— Salinieki uzsūtīja mums karakuģus, viņi mūs aplaupīja un padarīja mūsu bērnus par vergiem, tie lēja mūsu asinis uz mūsu pašu jaukās zemes! — ļaudis nikni sačukstējās. — "Pieši viņi uzgrieza muguru Miera tēvam, tieši viņi pavēra durvis Kara mātes priekšā un aicināja to paviesoties uz mūsu zemes. — Murdoņa pieņēmās spēkā un skaļumā, kā dzīvnieka rēciens tā ieskanējās arī Branda rīklē. - Tomēr Augstais karalis liek mums, getlandiešiem, nebūt viesmīlīgiem pret Vārnu māti! Augstais karalis saka: mums jānoslēpj makstīs savi zobeni. Augstais karalis sludina, ka mums jāpacieš šāds pazemojums klusējot! Sakiet man, Getlandes vīri, kādai jābūt mūsu atbildei?
No pieciem tūkstošiem rīkļu apdullinošā rēcienā izlauzās viens vienīgs vārds, tas izskanēja arī pār Branda lūpām: — Tērauds!
- Jā. - Ūtils piekļāva sev zobenu, un tā vienkāršais spals glaudās pie dziļām rētām izvagotās sejas kā pie mīļotās vaiga. — Lai tērauds ir mūsu atbilde! Sagādāsim saliniekiem asinainu dienu, brāli! Dienu, kuru atceroties tie mirks asarās!
Līdz ar šiem vārdiem Ūtils devās pie Jūras mātes, viņam sekoja tuvākie kapteiņi un paša saimes karavīri -leģendām apvīti vīri no slavenām dzimtām -, kuriem Brands tik ļoti vēlējās reiz pievienoties. So vīru vārdi vēl liks sacerēt slavas dziesmas skaldiem, kas bija sastājušies ķēniņam ceļā, lai kaut mirkli to ieraudzītu, lai pieskartos viņa apmetnim un trāpītos valdnieka pelēko acu redzeslokā. Daži iesaucās: — Dzelzs ķēniņš! - Citi piebalsoja:
— Ūtils! — līdz kliedzieni saplūda vienotā skandā: — Ūtils! Ūtils! - un katru zilbi pavadīja ritmiska ieroču šķinda.
- Laiks lemt savu nākotni, mani zēni!
Meistars Hūnans paķēra auduma tarbu, kurā iežva-dzējās žetoni. Vīri sapulcējās ap viņu, grūstījās un rukšķēja kā kuilēni pirms barošanas. Hūnans bāza roku maisā un ar mezglainajiem pirkstiem citu pēc cita izvilka žetonu un iespieda nepacietīgi pastieptajās saujās. Katrā koka ripulī bija iegrebtas daudzo kuģu priekšvadņu figūras, tā nosakot katram puisim vai vīram, tieši kuram kapteinim nāksies zvērēt uzticību, ar kuru komandu kopā iziet jūrā, irt airus un cīnīties.
Tie, kuri jau bija saņēmuši žetonu, cēla to augstu virs galvas un sajūsmā kliedza, daži strīdējās par to, kurš ticis uz labāka kuģa vai pie labāka kapteiņa, vēl citi smējās un apskāvās priecīgi, jo Kara māte tos bija nosēdinājusi pie viena aira.
Brands, izstiepis plaukstu, vēl gaidīja savu žetonu, viņa sirds smagi sitās. Satraukuma un ķēniņa uzrunas apreibināts, viņš aizdomājās par gaidāmo karagājienu un apzinājās, ka vairs nav puika, vairs nav ne nabags, ne vientuļš. Brandu skurbināja atskārta, ka viņš dara labu — ir nostājies gaismas pusē un vienmēr būs lielās karavīru saimes loceklis.
Viņš gaidīja, kamēr citi biedri tika pie vietas: daži puiši viņam patika, citi - ne, daži bija labi karotāji, citi -ne. Viņš gaidīja, līdz pastiepto roku kļuva aizvien mazāk tāpat kā maisā atlikušo žetonu, un prātoja, vai viņš paliks beidzamais, jo būs laimējis aira vietu uz paša ķēniņa kuģa, un ko gan vairāk varētu kārot! Jo ilgāk Hūnans neizvilka Branda žetonu, jo ilgāk saglabājās cerība. Viņš taču bija to pelnījis, vai ne? Vai tad viņš nebija to izcīnījis ar darbu? Vai tad viņš nebija rīkojies tā, kā jārīkojas Get-landes karavīram?
Rauks palika priekšpēdējais un izspieda smaidu sašļukušajā sejā, kad Hūnans izvilka no tarbas koka, nevis sudraba žetonu. Un nu bija atlicis vien Brands. Tikai viņa roka stiepa drebošos pirkstus. Vīri apklusa.
Hūnans pasmaidīja. Brands līdz šim ne reizi nebija redzējis viņu smaidām un pamanīja, ka smaids plešas arī uz paša lūpām.
- Un tas būs tev, - cīņu meistars sacīja un pavisam lēnītēm vilka kara rētām klāto roku ārā no maisa. Izvilka roku, kurā...
Nebija nekā.
Tur nemirdzēja ķēniņa sudrabs. Tur nebija pat koka. Tikai tukša ķesele, izgriezta uz āru, lai visi redzētu apdilušo vīli.
- Vai tu domāji, ka es neuzzināšu? — Hūnans izmeta.
Brands ļāva rokai noslīgt gar sāniem. Tagad visi vērās
uz viņu, viņš to zināja. Visu acis bija pievērstas Bran-dam, un viņš sajuta vaigus svilstam kā pēc tikko saņemtas pļaukas.
- Ko jūs neuzzināsiet? — puisis nomurmināja, lai gan visu labi saprata.
- Ka tu runāji ar to kropli Jārvi par to, kas notika manā cīnu nodarbībā.
Iestājās klusums, un Brandam šķita, ka vēderā veidojas tukšums. — Dzelksne nav slepkava, — viņš izspieda.
- Edvāls ir miris, un viņa to nogalēja.
- Jūs viņai uzlikāt pārbaudījumu, ko tā nespēja izturēt.
- Es izvēlos pārbaudījumus, - Hūnans apstiprināja. -Jums atliek vien tos nokārtot. Bet tu šo pārbaudījumu neizturēji.
- Es rīkojos pareizi.
Hūnans izbrīnā sarauca pieri. Viņš nebija dusmīgs, bet gan pārsteigts. - Vari tā domāt, ja tev tas palīdz, bet es vados pats pēc savas izjūtas, kas ir pareizi. Kas ir pareizi vīriem, kuriem es mācu karot. Mācību laukumā mēs jums liekam cīnīties citam ar citu, bet kaujas laukā jums būs jāstājas plecu pie pleca. Batu Dzelksne cīnās pret visiem. Vīri ietu bojā, lai tikai viņa varētu paspēlēties ar zobeniem. Viņiem bez tā skuķa būs labāk. Tāpat kā bez tevis.
- Kara māte izvēlas, kuram jaiet kaujā, — Brands iebilda.
Hūnans vien paraustīja plecus. — Tad lai viņa sameklē tev kuģi. Tu esi labs cīnītājs, Brand, bet ne tik labs cilvēks. Labs cilvēks iestājas par savu biedru. Labs cilvēks iztur līdz galam.
Brandam šajā brīdī būtu jānošņāc, ka tā nav godīgi, kā savulaik darīja Dzelksne, kad Hūnans sagrāva viņas cerības, bet šis puisis nebija no veikliem runātājiem un viņam trūka vārdu. Pietrūka niknuma, kad tas bija patiesi nepieciešams. Viņš pat neiepīkstējās, kad Hūnans pagriezās un aizgāja. Pat nesavilka pirkstus dūrēs, kad vīri sekoja savam cīņu skolotājam uz jūru. Vīri, ar ko plecu pie pleca Brands bija apguvis cīņas mākslu desmit garus gadus.
Daži veltīja Brandam nievājošu skatienu, citi viņu uzlūkoja izbrīnīti. Viens vai divi, garām ejot, pat līdzjūtīgi uzsita pa plecu. Bet visi aizgāja prom pa liedagu tuvāk putu klātajiem viļņiem un tik smagi izcīnītajām vietām uz kuģiem, kas zvārojās pie krasta. Tie devās pildīt uzticības zvērestu karagājienā, par ko Brands bija sapņojis visu līdzšinējo dzīvi. Rauks aizgāja pēdējais, uzlicis delnu uz jaunā, smalkā zobena spala un pār plecu uzsmaidījis Brandam.
- Gan jau tiksimies, kad būsim atpakaļ.
Brands ilgi palika viens pats nekustīgi stāvam. Pamests viens aizlienētajās bruņās, nošķirts no pēdu nospiedumiem, ko bija atstājuši vīri, kurus viņš uzskatīja par saviem brāļiem; vien kaijas klaigāja, lidinoties virs garās smilšu strēles. Viens viņš tur stāvēja vēl ilgi pēc tam, kad pēdējais kuģis atstūmās no krasta un devās jūrā, paņemot līdzi arī Branda cerības.
Kā jau mēdz notikt ar cerībām...
INDE
Mājupceļā no Skekenmuižas Vētras dziesminiece sadziedāja tādu ellīgu vēju, ka kuģi aizpūta krietni nost no plānotā virziena.
Viņi airēja kā nenormāli, un Ralfs izkliedza lamuvārdus tik nikni, līdz aizsmaka, kuģa airi sapiņķējās, un airētāji mētājās pa klāju kā zivis, izmirkuši Jūras mātes saceltajās sāļajās šļakatās. Dzelksne, lai gan ārkārtīgi pārbijusies, protams, rādīja drosmīgu seju. Viņai citādas nemaz nebija, tikai šoreiz drosmīgā seja krāsojās zaļgana -kuģim raustoties kā neiejātam zirgam, drīz vien kļuva tik nelaba dūša, kādu meitēns ne reizi nebija piedzīvojis. Šķita, ka viss mūžā apēstais veļas pār bortu, airiem vai pašas ceļgaliem, turklāt puse vēl izšļācās pa nāsīm.