bet gan lielākais, kādu atcerējās dzīvi esošie. Pat dižāks par ķēniņa Ūtrika ielaušanos Sagenmarkā. Brands atkal pacēlās uz pirkstgaliem, lai pavērtos uz tālu liedagā sanākušo vīru pūli, kur metāls mirdzēja saules staros un iekurto ugunskuru dūmi notraipīja debesis. Pieci tūkstoši - vismaz tā teica Hūnans, un Brands paskatījās uz saviem pirkstiem, iztēlojoties katru kā tūkstoti vīru. Galva sagriezās, gluži kā no ļoti liela augstuma veroties lejup.
Pieci tūkstoši. Ak dievi, cik plašai jābūt pasaulei...
Tur atradās tirgotāju vai veikalnieku labi ekipēti viri un skrandainu kalniešu brālība. Blakus lepniem vīriem ar sudrabainiem zobenu spaliem manīja citus ar netīrām sejām un krama šķēpu uzgaļiem. Karotāji ar mūža garumā krātām rētām mijās ar puišiem, kas vēl ne reizi nebija lējuši asinis.
Šādu skatu negadās redzēt bieži, tāpēc puse Torlbijas bija sastājusies kalna nogāzē ārpus pilsētas mūriem, lai to pavērotu. Mātes un dēli, sievas un bērni bija ieradušies, lai pavadītu ceļā savus dēlus un vīrus un aizlūgtu par viņu drošu atgriešanos ar bagātu laupījumu. Protams, arī Branda ģimene bija klāt. Tas gan nozīmēja vienu pašu Rīnu. Puisis savilka pirkstus dūrēs un pavērās vējā.
Viņš liks māsai lepoties ar sevi. Viņš nozvērējās: tā būs.
Liedagā stāvošos pārņēma drīzāk kāzu, nevis kara atmosfēra - gaisā biezēja dūmi un satraukums, skanēja dziesmas, joki un strīdi. Lūgšanu audēji zināja iet paši savus ceļus caur pūli, par samaksu dāļājot svētību, un tirgotāji vija melu pinekļus, stāstot, ka visi dižie karotāji, dodoties kaujā, ņemot līdzi rezerves siksnu. No ķēniņa Ūtila karagājiena labumu cerēja gūt ne tikai karavīri.
- Dosi man naudiņu, dāvāšu tev veiksmi kaujas laukā, - penterēja kāda veca ubadze, kas piedāvāja pirkt laimes skūpstu, - par divām dāvāšu arī labu laiku. Par trim...
- Aizveries! - meistars Hūnans pagrūda veču malā.
- Karalis runā.
Nograbēja ekipējums, visiem vīriem pagriežoties uz rietumiem - turp, kur sen mirušu kapteiņu vadīto kuģu vraki slējās kā kupri virs liedaga.
Ķēniņš Ūtils stalts vērās uz visiem no kāpām, garā zāle vijās ap viņa zābakiem un maigi piekļāvās, kā saslimis bērns tuvina pieri vēsam, pelēkam tēraudam. Rotas bija liekas, valdnieka seju greznoja neskaitāmās kaujās gūtās rētas. Dārgakmeņi bija lieki — tik spoži mirdzēja Ūtila mežonīgais skatiens. Šis virs nepazina ne baiļu, ne žēlastības. Tas nu reiz bija ķēniņš, kuram ikviens karavīrs gribētu sekot ar lepni paceltu galvu līdz pat Beidzamo durvju slieksnim un pāri tam.
Ķēniņiene Leitlina stāvēja blakus Ūtilam, salikusi plaukstas uz piebriedušā vēdera, zelta atslēga greznojās uz viņas krūtīm, un zeltītie mati plīvoja vējā kā karogs. Viņa izstaroja tikpat maz baiļu kā viņas vīrs. Tā runāja, ka tieši ar viņai piederošo zeltu tika nolīgta puse no sapulcinātajiem karavīriem un gandrīz visi kuģi; šī sieviete gan nekļūdījās, ieguldot līdzekļus.
Ķēniņš spēra pāris nesteidzīgu, pašcieņas pilnu soļu uz priekšu, kamēr visi, aizturējuši elpu, turpināja klusēt, - satraukums pieņēmās spēkā un Brands sadzirdēja paša asinis dunam ausīs.
— Vai es te redzu dažus Getlandes vīrus? - nodārdēja valdnieka balss.
Brandam un viņa jaunizveidotajai karavīru vienībai paveicās - viņi atradās gana tuvu, lai teikto sadzirdētu. Tālāk stāvošie kuģu kapteiņi padeva uz priekšu ķēniņa vārdus savai komandai, un vējš aizpūta atbalsi vēl tālāk pa garo pludmales klāju. Sapulcinātie kareivji sacēla krietnu troksni — viņi meta ieročus pret debesīm, un tie iezaigojās kā Saules mātes apspīdēts zobenu mežs. Visi kā viens jutās vienoti un piederīgi. Visi kā viens bija gatavi iet nāvē par savu blakus esošo biedru. Pat ja Brandam no radiniekiem bija tikai viena pati māsa, šobrīd viņu pārņēma sajūta, ka smilšainajā liedagā viņš ieguvis piectūkstoš brāļus. Salds niknuma un mīlestības sajaukums lika līt asarām un sildīja sirdi, radot sajūtu, ka šāda mirkļa dēļ ir vērts mirt.
Ķēniņš Ūtils pacēla roku, lai apklusinātu tautu.
- Cik man liels prieks redzēt kopā tik daudz brāļu! Vie-dus, vecus karotājus, kas jau daudzreiz pārbaudīti kaujas laukā, un drosmīgus jaunus kareivjus, kas pavisam nesen izturējuši pārbaudījumu mācību laukumā. Visi šeit sanākuši apņēmības pilni dievu un manu senču priekšā. — Ūtils plati izpleta rokas, norādot uz kapu kopiņām sev aiz muguras. — Un vai viņi kaut reizi stājušies tik varenu soģu priekšā?
- Nē! - kāds iekliedzās, atskanēja smiekli, un tad pirmajai balsij pievienojās jau citi nesamierināmi nē. Ķēniņš Ūtils kārtējo reizi pacēla roku, lai apklusinātu klātesošos.