Abi stāvēja nekustīgi - vīrieša roka ar krūku virs ūdens un Dzelksnes delna pašas biksēs -, un tad vīrietis ierunājās.
- Kas tu esi?
- Kas es esmu? Kas esi tu?
Vienmēr apzinies, kur atrodas tev tuvākais ierocis, tēvs bija mācījis meitai, un Dzelksnes acis pazibēja uz galda pusi, kur mētājās izbārstītas vakara maltītes paliekas, kam viņa pati bija tikai mazliet pieskārusies. Koka virsmā bija iedurts galda nazis, tā īsais asmenis bāli iegailējās. Diez vai to varētu nosaukt par varones tuteni, bet, pārsteigtai nakts vidū ar nolaistām biksēm, nākas samierināties ar to, kas gadās pa rokai.
Dzelksne neuzkrītoši izvilka roku no biksēm un tikpat neuzkrītoši virzījās uz galda un naža pusi. Vīrietis neuzkrītoši atbrīvojās no krūkas, nenolaidis skatienu no meitenes vai vismaz virziena, kurā vina atradās.
- Tev nebija šeit jābūt, - viņš teica.
— Man nebija? Ko tu pielēji mūsu ūdenim?
— Ko tu iesāksi ar to nazi?
Dzelksne paķēra dunci no galda un izstiepa sev priekšā, tad ierunājās mazliet drebošā un spiedzīgā balsī: — Vai tā ir inde?
Vīrietis nometa mucas vāku un spēra soli tuvāk.
— T ikai nedari muļķības, dumjais skuķi! - Kad svešais pagriezās, Dzelksne pamanīja pie tā jostas zobenu, un labā delna jau sniedzās pēc spala.
Vai nu meiteni sagrāba panika, vai arī viņas prāts noskaidrojās labāk nekā jebkad līdz šim, bet pat neapdomājusies Dzelksne metās virsū svešajam - ar vienu roku sagrāba tā delnu un ar otru ietrieca nazi viņam krūtīs.
To nebija grūti izdarīt. Daudz vieglāk, nekā varētu šķist.
Vīrietis ievilka sēcošu elpu, tā zobens bija izņemts no maksts tikai pa pusei. Svešinieks šķielēja vēl izteiktāk nekā iepriekš, tas blenza uz viņas plecu.
- Tu... - Vīrietis sabruka uz muguras, paraujot meiteni sev līdzi.
Dzelksne atbrīvojās no ļenganās rokas un cēlās kājās. Asinīm sūcoties, svešinieka melnās drānas kļuva vēl tum-
šākas, galda nazis bija iegrūsts sirdī līdz pat spalam.
Meitene aizmiedza acis, bet, pēc brīža atvērusi, konstatēja, ka svešais joprojām guļ turpat.
Tas nebija sapnis.
- Augstie dievi, - viņa noelsa.
- Tie reti kad palīdz. — Tēvs Jārvi stāvēja durvīs un smaidīja. - Kas notika?
- Viņš atnesa indi, — Dzelksne nočukstēja un parādīja uz krūku turpat zemē. - Vai arī... man likās, ka viņš...
Maģistrs notupās pie mirušā vīrieša. - Cilvēku nogalināšana tev kļuvusi par ieradumu, Batu Dzelksne.
- Tas nav labi, - viņa atzina pavisam klusu.
- Drīzāk viss atkarīgs no tā, kādu cilvēku. — Jārvi nesteidzīgi piecēlās kājās un nopētīja telpu, tad pienāca pie Dzelksnes un ieskatījās tai sejā. - Vai viņš tev iesita?
- Vispār... nē...
- Jā. - Jārvi iezvēla meitenei pa muti, un tā novēlās uz galda, lajā brīdī maģistrs jau rāva vaļā durvis. - Asinsizliešana karaļa Fina zālē! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
Pirmais atbrāzās Ralfs, uzmeta acis līķim un teica:
- Tīri labi.
Tad atskrēja sargi, uzmeta acis nodurtajam un sagrāba savus ieročus.
Pēc tam atsteidzās Dienvidvēja komanda sapinkātiem matiem, tie kasīja rugājiem klātos zodus un murmināja lūgšanas.
Beigu beigās ieradās pats karalis Fins.
Kopš Edvāla nogalināšanas Dzelksne nudien bija sastapusi daudz augstdzimušu personu. Viņa bija tikusies ar pieciem maģistriem un trim karaļiem, tostarp arī Augsto karali, un iespaidu uz meiteni bija atstājis tikai viens - tas, kurš nogalināja viņas tēvu. Iespējams, Finu slavenu darīja viņa dusmas, bet jau pirmajā mirklī
Dzelksni izbrīnīja tas, ka Trovenlandes valdnieks bija savādi bezformīgs vīriņš. Tā zods grima tauku rievās, kakls — plecos, bet pleci — vēderā. Retie sirmie mati karaliskajā gultā bija pagalam sapinkājušies.
— Mešanās ceļos nav tava stiprā puse, — Ralfs nošņāca un parāva meiteni lejā pie visiem pārējiem. — Un, dievu dēļ, aiztaisi to sasodīto bikšu siksnu!
— Kas te notiek? — karalis ierēcās un apšļāca savus sargus ar siekalām, tie saviebās.
Dzelksnes acis bija piekaltas grīdai, bet pirksti darbojās ap siksnas sprādzi. Šķita, šoreiz nomētāšana ar akmeņiem ir neizbēgama. Vismaz viņai noteikti. Iespējams, arī visai pārējai kuģa komandai. Viņa pamanīja vīru sejās izteiksmi: Tā notiek, kad iedod skukim nazi. Kaut nelielu.
Māte Ķīra, nevainojama pat naktstērpā, starp diviem pirkstiem saņēma zemē nomesto krūku, pielika pie deguna un saviebās. - Fu! Inde, mans karali.
— Dievu dēļ! — Jārvi uzlika delnu uz Dzelksnes pleca. To pašu delnu, ar kuru nupat bija meitenei iesitis. — Ja šī meitene nebūtu tik ātri reaģējusi, es un mana komanda būtu izgājuši pa Beidzamajām durvīm vēl pirms rītausmas.
— Pārmeklējiet visu pili līdz pēdējam kaktam! - karalis Fins ieaurojās. - Sakiet man, kā tas nelietis te tika iekšā!?
Kareivis, kurš bija nometies pie kritušā, lai pārmeklētu tā kabatas, pastiepa uz priekšu plaukstu, kurā iemirdzējās sudrabs. - Monētas, mans karali. Kaltas Skeken-muižā.
— Pēdējā laikā manā pilī pārāk daudz kas atgādina par Skekenmuižu. - Fina drebošie žokļi iekrāsojās sārti. - Veckundzes Veksenas nauda, Veckundzes Vek-senas ērgļi, ari Veckundzes Veksenas prasības. Prasības man - Trovenlandes karalim!
- Bet padomājiet par savu pavalstnieku labklājību, mans karali. — Māte Ķīra joprojām neļāva smaidam nozust no lūpām, kas gan saglabājās pavisam vārs, nemaz nerunājot par acīm. - Padomājiet par Miera tēvu, par Dūju tēvu, kurš savelk pirkstus dūrē...
- Miera tēva vārdā es jau esmu cietis gana daudz pazemojumu. - Sārtums nu pārņēma arī karaļa vaigus.
— Savulaik Augstais karalis bija viens no mums, kā brālis. Tagad viņš dod pavēles kā tēvs. Par to, kā vīriem jācīnās. Kā sievietēm jātirgojas. Kā visiem jātic. Vienīgajai dievietei veltīti tempļi Trovenlandē lien no zemes laukā kā sēnes pēc lietus, un es esmu turējis mēli aiz zobiem!
- Jūs rīkojāties gudri, — atzina Māte Ķīra. - Gudri būtu arī...
- Vai tagad Veckundze Veksena jau sūta uz manu zemi slepkavas?
- Mans karali, mums nav nekādu pierādījumu...
Fins noliecās pie savas maģistres, un uzburbusī seja
pārkrāsojās no bāli rozā līdz koši purpursarkanai. - Uz manis paša mājām? Lai noindētu manus viesus? - Fins ar sardelei līdzīgo pirkstu pabakstīja uz līķa pusi. - Zem mana jumta un manā paspārnē?
- Es ieteiktu uzmanīties...
- Kā vienmēr, Māte Ķīra, taču manai iecietībai ir robežas, un Augstais karalis tās ir pārkāpis! - Fins sagrāba Jārvi veselo roku, viņa seja jau zvīļoja viscaur sarkana.
- Pavēstiet manai mīļajai māsīcai ķēniņienei Leirlinai un viņas godājamam laulātajam draugam, ka esmu viņu draugs. Draugs, lai kāda cena par to būtu jāmaksā! Es apzvēru!
Tobrīd Mātes Kīras krājumā vairs nebija smaidu atšķirībā no Tēva Jārvi. — Viņi no jums vienmēr gaidījuši tikai draudzību. — Viņš pacēla karaļa Fina roku gaisā.
Mazliet izbrīnītie sargi uzgavilēja negaidītajai Troven-landes un Getlandes savienībai, Dienvidvēja apkalpe to darīja ar milzu atvieglojumu, un Batu Dzelksne nešaubīgi būtu aplaudējusi skaļāk par visiem. Nejauši nogalinot cilvēku, viņa bija kļuvusi par ļaundari. Noslepkavojot ar nodomu, viņa kļuva par varoni.