Vētra plosījās arī Dzelksnes sirdī. Reibinošā pateicība par atdoto dzīvību drīz vien izplēnēja, atstājot tikai apjēgu par skarbo īstenību, ka viņa apmainījusi lepnās kareives nākotnes izredzes pret maģistra verdzenes likteni, ko važās sakalis pašas pārsteidzīgais zvērests, turklāt Tēvs Jārvi pat negrasījās atklāt šāda iznākuma nolūku.
Visu vēl ļaunāku padarīja asiņošana, sāpju nomocītās iekšas, smeldze krūtīs un līdz šim nepieredzēts niknums. Komandas ņirdzīgie smiekli par Dzelksnes korķēšanu būtu noveduši viņu līdz slepkavībai, ja vien būtu iespējams atraut pirkstus no nāvīgā tvēriena pie aira.
Ļodzīgām kājām Dzelksne izkāpa Jeiltoftas kuģu piestātnē, kur Trovenlandes klintis mirka nakts vētras atstātajās peļķēs, kas mirguļoja rīta saulē. Viņa meimuroja caur pūli, galvu ierāvusi plecos, un katrs tirgotāja kliedziens vai kaijas ķērciens, ratu grabēšana vai ripinātas mucas klaboņa iedūra kā ar nazi. Pārlieku spēcīgie uzsitieni pa plecu vai nedabīgie smiekli no to vīru puses, kas bija lemti par kuģa biedriem, nodarīja pāri vēl sāpīgāk.
Dzelksne zināja, kas tiem prātā. Ko var gribēt, ja ieliek skuki vīra vietā? Viņa lādējās pie sevis un murmināja par smalku atriebību, tomēr neuzdrošinājās pacelt acis, ja nu atkal uznāktu vēmiens.
Tā tik būtu atriebība...
- Tikai neapvemies karaļa Fina priekšā, — Ralfs brīdināja, kad viņi jau tuvojās šī valdnieka draudīgi apjomīgajai pilij ar brīnišķīgi izliektiem un apzeltītiem vareniem torņiem, bet Dzelksnei nebija prātā apbrīnot amatnieku prasmi. - Viņa nevaldāmais raksturs ir bēdīgi slavens, -Ralfs piebilda.
Pie divpadsmit pakāpieniem - katrs bija dekorēts ar atšķirīgas krāsas marmoru - viņus sagaidīja Fina maģistre Māte Ķīra. Viņa bija izskatīga sieviete, gara auguma un slaida, ar mūžīgu smaidu uz lūpām, kas gan neatspoguļojās viņas acīs. Dzelksnei Ķīra atgādināja pašas māti un tādējādi jau kopš paša sākuma izpelnījās sev mīnusa zīmi. Dzelksne uzticējās pavisam mazam cilvēku lokam, un no tiem reti kuram sejā vīdēja nedzēšams smaids, un neviens no viņiem ārēji neatgādināja meitenes māti.
— Esiet sveicināts, Tēvs Jārvi, - karaļa Fina izskatīgā maģistre sveicināja. - Jūs vienmēr esat gaidīts Jeiltoftā, bet diemžēl karalis nevarēs jūs pieņemt.
— Nez vai pati nebūsiet viņam ieteikusi mani nepieņemt, - Tēvs Jārvi attrauca un uzlika slapjo zābaku uz zemākā pakāpiena. Māte Ķīra nenoliedza viņa teikto.
- Varbūt es varētu tikties ar princesi Skaru? Kad pēdējoreiz tikāmies, viņai nebija vairāk par desmit gadiem. Mēs bijām brālēns un māsīca, pirms nokārtoju maģistra pārbaudījumu...
— Bet jūs to nokārtojāt, - Māte Ķīra norādīja, - un atteicāties no visiem radiniekiem Maģistrāta vārdā tāpat, kā to darīju es. Lai nu kā, princeses nav mājās.
— Vai tik jūs viņu neaizraidījāt prom, padzirdējusi par manu ierašanos?
Arī to Māte Ķīra nenoliedza. — Veckundze Veksena atsūtīja pie manis savu ērgli, un es zinu, kāpēc esat šeit. Es jūtu jums līdzi.
— Jūsu līdzjūtība ir jauka, bet vēl jaukāka būtu karaļa Fina palīdzība gaidāmo nepatikšanu atrisināšanā. Viņš varētu pasargāt mūs no nelaimes.
Māte Skēra saviebās tā, kā reaģē cilvēki, kuriem nav ne mazākās vēlēšanās kādam palīdzēt. Tā viebās Dzelksnes māte, kad meita viņai atklāja savus nodomus kļūt par varoni.
— Jūs zināt, ka mans pavēlnieks mīl jūs un savu krustmeitu ķēniņieni Leitlinu, - Ķīra attrauca. — Jūs zināt, ka viņš stātos pretī puspasaulei, lai atbalstītu jūs. Bet jums zināms arī tas, ka viņš nevar nostāties pret Augstā karaļa vēlmēm. - Vārdi plūstin plūda pār viņas lūpām, kā jau maģistrei pienākas. Tēvs Jārvi gan ari prata izteikties gleznaini un netieši. - Tāpēc viņš, nožēlas pārņemts, sūtīja mani, lai atteiktu jums audienci, bet pazemīgi piedāvātu ēdienu, viesmīlību un pajumti.
Dzelksnei dzirdētais šķita gana labs piedāvājums, izņemot ēdienu.
Karaļa Fina pili mēdza dēvēt par Mežu, jo tajā bija iebūvēts brīnišķīgi izgrieztu, ar Trovenlandes vēstures ainiņām apgleznotu kolonnu biezoknis, kas, kā liecināja leģenda, bija šurp atgādātas pa Dievišķo upi no Kaljivas. Daudz neglītāki bija neskaitāmie sargi, kas nenolaida acis no garām ejošās Dienvidvēja raibās apkalpes, un visnožēlojamākā šķita Dzelksne, kas bija apķērusi sāpošo vēderu.
- Mūsu uznemšanu Skekenmuižā ari nevarētu nosaukt par... siltu. — Jārvi pieliecās tuvāk Mātei Kīrai, un Dzelksne sadzirdēja maģistru čukstus turpinām: - Ja nebūtu citas informācijas, varētu padomāt, ka man draud briesmas.
- Šeit jums nekas nedraud, Tēvs Jarvi, ticiet man. — Māte Ķīra norādīja uz diviem visapšaubāmākajiem sargiem, kādus Dzelksnei bija nācies redzēt. Tie stāvēja apbus atpūtas telpas durvīm, no kuras plūda sastāvējusies smaka.
- Šeit būs ūdens. - Ķīra pamāja uz mucas pusi, it kā tā būtu visdārgākā dāvana. - Vergi atnesīs ēdienu un miestiņu. Drīz būs gatava arī telpa, kur jūsu komandai gulēt. Esmu pārliecināta, ka vēlēsieties doties ceļā līdz ar pirmajiem Saules mātes stariem, lai ietrāpītu bēgumā un nogādātu jaunumus ķēniņam Ūtilam.
Jārvi nebūt ne priecīgi pabužināja bālos matus ar kroplās rokas delnu. - Tā šķiet, ka esat padomājusi par visu.
- Labs maģistrs ir vienmēr sagatavojies. - Māte Ķīra aizvēra aiz sevis durvis, un trūka tikai atslēgas pagrieziena, lai skaidri norādītu uz vinu cietumnieka statusu.
- Tieši tik silta uzņemšana, kādu jūs gaidījāt, — norūca Ralfs.
- Fins un viņa maģistre ir paredzami kā Mēness tēvs. Viņi ir piesardzīgi, jo galu galā atrodas Augstā karaļa varas ēnā.
- Tā ēna gan šķiet gana gara, - Ralfs piebilda.
- Un nepārstāj vilkties garumā. Tava seja ir iezaļgana, Batu Dzelksne.
- Vilšanās par to, ka Trovenlandē neatradām sabiedrotos, man izraisījusi nelabumu, — viņa attrauca.
Tēvs Jārvi gandrīz nemanāmi pasmaidīja. — Laiks rādīs.
Dzelksnes acis ņirbošajā tumsā atsprāga vaļā.
Zem segas viņas augumu klāja auksti sviedri, viņa to nospēra nost un izgrūda lāstu, sajutusi kājstarpē lipīgo asinu miklumu.
Turpat blakus Ralfs izdvesa īpaši griezīgu krācienu un pagriezās uz otriem sāniem. Dzelksne dzirdēja visu pārējo komandu elpojam, grozāmies un kaut ko murminām miegā. Ļaudis bija saspiedušies cieši kopā uz netīrajiem matračiem kā svaigs zivju loms tirgus dienā.
Dzelksnei netika sagādātas nekādas īpašas ērtības, un viņa tādas arī nebija lūgusi. Viņai neko īpašu nevajadzēja, ja nu vienīgi tīra auduma gabalu starp kājām.
Meitene ar sapinkātiem matiem un mezglā savilkušos kuņģi klumpačoja prom pa gaiteni, vaļējā bikšu josta karājās, un sprādze sitās gar kājām. Vienu roku viņa bija iebāzusi biksēs, lai noskaidrotu, cik stipri asiņo. Lai izpelnītos vēl lielāku izsmieklu, trūka tikai milzīga plankuma kājstarpē, Dzelksne nolādēja Sēklas sējēju par to, ka uzsūtījis viņai šo stulbo būšanu, viņa nolādēja stulbās sievietes, kas uzskatīja menstruāciju par svinību iemeslu. Viņas pašas māte bija no tādām, un Dzelksne nolādēja...
Atpūtas telpas tumsā stāvēja kāds cilvēks.
Ģērbies viscaur melnā, viņš slaiņājās gar ūdens mucu. Vienā rokā vīrietis turēja mucas vāku, otrā — nelielu krūku. Šķita, viņš nupat mucā kaut ko ielējis. Telpu izgaismoja tikai viena notecējusi svece, un svešinieks neganti šķielēja, tomēr Dzelksne bija pārliecināta, ka tas skatās tieši uz vinu.